Plaisas majora Stručkova ceļgalu skriemeļos izrādījās nopietnākas. Tās aizdzija lēni, kājas vēl bija šinās, un kaut arī nebija nekādu šaubu par viņa izveseļošanos, majors nepiekusa visādās variacijās lamāt «nolādētos skriemeļus», kuri viņam sagādājuši tik daudz nepatikšanu. Šī viņa rūkšana sāka pāriet niknuma lēkmēs. Kaut kāda nieka dēļ viņš eksplodēja un sāka lamāt visu un visus. Šādā brīdī likās, ka viņš var iesist tam, kas mēģinās viņu mierināt. Klusībā vienodamies, biedri atstāja viņu tad mierā, ļaudami viņam, kā viņš pats teica, «izšaut visas patronas» un nogaidīdami, kamēr viņa dzīvesprieks ņems virsroku pār satrakotajiem un kara sabojātajiem nerviem.
Šo savu pieaugošo nepacietību Stručkovs izskaidroja ar to, ka viņam nebija iespējams smēķēt pat paslepšus atejas vietā, un vēl ar to, ka nevarēja satikties kaut vai gaitenī ar sarkanmataino māsiņu no operācijas zāles, ar kuru viņš esot jau it kā samirkšķinājies, kad viņu nesuši uz pārsiešanu.
Var jau būt, ka daļa taisnības viņam bija, bet Meresjevs ievēroja, ka niknuma uzliesmojumi majoru satricināja pēc tam, kad viņš logā redzēja pār Maskavu lidojošus aeroplānus un no radio vai avīzēm uzzināja par jaunu, interesantu gaisa kauju, par kāda pazīstama lidotāja sekmēm. Tas arī pašu Meresjevu padarīja nepacietīgi satrauktu. Bet viņš prata savaldīties un tagad, salīdzinot sevi ar Stručkovu, iekšēji gavilēja. Viņam likās, ka viņš kaut nedaudz sācis tuvoties viņa izvēlētam «īstā cilvēka» paraugam.
Majors Stručkovs bija sev uzticīgs, daudz ēda, sulīgi smējās par vismazāko nieku, mīlēja runāt par sievietēm un vienlaicīgi šķita sieviešu cienītājs un sieviešu ienaidnieks. Sevišķi nikns nez kādēļ viņš bija uz aizmugures sievietēm.
Meresjevs nevarēja ciest šo Stručkova izrunāšanos. Klausoties Stručkovā, viņš nevilšus visu laiku redzēja sev priekšā Oļu un smieklīgo mazo kareivi no meteostacijas — meiteni, kura, kā runāja pulkā, ar šautenes resgali izsviedusi no savas būdas un karstumā tik tikko nenošāvusi par daudz uzņēmīgo lidlauka apkalpes bataljona staršinu, un Aleksejam likās, kā tieši viņas aprunā majors Stručkovs. Reiz, satrauktu pieri noklausījies majora kārtējo stāstu, kuru tas nobeidza ar sentenci par to, ka «viņas visas ir tādas» un ar katru var saprasties «viens un divi», Meresjevs neizturēja.
— Ar katru? — viņš jautāja, zobus sakodis, tā ka vaigu kauli nobāla.
— Ar katru! — bezrūpīgi atsaucās majors.
Palātā ienāca Klaudija Mihailovna un brīnījās par smago sasprindzinājumu, kuru tā ieraudzīja slimnieku sejās.
— Kas noticis? — viņa jautāja, neapzinīgu kustību sakārtodama zem galvas segas matu cirtu.
— Tērzējam par dzīvi, māsiņ, tāds mums tagad veču darbs — tērzēt, — viss laistīdamies priekā, viņai uzsmaidīja majors.
— Un arī ar šo? — ļauni vaicāja Meresjevs, kad māsa izgāja.
— Vai tad viņa no citas mīklas, vai?
— Klaudiju Mihailovnu lieciet mierā! — stingri teica Gvozdjevs. — Viens vecs vīrs šeit pie mums viņu nosauca par «padomju eņģeli».
— Kas grib derēt? Nu?
— Derēt!? — iesaucās Meresjevs, nikni zibsnīdams čigana acīm. — Uz ko tad tu gribi derēt?
— Kaut vai uz pistoles lodi, kā senāk derēja virsnieki: uzvinnēsi tu — šauj mani, uzvinnēšu es — šaušu tevi, — smiedamies un cenzdamies visu pārvērst jokā, teica Stručkovs.
— Derēt? Uz to? Vai tu esi aizmirsis, ka esi padomju komandieris? Ja tev taisnība, spļauj man ģīmī, — Aleksejs ļauni pašķielēja uz Stručkovu. — Bet skaties, ka tikai es tev neiespļauju.
— Negribi derēt — nevajag. Kas tur ko trakot. Liela lieta!… Es jums, puiši, pierādīšu, ka nav vērts viņas dēļ trakot.
No šīs dienas Stručkovs sāka parādīt Klaudijai Mihailovnai lielu uzmanību. Uzjautrināja viņu ar anekdotiem, kurus viņš sevišķi prata stāstīt. Pārkāpdams nerakstītu likumu, kuram sekojot, lidotāji ne visai labprāt klāsta nepiederīgām personām savus kara piedzīvojumus, viņš stāstīja dažādus notikumus no savas tiešām lielās un interesantās dzīves un pat nopūzdamies ieminējās par kādām tur savām ģimenes klizmām, par dziļo vientulību, kaut gan palātā zināja, ka viņš ir neprecējies un ka nekādu sevišķu klizmu viņam nav.
Klaudija Mihailovna, taisnība, nepievērsdama viņam kaut kādu sevišķu uzmanību, dažreiz apsēdās pie viņa uz gultas malas, klausīdamās viņa kaujas piedzīvojumos, un tad kā aizmirsdamies viņš ņēma viņas roku, un viņa to neatrāva. Meresjevā brieda smags niknums. Stručkova uzvešanās uztrauca visu palātu. Bet tas izturējās tā, it kā ar viņu tiešām būtu noslēgtas derības. Stručkovu nopietni brīdināja, lai viņš atmet savu necienīgo spēli. Palāta gatavojās nopietni iejaukties šai lietā, kad piepeši notikumi ieguva pavisam citu virzienu. Reiz vakarā savas dežūras laikā Klaudija Mihailovna ienāca četrdesmit otrajā bez vajadzības, vienkārši patērzēt. Majors uzsāka kādu stāstu, viņa apsēdās pie viņa gultas. Kas notika, neviens neredzēja. Visi atskatījās, izdzirduši, cik spēji viņa uzlēca. Dusmās uz pieres savilktām tumšām uzacīm, ar mainīgu sārtumu, kas klāja viņas vaigus, viņa skatījās uz sakaunējušos un pat izbijušos Stručkovu:
— Biedri major, ja jūs nebūtu slims un es žēlsirdīgā māsa, es jums tagad dotu pa ģīmi.
— Ak, ko jūs, Klaudija Mihailovna, es tiešām negribēju… Un kas tur nu sevišķs, liela muiža…
— Ak liela muiža? — viņa skatījās viņā nevis ar naidu, bet — nicināšanu. — Labi, tad mums nav ko runāt. Dzirdiet! Un te jūsu biedru klātbūtnē es lūdzu uz priekšu griezties pie manis tikai lietā, kad jums būs nepieciešama ārstnieciska palīdzība. Labu nakti, biedri.