— Nav moku dziļāku par vārda mokām, — vīpsnādams noritēja Stručkovs.
Viņš sēdēja gultā ar Gvozdjeva vēstuli rokā, kuru tas, jādomā, kā parasts sevišķi nekautrēdamies, bija paņēmis no Alekseja galdiņa un izlasījis.
— Kas šodien visiem noticis?… Arī Gvozdjevs, ak, joku pēteris! Meita pavaibstījusies, liela nelaime!… Psiholoģijā iekritis, īsts brālis Karamazovs… Vai nedusmo, ka izlasīju? Kādi mums, frontiniekiem, var būt noslēpumi?
Aleksejs nedusmojās. Viņš domāja: varbūt rīt sagaidīt pastnieku un dabūt no viņa vēstuli atpakaļ?
Šai naktī Aleksejs gulēja nemierīgi. Sapnī viņš redzēja sniega vāliem aizputinātu lidlauku un nepazīstamas konstrukcijas lidmašīnu «La-5» ar putnu pirkstiem kāju vietā; kabīnē it kā kāptu tehniķis Jura, kāpa un runāja, ka Aleksejs savu tiesu ir nolidojis, tagad viņa kārta lidot; tad atkal vectēvs Mihaila baltā kreklā un slapjās apakšbiksēs it kā pērtu Alekseju ar slotu uz salmiem un visu laiku smejas: pirms kāzām arī pirtī nopērt nav grēks. Un tad pret pašu rītu viņš redzēja Oļu. Viņa sēdēja uz apgāztas laivas, ielaidusi ūdenī savas nodegušās un spēcīgās kājiņas, viegla, slaida, visa tāda mirdzoša. Viņa it kā aizsegusi acis ar roku pret sauli, smiedamās aicināja viņu pie sevis, un viņš it kā peldētu uz viņu, bet straume, spēcīga un mutuļojoša, vilktu to prom no krasta, no meitenes. Viņš arvien spēcīgāk strādāja ar rokām, kājām, visiem muskuļiem un peldēja viņai tuvāk un tuvāk, un jau redzēja, kā vējš purina viņas matu šķipsnas, kā ūdens lāses zvīļo uz viņas kāju nodegušās ādas.
Šinī vietā viņš arī pamodās, priecīgs, apskaidrots. Pamodās un ilgi gulēja aizvērtām acīm, pūlēdamies atkal aizmigt un sapņot tālāk jauko sapni. Bet tas izdodas tikai bērnībā. Trauslās, iedegušās meitenes sapņu tēls kaut kā uzreiz ienesa visā skaidrību. Nedomāt daudz, nenolaist dūšu, neķēmoties, kā majors teica, pakaļ Dostojevska varoņiem, bet peldēt viņai pretī, peldēt pret straumi, peldēt uz priekšu, lai ko tas arī maksātu, pieliekot visus spēkus — un aizsniegt viņu. Bet vēstule? Viņš gribēja iet uz kastīti un gaidīt pastnieku, bet atmeta ar roku: lai iet savu ceļu. Patiesu mīlestību tāda vēstule nesabaidīs. Tagad, ticēdams, ka mīlestība ir īsta, ka viņu gaida jautru un skumju, veselu un slimu — visādu, viņš sajuta lielu spēka pieplūdumu.
No rīta viņš pamēģināja iet bez kruķiem, uzmanīgi nokāpa zemē no gultas. Piecēlās. Pastāvēja, izplētis kājas, un, līdzsvaru meklēdams, bezspēcīgi māja ar rokām. Tad, pieturēdamies ar rokām pie sienas, lika soli. Iegurkstējās protēzes āda. Ķermeni vilka uz sāniem, bet viņš ar rokām panāca līdzsvaru. Lika otru soli, vēl arvienu neatiedams no sienas. Viņš nekad nebūtu domājis, ka iet ir tik grūti. Bērnībā, zēna gados, viņš mācījās iet ar koka kājām. Uzkāpj uz kāpšļiem, atgrūžas no sienas ar muguru — soli, divus, trīs, neatturami sveras uz sāniem, un viņš nolec, bet koka kājas nogāžas putekļainā maurā, kurš klāj nomales ielu. Bet uz koka kājām vieglāk, no tām var nolēkt. No protēzēm nenolēksi. Un kad, sperot trešo soli, viņš sazvēlās uz sāniem un kāja pagriezās, viņš smagi ar seju nokrita uz grīdas.
Mācībām viņš bija izvēlējies pārsienamās stundas, kad palātas iemītniekus aiznesa uz ārstēšanas kabinetiem. Viņš nevienu nesauca sev palīgā, pielīda sienai, lēni, tai pieturēdamies, piecēlās kājās, pataustīja nodauzītos sānus, apskatīja zilumu elkonī, kurš sāka jau sārtot, un, zobus sakodis, spēra atkal soli uz priekšu, atgājis no sienas. Tagad noslēpums viņam, liekas, bija rokā. Viņa no daļām pagatavotās kājas atšķīrās no parastajām vispirms ar elastības trūkumu. Viņš nezināja to īpašības un nebija izstrādājis sev paradumus — sava veida refleksus, lai mainītu kāju stāvokli ejot, pārceltu smagumu no papēža uz pēdu, sperot soli, un atkal pārceltu ķermeņa smagumu uz nākošās kājas papēdi. Un beidzot likt pēdas nevis paralēli, bet zem leņķa, ar purniem uz āru, kas pie kustēšanās piedod lielāku stabilitati.
Viss tas nonāk līdz cilvēkam agrā bērnībā, kad viņš, mātes uzmanīts, sper pirmos neveiklos solīšus ar mīkstām, īsām kājiņām. Šie paradumi iespiežas atmiņā uz visu dzīvi, kļūst par dabisku impulsu. Bet kad cilvēks uzliek protēzes un viņa organisma dabiskās attiecības mainās, šis bērnībā iegūtais impulss nepalīdz, bet, gluži pretēji, traucē kustības. Izstrādājot jaunus paradumus, vienmēr nākas to pārvarēt. Daudzi, kas pazaudējuši kājas un kuriem nav stipras gribas, līdz vecumam nevar vairs piesavināties bērnībā mums tik viegli iegūstamo mākslu staigāt.
Meresjevs bija no laba materiāla gatavots. Viņš prata panākt savu. Mācīdamies no kļūdām, viņš atkal atstūmās no sienas un, pagriezdams mākslīgās kājas purngalu uz āru, nostājās uz papēža, tad pārcēla ķermeņa smagumu uz pirkstgaliem. Protēzes dusmīgi iečīkstējās. Tanī brīdī, kad smagums pārcēlās uz pirkstgaliem, viņš atrāva grīdai otru kāju un spēra to uz papēža. Papēdis smagi atsitās pie grīdas. Tagad, balansēdamies ar rokām, viņš stāvēja istabas vidū, neiedrošinādamies spert nākošo soli. Stāvēja un grīļojās, visu laiku zaudēdams līdzsvaru un juzdams, ka auksti sviedri klāj pieri.
Šādā veidā viņu atrada Vasilijs Vasiļjevičs. Viņš pastāvēja durvīs, novēroja Meresjevu, pienāca klāt un paņēma viņu zem padusēm.
— Bravo, rāpotāj! Bet kādēļ viens, bez māsas, bez sanitāra? Lielībnieks tāds… Nu, nekas, katrā lietā svarīgs pirmais solis, tagad pats grūtākais veikts.