— Kas par sāksim, sāksim?… Kā vējš skrien, kā miets atduras, — rūca vecais. — Man Vasilijs Vasiļjevičs teica — pacenties, Zujev, viņš teica, ar šitām protēzēm leitnants bez kājām lidot taisās. Kas man, es varu, es — lūdzami — ņemiet. Ar tādām protēzēm ne tikai staigāt, bet var arī uz vellapēdas braukt ar jaunkundzēm papiljonu uzdancot. Tas tikai ir darbiņš!
Viņš iebāza Alekseja labās kājas stumbeni villainā, mīkstā protēzēs lizdā un stingri aptvēra kāju piestiprināmām siksnām. Atgājis nost, patīksminājās, paklakšķināja mēli.
— Jauks apaviņš!… Nespiež? Redz nu, labāka meistara par Zujevu, var teikt, nav visā Maskavā. Zujevs — zelta rokas.
Un veikli uzlika otru protēzi un, tikko bija paspējis aiztaisīt siksnas, kad Meresjevs negaidīti stipru, lokanu kustību nolēca no gultas. Atskanēja dobjš troksnis Meresjevs iekliedzās no sāpēm un turpat pie gultas nogāzās visā augumā.
Vecajam meistaram no brīnumiem acenes uzlīda uz pieres. Viņš nebija gaidījis no sava pasūtītāja tādu steigu. Meresjevs gulēja uz grīdas nevarīgs, pārsteigts, plati ieplētis savas mākslīgās, zābakos ieautās kājas. Viņa acīs bija apjukums, apvainojums, bailes. Vai tiešām viņš sevi piekrāpis?
Rokas sasitusi, Klaudija Mihailovna metās pie viņa. Kopā ar veco meistaru viņi piecēla Alekseju un apsēdināja gultā. Viņš sēdēja nospiests, nolaidies, ar skumju sejas izteiksmi.
— E-e-e, mīļo cilvēk, tā neklājas, pavisam neklājas, — rūca meistars. — Paskat tikai, kā nolēca, it kā patiesībā viņam dzīvas kājas būtu pielikuši. Bet degunu nenokar, mīļais draugs, tikai tagad tev jāzina viena lieta — sākt visu no gala. Tagad aizmirsti, ka esi karotājs, tagad tu esi mazs bērns, solīti pa solītim, solīti pa solītim mācies staigāt, sākumā ar kruķīšiem, tad gar sienām, beidzot ar spieķīti. Un arī ne uzreiz, bet pamazītiņām, bet viņš — te nu bija!…. Kājas jau ir labas, bet tomēr nav paša. Tādas, mīļais draugs, kā tētis un māmuļa tev pagatavoja, neviens tev vairs neiztaisīs…
No kļūmīgā lēciena kājas smagi sūrstēja. Bet Meresjevs uztiepās, ka tūdaļ nekavējoties jāiemēģina protēzes. Viņam atnesa vieglus alumīnija kruķus. Viņš atbalstījās ar tiem grīdā, iespiedis padusēs spilventiņus, un tagad lēnām, uzmanīgi nolaidās no gultas un piecēlās kājās. Un tiešām viņš tagad izskatījās pēc mazbērna, kurš nemāk staigāt, bet instinktivi nojauž, ka iet viņš var, un baidās atiet no viņa glābējas un balstītājas pie sienas. Kā mazbērnu, kuru māte un vecāmāte raida pirmajā ceļojumā zem padusēm paliktu dvieli, Meresjevu no divām pusēm rūpīgi pieturēja Klaudija Mihailovna un vecais protezists. Pastāvējis uz vietas, sajuzdams neierastas asas sāpes protēžu piestiprinājuma vietās, Meresjevs nedroši pārlika vispirms vienu, pēc tam otru kruķi, pārcēla uz tiem ķermeņa smagumu un pierāva sākumā vienu, tad otru kāju. Stingri un gurkstoši iečīkstējās āda, atskanēja divi smagi piesitieni grīdai: bum, bum.
— Lai tev klātos laimīgi, laimīgi, — murmināja vecais meistars.
Meresjevs spēra vēl dažus uzmanīgus soļus, un šie pirmie soļi ar protēzēm nācās viņam tik grūti, ka pēc tam, kad bija aizgājis līdz durvīm un atpakaļ, viņam bija tāda sajūta, ka būtu klavieres uzstiepis piektajā stāvā. Nokļuvis līdz gultai, viņš iekrita tajā uz krūtīm, viss sviedros, bezspēcīgs apgriezties pat uz muguras.
— Nu, kādas ir protēzes? Skat nu, un pateicies dievam, ka pasaulē dzīvo meistars Zujevs, — pēc veca cilvēka paraduma lielījās protēzists, uzmanīgi attaisīdams siksnas, atbrīvodams jau mazliet notirpušās un satūkušās, nepieradušās Alekseja kājas. — Ar tādām ne tikai kā lidot, bet līdz pašam debesu tēvam var aizlaisties. Tas tikai ir darbiņš!
— Paldies, paldies, vecais, darbs kārtīgs, — murmināja Aleksejs.
Meistars klusēdams pamīdījās, it kā neiedrošinādamies pats prasīt, vai arī, otrādi, pats gaidīdams jautājumu.
— Nu sveiki, kad jau tā. Laimīgi ienēsāt, — viņš teica, mazliet vīlies, un lēnām virzījās uz durvju pusi.
— Ei meistar, — pasauca viņu Stručkovs, — šeit būs, iedzer uz tām «ķeizara» protēzēm, — un viņš iebāza vecajam rokās lielu kredītzīmju žūksni.
— Nu paldies, paldies, — šitādā reizē kā nu lai neiedzer, — viņš solīdi noglabāja naudu kaut kur pakaļējā kabatā, kādēļ atsvieda virsvalku ar tādu žestu, it kā tas būtu amatnieka priekšauts. — Paldies jums, iedzersim, bet protēzes — lai tev veselība — pēc labākās sirdsapziņas. Man Vasilijs Vasiļjevičs saka: vajadzīgas sevišķas, Zujev, ka lai nebūtu jākaunas. Bet pats par sevi, vai tad no Zujeva darba ir kādreiz jākaunas? Jūs pie reizes Vasilijam Vasiļjevičam, tā teikt, nododiet raportu, sak, esat ar darbu apmierināti.
Un vecais aizgāja klanīdamies, kaut ko murminādams. Bet Meresjevs gulēja, aplūkodams pie gultas nosviestās šīs savas jaunās kājas, un jo vairāk viņš tajās skatījās, jo vairāk tās viņam iepatikās gan ar savu asprātīgo konstrukciju, gan ar meistarīgo izstrādājumu un vieglumu: uz vellapēdas braukt, papiljonu uzdancot un lidmašīnā aizlidot pie paša debesu tēva. «Panākšu, visu panākšu, noteikti panākšu», viņš domāja.
Šai dienā Oļai tika nosūtīta plaša un priecīga vēstule, kurā viņš ziņoja: viņa lidmašīnu pieņemšanas darbs tuvojas beigām, un viņš cer, ka priekšniecība nāks viņam pretī un varbūt rudenī, bet visvēlākais ziemu komandēs viņu uz fronti, uz pulku, kur biedri viņu nav aizmirsuši un gaida, prom no šī apnicīgā darba garlaicīgajā aizmugurē. Šī bija viņa pirmā priecīgā vēstule pēc katastrofas dienas, pirmā, kurā viņš rakstīja līgavai, ka visu laiku domā un ilgojas pēc viņas un, tiesa, gan ļoti kautri, izteikdams loloto domu, ka varbūt viņi sastapsies pēc kara un, ja viņa nepārmainīs savas domas, dzīvos kopā. Viņš vairākas reizes izlasīja vēstuli un tad nopūzdamies rūpīgi sašvīkoja pēdējās rindas.