Rītos Aleksejs piekopa rīta rosmi un tad, sēdēdams uz krēsla, trenēja kājas lidmašīnas vadīšanai. Dažreiz viņš vingroja līdz nemaņai, līdz ausīs sāka zvanīt, acīs rādīties mirdzoši zaļi loki un grīda sāka griezties zem kājām. Tad viņš gāja pie mazgājamā galda, slapināja galvu, pēc tam gulēja, lai drīzāk atgūtu skaidru apziņu un nepalaistu garām pastaigas un vingrošanas stundu.
Šoreiz, nostaigājies līdz reibonim, viņš, neredzēdams neko savā priekšā, sataustīja durvis un klusi ielikās savā gultā. Tikai tad līdz viņa apziņai nonāca balsis — mierīgā, mazliet izsmejošā — Klaudijas Mihailovnas un straujā, aizvainotā — majora Stručkova. Viņi abi bija tā aizrāvušies ar sarunu, ka neievēroja, kā ienāca Meresjevs.
— Jums mani ir jāsaprot, es runāju nopietni. Vai jums ir gar to visu kāda daļa? Vai jūs esat sieviete vai ne?
— Sieviete, protams, es esmu, tikai man gar visu to nav nekādas daļas, un nopietni runāt par šo tematu jūs nevarat. Bet arī šī jūsu nopietnība man nav vajadzīga.
Stručkovs zaudēja pašsavaldīšanos. Asi, it kā saukādamies ar lamu vārdiem, viņš kliedza, ka visa palāta skanēja:
— Bet es taču jūs mīlu, velns lai parauj! Vajag būt nevis sievietei, bet apšu koka bluķim, lai to neredzētu. Nu saprotat? — un viņš novērsās un sāka bungot ar pirkstiem pa logu.
Klaudija Mihailovna klusu gāja uz durvīm, nedzirdamu, uzmanīgu piedzīvojušas māsas soli.
— Pagaidiet, kur jūs iesiet? Nu, ko jūs man atbildēsiet?
— Te nav laiks un vieta par to runāt. Es esmu darbā.
— Ko jūs izvairāties, tā jūs mani pa dzīsliņai vien plucināt! Atbildiet, — majora balsī bija smeldze.
Klaudija Mihailovna durvīs apstājās. Viņas slaidais augums skaidri iezīmējās gaiteņa tumšajā fonā. Meresjevam pat prātā neienāca, ka šī klusā un vairs ne tik jaunā māsa var būt tik sievišķīgi stipra un pievilcīga. Viņa stāvēja atmestu galvu un it kā no pjedestālā raudzījās majorā.
— Labi, es jums atbildēšu. Es jūs nemīlu un, domājams, nekad nevarētu iemīlēt.
Viņa aizgāja. Majors metās gultā un pabāza galvu zem spilvena. Meresjevam kļuva saprotamas visas Stručkova savādības pēdējās dienās, viņa uzbudinājums, nervozitāte, kad istabā ienāca māsa, spējās pārejas no jautrības uz traku dusmu uzliesmojumiem.
Viņš, iespējams, tiešām cieta. Aleksejam bija viņa žēl, un tai pašā laikā viņš bija priecīgs. Kad majors piecēlās no gultas, Aleksejs nenoturējās no prieka pajokot:
— Ko, atļausiet spļaut, biedri major?
Ja viņš zinātu, kas notiks, viņš nekad, pat joka pēc, nebūtu neko teicis. Majors pieskrēja viņa gultai un izmisušā balsī iekliedzās:
— Spļauj! Nu spļauj, un pareizi vien darīsi. Tā man vajag. Negribi? Bet ko es tagad iesākšu? Nu ko, pamāci — tu taču dzirdēji…
Viņš apsēdās uz gultas un sagrīļojās, satvēris galvu rokām:
— Tu droši vien domā — viegla izprieca. Viegla! Es to domāju visā nopietnībā, es taču viņu, zosi, bildināju!
Vakarā Klaudija Mihailovna ienāca palātā ar rīkojumiem. Viņa kā parasts bija klusa, mīļa, pacietīga, likās, ka no viņas visas strāvo miers. Arī majoram viņa pasmaidīja, bet paskatījās viņā ar zināmu izbrīnu un bažām. Stručkovs sēdēja pie loga, dusmīgi košļādams nagus. Kad Klaudijas Mihailovnas soļi attālinādamies klaudzēja gaitenī, viņš to pavadīja ar dusmīgu un apbrīnošanas pilnu skatienu:
— «Padomju eņģelis»… Nu kāds muļķis viņu tā nosaucis, tas taču ir pats nelabais virsvalkā!…
Ienāca māsa no kancelejas, izkaltusi, padzīvojusi sieviete.
— Vai Meresjevs, Aleksejs ir staigājošais? — viņa apjautājās.
— Skraidošais, — atrūca Stručkovs.
— Neesmu šurp atnākusi jokus dzīt, — stingri piezīmēja māsa. — Meresjevu, Alekseju, vecāko leitnantu, sauc pie tālruņa.
— Jaunkundze? — atdzīvojās majors, pamirkšķinādams uz dusmīgās māsas pusi.
— Neesmu viņai pasē skatījusies, — tā atcirta, stalti izpeldēdama no palātas.
Meresjevs nolēca no gultas. Mundri klabinādams spieķi, viņš aizsteidzās māsai pa priekšu un tiešām skrēja pa gaiteni. Viņš jau kādu mēnesi gaidīja atbildi no Oļas, un viņam prātā ienāca traka doma: ja nu tā ir viņa? Tas nevarēja būt: šādā laikā atbraukt no Staļingradas apkārtnes uz Maskavu! Un kā viņa arī būtu varējusi viņu atrast šeit, hospitālī, kad viņš tai rakstīja, ka strādā aizmugures organizācijā un nevis pašā Maskavā, bet — priekšpilsētā. Bet šinī mirklī Meresjevs ticēja brīnumam un, pats to pat neievērodams, skrēja pirmo reizi pa īstam, skrēja uz protēzēm, dažbrīd atbalstīdamies uz spieķa, grīļodamies no vieniem sāniem uz otriem, un protēzes klaudzēja: skrip, skrip, skrip…
Tālruņa klausulē skanēja patīkama krūšu balss, bet pilnīgi sveša. Viņam jautāja, vai viņš ir vecākais leitnants Aleksejs Petrovičs Meresjevs no četrdesmit otrās palātas. Dusmīgi un asi, it kā šinī jautājumā slēptos viņam kaut kas apvainojošs, viņš iekliedza klausulē:
— Jā!
Balss klausulē uz mirkli aprāvās. Tad ar jūtamu sasprindzinājumu vēsi atvainojās par traucēšanu.
— Runā Anna Gribova. Esmu jūsu drauga leitnanta Gvozdjeva paziņa, jūs mani nepazīstat, — ar zināmu piepūli teica meitene, acīm redzami nelaipnās atbildes apvainota.
Bet Meresjevs, saķēris abām rokām klausuli, kliedza no visa spēka:
— Jūs esat Aņuta? Vai tā pati? Nē, es jūs ļoti labi pazīstu, ļoti labi. Griša man…
— Kur viņš atrodas, kas ir ar viņu? Viņš tik pēkšņi pazuda. Es izgāju no istabas trauksmes dēļ. Es esmu sānitarais postenis. Atgriežos — nav neviena, ne zīmītes, ne adreses. Es nekā nesaprotu, kur viņš ir, kādēļ pazuda, kas ar viņu noticis… Aļoša, dārgais, jūs mani atvainojiet, ka es jūs tā saucu, arī es jūs pazīstu un esmu ļoti uztraukta, kur viņš ir un kādēļ tik pēkšņi…