Viņa aizgāja viņai neparasti smagā gaitā, laikam no visa spēka gribēdama izlikties mierīga.
Brīdi visi palātā klusēja. Tad atskanēja gavilējoši ļaunie Alekseja smiekli, un visi uzbruka majoram:
— Ko, dabūji?
Meresjevs spulgojošām acīm pieklājīgi apvaicājās:
— Atļausiet tūlīt spļaut, biedri major, vai nogaidīt?
Stručkovs sēdēja domīgs. Tomēr viņš nepadevās un teica, gan ne visai pārliecinoši:
— M-jā, uzbrukums atsists. Nu, nekas, atkārtosim.
Līdz pat naktij viņš gulēja klusēdams, klusiņām kaut ko svilpodams un dažreiz balsī atbildēdams uz dažām savām domām: «M-jā.»
Drīz pēc šī gadījuma izrakstījās Konstantins Kukuškins. Viņš izrakstījās bez jebkādiem pārdzīvojumiem, uz atvadīšanos paziņodams, ka medicīna viņam apnikusi līdz kaklam. Viņš atvadījās nevīžīgi un visu laiku piekodināja Meresjevam un māsai, ka, ja būs vēstules no mātes, katrā ziņā pārsūtīt viņam uz pulku un šīs vēstules glabāt un nenomētāt.
— Tu atraksti, kā iekārtosies, kā sagaidīja, — atvadoties teica Meresjevs.
— Kas man ko rakstīt? Kāda tev gar mani darīšana? Ne es tev rakstīšu, ne par velti papīru tērēšu, tik un tā neatbildēsi.
— Kā zini.
Šo teicienu Kukuškins, jādomā, vairs nedzirdēja. Atpakaļ nepagriezies, viņš gāja jau no palātas laukā. Tāpat neatskatīdamies viņš izgāja pa hospitāļa durvīm, pagāja kādu gabaliņu gar krastmalu un pazuda aiz stūra, kaut labi zināja, ka pēc hospitālī ieturētā paraduma šinī brīdī visa palāta skatās logos, pavadīdama biedru.
Taču viņš tomēr atrakstīja Aleksejam un atrakstīja diezgan drīz. Vēstule bija pasausa, lietišķa. Par sevi viņš paziņoja tikai, ka pulkā, liekas, par viņu priecājušies, kaut gan turpat piebilda, ka pēdējās kaujās bijuši lieli zaudējumi un te priecājas par katru vairāk vai mazāk piedzīvojušāku cilvēku. Bija uzskaitījis kritušo un ievainoto biedru vārdus un rakstīja, ka Meresjevu vēl arvien atceras, ka pulka komandieris, kuram tagad piešķirta apakšpulkveža pakāpe, uzzinājis par Alekseja sasniegumiem vingrošanā un par viņa nodomu atgriezties aviācijā, teicis: «Meresjevs atgriezīsies. Ja viņš reiz nolēmis — tad savu sasniegs» — un ka štāba priekšnieks atbildējis: nevarot tomēr aptvert neaptveramo, un komandieris uz to atbildējis, ka tādiem, kā Meresjevs nekā neaptverama neesot. Aleksejam par brīnumu bija arī rindiņas par Meteoroloģisko seržantu. Kukuškins rakstīja, ka šitais seržants viņam tā uzplijies ar jautājumiem, ka viņam, Kukuškinam, cits nekas neatlicies kā nokomandēt tam: uz kreiso apkārt griezties, marš… Vēstules beigās Kukuškins rakstīja, ka jau pirmajā dienā pēc ierašanās daļā ir izdarījis divus izlidojumus, ka kājas esot pilnīgi veselas un ka tuvākās dienās pulks pārsēdīšoties jaunās lidmašīnās «La-5», kuras drīz pienākšot un par kurām Andrejs Degtjarenko, kurš lidoja tās pieņemot, teicis, ka, salīdzinot ar tām, visas vācu marku mašīnas ir šķirsti un grabažas.
13.
Iestājās agra vasara. Četrdesmit otrajā palātā tā ielūkojās ar to pašu papeles zaru, kura lapas bija kļuvušas cietas un spīdīgas. Tās brāzmaini šalca, it kā sačukstēdamās, un pret vakaru zaudēja spodrumu no saceltiem ielas putekļiem. Sarkanās skariņas zaros sen jau bija pārvērtušās zaļu, spoža krellīšu virtnītēs, un tagad krellītes plīsa, un no tām līda vieglas pūkas. Pusdienā, viskarstākā laikā, šīs vieglās papeļu pūkas lidoja pa visu Maskavu, tās ielidoja palātas vaļējos logos kā cēli, sārti kamoliņi, mētājās padurvēs un stūros, kur tos sadzina siltie caurvējiņi.
Bija vēss, dzeltens un mirdzošs vasaras rīts, kad Klaudija Mihailovna svinīgi ieveda palātā padzīvojušu cilvēciņu, ar aukliņu sasietās dzelzs acenēs, pat jaunais, no pārlieka stīvinājuma uzpūstais virsvalks nevarēja noslēpt veca meistara ārieni. Viņš atnesa kaut ko baltā lupatā ievīstītu un, nolicis pie Meresjeva gultas, uzmanīgi un cienīgi kā vecs triku rādītājs sāka attīt sainīšus. Zem rokām viņam gurkstēja āda, un palāta pildījās patīkamu un asu miecvielu skāņo smaku.
Vecā vīra sainī atradās jaunu, dzeltenu, čīkstošu protēžu pāris, ļoti veikli konstruētu un pielāgotu izmēram. Protēzes — tas bija vai pats galvenais meistara lepnums — bija ieautas jaunos, dzeltenos armijas parauga zābakos. Zābaki piegūla protēzei tik labi, ka radās dzīvu apautu kāju iespaids.
— Galošas uzvilkt — un kaut vai pie laulībām, — teica meistars, tīksminādamies pāri brillēm par savu roku darbu. — Pats Vasilijs Vasiļjevičs man pieteica: iztaisi, Zujev, viņš teica, tādas protēzes, lai būtu labākas par kājām. Un te nu, lūdzu, skatieties, Zujevs iztaisījis kā ķeizaram. Tās varētu pats augstais imperators nēsāt.
Meresjevam sirds skumjās sažņaudzās, redzot šīs savas mākslīgās kājas, sažņaudzās, sastinga, bet kāre ātrāk pamēģināt protēzes un iet, iet patstāvīgi, pārvarēja visu pārējo. Viņš izbāza no segas apakšas savus stumbeņus un sāka steidzināt veco vīru ar pielaikošanu. Bet vecajam protēžu meistaram, kurš pēc viņa paša vārdiem vēl «miera laikos» taisījis protēzi kādam jāšanas sacīkstēs kāju salauzušam «lielam kņazam», tāda steiga nepatika. Viņš bija ļoti lepns ar savu ražoiumu un gribēja pēc iespējas ilgāk novilcināt pasniegšanas prieku.
Viņš noslaucīja protēzes piedurknē; ar nagu nokasīja no ādas plankumiņu, noslaucīja ar sniegbaltā virsvalka malu, tad nolika protēzēs uz grīdas, nesteigdamies satina lupatu un noglabāja to kabatā.
— Nu, vecais, sāksim, vai, — steidzināja viņu Meresjevs, sēdēdams uz gultas un šūpodams kājas.
Tagad viņš lūkojās uz kailajām, nogrieztajām kājām ar sveša cilvēka acīm un bija ar tām apmierināts. Tās bija spēcīgas, stiegrainas, un nevis tauki, kas vienmēr notiek piespiestā nekustībā, bet stingri muskuļi zvilnēja zem tumšās ādas, it kā tie nebūtu vis stumbeņi, bet pilnvērtīgas daudz un ātri staigājoša cilvēka kājas.