Toties Meteoroloģiskajam seržantam tika nosūtīta jokiem pilna un jautra vēstule ar šīs dienas spilgtu aprakstu, ar protēžu attēlojumu, kādas pats visaugstākais imperators nav nēsājis, ar sevis paša aprakstu uz protēzēm, kā viņš sper savus pirmos soļus, un par veco pļāpu — meistaru, ar stāstu par savām cerībām uz vellapēdas braukt un papiljonu uzdancot un aizlidot līdz pat debesīm. «Tātad gaidiet mani tur pulkā, neaizmirstiet un sakiet komandantam, lai jaunajā vietā man katrā ziņā telpas atstāj,» rakstīja Meresjevs un šķielēja uz grīdu. Protēzes gulēja tā, ka šķita, it kā kāds būtu noslēpies zem gultas un tur guļ, plaši izstiepis jaunos, dzeltenos zābakos ieautās kājas. Aleksejs atskatījās, pārliecinājās, ka neviens viņam neseko, un maigi paglāstīja auksto, gurkstošo ādu.
Un vēl vienā vietā tai dienā karsti debatēja par četrdesmit otrās palātas «ķeizariskajām protēzēm»: Maskavas universitātes medicīnas fakultates trešajā kursā. Visa sieviešu daļa, kas tais laikos sastādīja lielum lielu šī kursa vairumu, no Aņutas vārdiem bija labi informēta par četrdesmit otrās palātas lietām. Aņuta bija ļoti lepna uz savu korespondentu, un, ak vai, leitnanta Gvozdjeva vēstules, kuras pavisam nebija domātas plašai publikācijai, tika lasītas priekšā izvilkumu veidā, bet dažreiz arī visā pilnībā, izņemot sevišķi intīmās vietas, un to, jāpiezīmē, paplašinoties vēstuļu apmaiņai, kļuva arvien vairāk un vairāk.
Viss trešais kurss ar Aņutu priekšgalā simpatizēja varonīgajam Grišam Gvozdjevam, nemīlēja ķildīgo Kukuškinu, atrada ka padomju snaiperis Stepans Ivanovičs ir kaut kā līdzīgs Tolstoja Platonam Karatajevam, dievināja Meresjeva nesalaužamo garu un kā savas personīgas bēdas uzņēma Komisāra nāvi, kuru pēc Gvozdjeva jūsmīgām atsauksmēm visas bija iecienījušas un pa īstam iemīlējušas. Daudzas nevarēja novaldīt asaras, kad lasīja vēstuli par to, ka aizgājis no dzīves šis lielais un nemierīgais cilvēks.
Arvien biežāk apmainījās vēstules starp hospitāli un universitāti. Jaunieši neapmierinājās ar pastu, kas tajās dienās strādāja par daudz gausi. Gvozdjevs reiz bija citējis vēstulē Komisāra vārdus, ka vēstules tagad atnākot līdz adresātam ar tādu pašu ātrumu kā tālo zvaigžņu gaisma. Korespondents varot izdzist, bet viņa vēstules vēl ilgi klīzdamas pastāstot adresātam par sen nomiruša cilvēka dzīvi. Rosīgā un uzņēmīgā Aņuta sāka meklēt pilnīgākus pasta satiksmes līdzekļus un tos atrada jau gados vecākas māsas personā, kura strādāja divās vietās — universitātes klīnikā un Vasilija Vasiļjeviča hospitālī.
No tā laika universitātē uzzināja četrdesmit otrās palātas notikumus otrā, visvēlākais trešajā dienā un varēja ātri uz tiem reaģēt. Sakarā ar «ķeizariskajām» protēzēm ēdamistabā iesākās strīds, vai Meresjevs varēs vai nevarēs lidot. Strīds jauneklīgs, karsts, kur abas puses vienlīdz simpatizēja lidotājam. Ņemot vērā iznīcinātāja sarežģīto vadīšanu, pesimisti teica: nē. Optimisti uzskatīja, ka cilvēkam, kurš, bēgdams no ienaidniekiem, pusmēnesi līšus līdis cauri mežu biezokņiem un veicis nez cik kilometrus, nav nekā neiespējama. Savu argumentu apstiprinājumam optimisti atcerējās piemērus no vēstures un grāmatām.
Šais strīdos Aņuta nepiedalījās. Viņai nepazīstama lidotāja protēzes ne visai interesēja. Retajos brīvos brīžos viņa pārdomāja savas attiecības ar Grišu Gvozdjevu, kuras, kā viņai likās, kļuva arvien sarežģītākas. Sākumā, uzzinājusi par komandierivaroni ar tādu traģisku biogrāfiju, viņa tam uzrakstīja vēstuli, nesavtīgas vēlēšanās dzīta kaut kā mīkstināt viņa bēdas. Tad, līdz ar viņu neklātienes pazīšanās nostiprināšanos, Tēvijas kara abstraktās varoņa figūras vietā stājās īsts, dzīvs jaunietis, un šis jaunietis arvien vairāk un vairāk viņu interesēja. Viņa ievēroja, ka kļūst nemierīga un skumst, kad no viņa nav vēstuļu. Šis jaunais viņu iepriecināja un baidīja. Vai tā ir — mīla? Vai var iemīlēt cilvēku tikai pēc vēstulēm, ne reizi to neredzot, nedzirdot viņa balsi? Līdztekus tam, ka tankista vēstulēs arvien vairāk radās tādu vietu, kuras nevarēja lasīt kursa biedrenēm, un pēc tam, kad pats Gvozdjevs viņai reiz atzinās, ka tās pašas jūtas, kā viņš izteicās, «neklātienes mīlestības» jūtas, pārņēmušas arī viņu, Aņuta pārliecinājās, ka viņa ir iemīlējusies un iemīlējusies nevis bērnišķīgi, kā tas gadījās skolā, bet pa īstam. Viņai likās, ka viņas dzīve zaudēs jēgu, ja šīs vēstules, kuras viņa tagad gaidīja ar tādu nepacietību, vairs nenāks.
Tā, neredzējuši viens otru, viņi atklāja viens otram mīlestību. Pēc tam ar Gvozdjevu notika savādas lietas. Viņa vēstules kļuva nervozas, svaidīgas, pilnas minējumu. Tad, saņēmis dūšu, viņš tai uzrakstīja, ka nav labi, ka viņi atklājuši mīlestību, viens otru neredzējuši, ka viņa, jādomā, nezina, cik ļoti sakropļojis viņu apdegums, ka viņš ne druskas nelīdzinās tai vecajai fotogrāfijai, kuru tai nosūtījis. Viņš to negrib mānīt un lūdz nerakstīt vairs par jūtām, iekāms viņa neredzēs savām acīm, ar ko viņai darīšana.
Meitene sākumā sadusmojās, tad nobaidījās. Izņēma no kabatas fotogrāfiju. Tajā raudzījās smalka, jauneklīga seja ar spītīgiem vaigu kauliem, skaistu, taisnu degunu, mazām ūsiņām un daiļi veidotu muti. «Bet tagad? Kāds esi tu tagad, mans mīļais, nelaimīgais?» — viņa čukstēja, lūkodamās attēlā. Kā mediķe viņa zināja, ka deguma brūces slikti dzīst un atstāj dziļas, neizdzēšamas pēdas. Nez kādēļ viņai uz mirkli iešāvās prātā cilvēka galvas atveids pēc ādas tuberkulozes anatomiskajā muzejā. Seja kā uzarta zilām vagām un nelīdzenumiem, nevienādām, izēstām lūpām, ar uzaču paliekām un sarkaniem, kailiem plakstiņiem. Un ja nu viņš ir tāds? Meiteni pārņēma šausmas, viņa pat nobālēja, bet turpat domās sevi norāja. Un kas tad pavisam, ja arī tā! Viņš cīnījās ar ienaidniekiem degošā tankā, viņš aizstāvēja viņas brīvību, viņas tiesības mācīties, viņas godu un dzīvību. Viņš ir varonis, viņš tik daudz reizes ir riskējis karā un tiecas atpakaļ, lai atkal cīnītos un atkal riskētu ar dzīvību. Bet viņa? Ko viņa darījusi kara labā? Rakusi ierakumus, dežūrējusi uz jumta, strādā tagad evakhospitālī? Vai tas salīdzināms ar to, ko viņš darījis?! «Es pati esmu viņa necienīga šo šaubu dēļ!» — viņa kliedza pati uz sevi, nevilšus aizdzenot briesmīgo brūču sakropļotās sejas parādību.