Viņa uzrakstīja tam vēstuli, vismaigāko, visgarāko visā viņu sarakstīšanās laikā. Par šīm viņas svārstībām Gvozdjevs, saprotams, neko neuzzināja. Saņēmis pēc savām šaubām labu vēstuli, viņš to ilgi lasīja un pārlasīja, pastāstīja par to arī Stručkovam, uz ko tas, labvēlīgi noklausījies, atbildēja:
— Nebaidies tankist, sakāmvārds skan, neskati vīru no cepures, — tas kad bija teikts? Redzi nu. Bet pašreiz, brālīt, pavisam liels vīriešu trūkums.
Šī vaļsirdība, protams, Gvozdjevu nenomierināja. Līdz ar viņa izrakstīšanās laika tuvošanos viņš arvien biežāk skatījās spogulī, gan sevi aplūkodams no tālienes, tā sakot, garām slīdošu, paviršu skatienu, gan pievirzīdams savu sakropļoto seju stiklam un stundām gludinādams rētas un nelīdzenumus.
Uz viņa lūgumu Klaudija Mihailovna tam nopirka pūderi un sejas krēmu. Viņš tūdaļ pārliecinājās, ka viņa rētu vietas nekāda kosmētika neaizklāj. Tomēr nakti, kad visi gulēja, viņš paklusām aizgāja uz atejas vietu un tur ilgi masēja tumšsārtās brūču vietas, uzbēra pūderi un atkal masēja un tad cerību pilns skatījās spogulī. Pa gabalu viņš izskatījās pavisam labi, spēcīgs, platiem pleciem, šaurām gūžām, taisnām, slaidām, stiegrainām kājām. Bet tuvumā! Sarkani nelīdzenumi uz vaigiem un zoda, rētainā, savilktā āda viņu grūda izmisumā. Viņš ar bailēm domāja: bet kā viņa to uzlūkos? Piepeši šausmas viņu sagrābs, piepeši paskatīsies viņā, apgriezīsies un aizies, paraustījusi plecus. Bet kas būtu visšausmīgākais, patērzēs ar viņu pieklājības pēc kādu stundu — otru un tad pateiks kaut ko tādu oficiāli vēsu — un sveiki. Gvozdjevs uztraucās, kļuva bāls no apvainojuma, it kā viss tas būtu jau noticis.
Tad viņš izrāva no kabatas fotogrāfiju un pētījoši skatījās apaļā meitenē ar augstu pieri, mīkstiem, ne visai bieziem, kupliem, atpakaļ atsukātiem matiem, paresnu, uzrautu, patiesi krievisku deguntiņu un maigām, bērnišķīgām lūpām. Uz virsējās lūpas bija tikko manāma tumša dzimumzīmīte. Mazliet uz āru izspiestās acis, jādomā, pelēkas vai zilas, skatījās viņā no šīs vienkāršās, mīļās sejas atklāti un godīgi.
«Kāda tu tomēr esi? Nu pasaki: nenobīsies, neaizbēgsi? Vai tev pietiks sirds siltuma neievērot manu neglītumu?» viņš it kā jautāja viņai, pētījoši skatīdamies portrejā.
Tai laikā garām viņam pa gaiteni, klabinādams ar kruķiem un čīkstinādams protēzēm, turp un atpakaļ metodiski, nenoguris kustējās vecākais leitnants Meresjevs. Nogāja reizi, divas, desmit, piecpadsmit, divdesmit reizes. Viņš soļoja pēc kādas savas programmas — rītā un vakarā, nosprauzdams sev uzdevumu un ar katru dienu sev pagarinādams ceļu.
«Jauks puisis! — domāja par viņu Gvozdjevs. — Neatlaidīgs, stūrgalvīgs. Kāds milzīgs gribas spēks cilvēkam! Nedēļas laikā iemācījies ātri un veikli staigāt ar kruķiem. Bet citiem ar to paiet mēneši. Vakar atteicās no nestuvēm, un pats aizgāja uz pārsienamo istabu pa kāpnēm augšā. Un aizgāja, un uzkāpa. Asaras tek pa seju, bet viņš kāpj. Un pat sakliedza sanitārei, kas gribēja viņam palīdzēt. Un cik viņš bija laimīgs, kad saviem spēkiem uzkāpa līdz augšējai kāpņu telpai! It kā būtu uzkāpis Elbrusā.»
Gvozdjevs atvirzījās no spoguļa un pavadīja acīm Meresjevu, kurš ātri cilāja kājas un kruķus. «Kā sukā! Kāda viņam jauka un simpātiskā seja! Mazā rētiņa pāri uzacij ne druskas to nebojā, pat piedod tādu kā svarīgumu. Ja viņam, Gvozdjevam, tagad būtu tāda seja! Kas kājas, kājas nevar redzēt, iet un lidot viņš, protams, iemācīsies. Bet seja, kur tu liksies ar tādu kāli, uz kura piedzēruši velni pa nakti būtu it kā zirņus kūluši?!»
… Aleksejs Meresjevs, kurš saziņā ar vakara uzdevumu soļoja pa gaiteni jau divdesmit trešo reizi, ar visu savu nogurušo, samocīto ķermeni juta, cik gurni piekusuši un kā tie tvīkst, kā sūrst kruķu nospiestās paduses. Iedams garām Gvozdjevam, viņš pašķielēja uz sienas spoguļa priekšā stāvošā tankista pusi: «Jocīgs cilvēks, nu ko viņš moka savu nabaga fizionomiju! Kinozvaigzne no viņa tagad, protams, vairs neiznāks, bet tankists — lūdzu, cik uziet. Liela nelaime — seja, ja tikai galva būtu vesela, un rokas un kājas. Jā, ja kājas, īstas kājas, bet ne šādi te stumbeņi, kuri sāp un tvīkst, it kā protēzes būtu nevis no ādas taisītas, bet no nokaitētas dzelzs.»
Tuk, tuk. Čirk, čirk. Tuk, tuk. Čirk, čirk.
Zobus sakodis un asaras valdīdams, kuras gribot negribot asas sāpes spieda ārā no acīm, vecākais leitnants Meresjevs ar lielām grūtībām veica savu divdesmit devīto gājienu pa gaiteni, pabeidzis dienas uzdevumu.