Pēdējā laikā Vasilijs Vasiļjevičs bija iecelts par ļoti augstas medicīniskas iestādes priekšnieku. Darbs bija liels, atņēma daudz laika. No hospitāļa vajadzēja atvadīties. Arvien vēl vecais vīrs skaitījās par tā šefu, un kaut gan saimniekoja tajā jau citi, viņš katru dienu apmeklēja palātas, kad bija laiks, apstaigāja slimniekus, konsultēja. Tikai uz visiem laikiem pēc dēla nāves viņš bija zaudējis savu jautro un rosīgo ķildīgumu, nevienam virsū vairs nekliedza, nelietoja neatļautus vārdus, un tie, kas viņu pazina tuvu, saskatīja te ātras novecošanās pazīmes.
— Nu, Meresjev, mācīsimies kopā. Bet jūs ejiet tikai prom, ejiet, te nav cirks, nav ko skatīties… Nobeidziet apstaigas bez manis, — viņš uzkliedza pavadoņiem. — Bet nu, balodīt, sāksim vēl reizi! Turieties vien, turieties droši pie manis. Kas tur ko kautrēties! Turieties, es esmu ģenerālis, mani ir jāklausa. Nu, divi, tā. Tagad uz labo. Labi. Kreiso. Pamatīgi!
Ievērojamais mediķis priecīgi berzēja rokas, it kā, mācīdams cilvēku staigāt, viņš izdarītu nezcik svarīgu medicīnisku eksperimentu. Bet tāda nu reiz bija viņa rakstura īpašība — aizrauties ar visu, pie kā viņš arī ķertos, un ielikt tajā visu savu lielo, enerģisko dvēseli. Viņš piespieda Meresjevam šķērsot visu palātu, un kad tas, pilnīgi nomocīts, atkrita uz krēsla, viņš nolika savu krēslu līdzās tam.
— Nu, un kā ar lidošanu — lidosim? Redz nu. Tagad, mīļais, ir tāds karš, cilvēki ar norautu roku ved rotu uzbrukumā, nāvīgi ievainotie no ložmetējiem šauj, dotus krūtīm aizsedz… Tikai mirušie nekaro, — vecais vīrs sadrūma, nopūtās. — Jā, arī tie karo, ar savu slavu. Jā… Nu, sāksim, jauno cilvēk.
Kad Meresjevs atpūtās pēc otra gājiena pa palātu, profesors piepeši norādīja uz Gvozdjeva gultu:
— Bet šis tankists? Izveseļojās, izrakstījās?
Meresjevs teica, ka atspirdzis, aizbraucis karot, tikai viena nelaime — seju, sevišķi apakšējo daļu, apdegums nelabojami sakropļojis.
— Jau atrakstīja? Jau vilšanās, meitenes nemīl? Tad ieteiciet viņam ūsas un bārdu. Nopietni. Vēl iegūs oriģināļa slavu, tāds meitenēm pilnīgi var iepatikties!
Durvīs iespraucās aizelsusies māsa un paziņoja, ka zvana no Komisāru Padomes. Vasilijs Vasiļjevičs smagi piecēlās no krēsla, un pēc tā, kā viņš atspiedās uz ceļiem ar savām apaļām, zilām, raupjām rokām, cik smagi viņš atlieca muguru, kļuva sevišķi redzams, cik ļoti tas sakrities pēdējās nedēļās. Jau durvīs, viņš apgriezās un jautri uzsauca:
— Katrā ziņā uzrakstiet šim, kā viņu sauc, jūsu draugam, ka es viņam bārdu parakstīju. Pārbaudīts līdzeklis. Milzu panākumi pie dāmām!
Bet vakarā vecais slimnīcas apkalpotājs atnesa Meresjevam spieķi, greznu, senlaicīgu melnkoka spieķi ar ērtu ziloņkaula rokturi un ar kaut kādām uzkaltām monogramām.
— No profesora, no Vasilija Vasiļjeviča: savu personīgo jums dāvina. Jums lika ar spieķīti staigāt.
Bija garlaicīgi hospitālī šinī vasaras vakarā. Un uz četrdesmit otro sāka plūst ekskursijas. Kaimiņi pa labi, pa kreisi, pat no augšas, nāca aplūkot profesora dāvanu. Spieķis tiešām bija lielisks.
15.
Klusums pirms negaisa frontē ievilkās. Informācijās atzīmēja vietējas nozīmes kaujas, izlūku darbību. Ievainoto bija maz, priekšniecība četrdesmit otrā palātā atstāja tikai divas gultas — pa labi Meresjevam, pa kreisi pie loga. kas izgāja uz krastmalu, majoram Stručkovam.
Izlūku darbībai Meresjevs un Stručkovs bija piedzīvojuši karavīri, un viņi zināja: jo garāka šī pauze, jo ilgstošāks šis saspīlētais klusums, jo stiprāks un spēcīgāks būs negaiss.
Reiz informācijā parādījās ziņojums, ka kaut kur dienvidu frontē Padomju Savienības varonis snaiperis Stepans Ivuškins iznīcinājis divdesmit piecus vāciešus, viņa kopējais iznīcināto ienaidnieku skaits sniedzas pie divi simtiem. Atnīca vēstule no Gvozdjeva, viņš nerakstīja ne, kur viņi atrodas, ne, ko viņš dara, bet pastāstīja, ka nokļuvis sava vecā komandiera Pāvela Aleksejeviča Rotmistrova saimniecībā, ka ar dzīvi apmierināts, rakstīja, ka tur ir daudz saldo ķiršu, ka viņi visi ar tiem pārēdoties, un lūdza Alekseju, ja viņš saņems šo vēstuli, aizrakstīt pāris vārdus Aņutai. Arī viņš tai rakstot, bet kas zinot, vai viņš saņemšot vēstules, jo viņš visu laiku atrodoties pārgājienos un dzīves vieta vienmēr mainoties.
Militārām cilvēkam pat no šīm divām ziņām par draugiem bija skaidrs, ka kara pērkoņi graus kaut kur dienvidos. Protams, Aleksejs aizrakstīja Aņutai, arī Gvozdjevam viņš aizsūtīja profesora ieteikumu par bārdu, bet viņš zināja, ka Gvozdjevs tagad atrodas tai pirmskauju kara drudzī, kurš ir tik grūts un tai pašā laikā tik dārgs katram karavīram, un ka Gvozdjevs tagad nedomā par bārdu un varbūt arī par Aņutu.
Četrdesmit otrajā notika vēl viens priecīgs atgadījums. Publicēja pavēli, ar kuru majoram Stručkovam, Pāvelam Ivanovičam, piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Bet arī šis lielais prieks ne visai ilgi uzmundrināja majoru. Viņš joprojām bija saīdzis. Viņu nospieda tas, ka šo «velna skriemeļu» dēļ viņam jāguļ tik karstā darba laikā. Sliktai omai bija arī cits cēlonis, kuru viņš rūpīgi slēpa un kurš Aleksejam atklājās pilnīgi nejauši.
Tagad, kad Meresjevs visus savus gribas spēkus virzīja uz vienu — iemācīties iet, — viņš ne visai labi ievēroja, kas notiek ap viņu. Viņš savu dienu bija ieplānojis pēc stingra grafika. Trīs stundas dienā — stundu rītā, pusdienā, vakarā — viņš atradās uz protēzēm, staigādams pa gaiteni. Sākumā slimos nervozēja figūra zilā virsvalkā, bezgalīgi, ar pendeļa metodiskumu slīdoša gar palātu durvīm, un protēžu vienmērīgie klaudzieni, kas nospiedoši atbalsojās gaiteņu plašumā. Vēlāk pie viņa tā pierada, ka nevarēja pat iedomāties noteiktas dienas stundas bez šī uz priekšu un atpakaļ soļojošā stāva, un kad Meresjevs reiz saslima ar gripu, no kaimiņu palātām četrdesmit otrajā ieradās sūtņi uzzināt, kas noticis ar bezkāji leitnantu.