Aleksejam kļuva silti ap sirdi. Viņš bija priecīgs par draugu. Tātad šis savādnieks ir maldījies, pāršāvis ar uzmanīšanos pār strīpu. Tiešām brālis Karamazovs. Tātad īstas meitenes nebaidās no karavīra kropļojumiem. Tātad arī viņš var cerēt, ka arī viņu tikpat satraukti meklēs. Viss tas ātri joņoja viņa galvā, tai pašā laikā, kad viņš aizraudamies kliedza klausulē:
— Aņuta! Viss kārtībā, Aņuta! Nejauks pārpratums. Viņš ir dzīvs, vesels un karo. Jā, jā. Lauku pasts 42531-V. Viņš audzē bārdu, dieva vārds, brīnišķīga bārda, kā… kā… kā… partizānam. Tā viņam ļoti piestāv.
Bārda Aņutai nepatika. Tā viņai šķita nevajadzīga. Vēl vairāk iepriecināts, Meresjevs paziņoja, ka tādā gadījumā Griša to vienā rāvienā nodzīs pie visiem velniem, kaut gan visi uzskata, ka bārda viņam ļoti piestāv.
Beidzot viņi nokāra klausules kā draugi, norunājuši, ka pirms izrakstīšanās Meresjevs viņai katrā ziņā piezvanīs. Atgriežoties palātā, Aleksejs atcerējās, ka ceļā uz tālruni viņš bija skrējis, mēģināja skriet — neiznāca. No spējiem protēžu piesitieniem pret grīdu asas kā strāva sāpes caururba visu viņa miesu. Nu, nekas, ja ne šodien — rītu, ja ne rītu — parīt viņš skries, velns lai parauj. Viss būs labi! Viņš nešaubījās, ka atkal sāks skriet un lidot un karot, un tā kā viņam patika zvēresti, viņš sev nozvērējās — ka pēc pirmās gaisa kaujas, pēc pirmā notriektā vācieša viņš uzrakstīs Oļai par visu. Lai notiek kas notikdams.
TREŠĀ DAĻA
1.
1942. gada vasaras vidū pa N hospitāļa smagajam ozola durvīm, balstīdamies uz stipra melnkoka spieķa, iznāca plecīgs jauns cilvēks vaļējā kara lidotāja frencī, garās formas biksēs ar trim vecākā leitnanta kubiem virs zilām zīmotnēm. Viņu pavadīja sieviete, baltā virsvalkā. Galvas sega ar sarkano krustu, kādus nēsāja žēlsirdīgās māsas pagājušā pasaules karā, piešķīra viņas labsirdīgajai un piemīlīgajai sejai mazliet svinīgu izteiksmi. Viņi apstājās kāpņu augšgalā pie parādes durvīm. Lidotājs noņēma saburzīto izbalējušo laiviņu un neveikli piecēla pie lūpām māsas roku, bet viņa saņēma rokās viņa galvu un noskūpstīja uz pieres. Tad, viegli šūpodamies, viņš ātri nokāpa pa kāpnēm un neatskatīdamies soļoja prom pa krastmalas ceļa asfaltu garām plašajai hospitāļa ēkai.
Ievainotie zilās, dzeltenās, brūnās pidžamās māja viņam no logiem ar rokām, spieķiem, kruķiem un deva kaut kādus padomus, novēlēja laimīgu ceļu. Arī viņš māja tiem ar roku, bet bija redzams, ka viņš cenšas iespējami ātrāk tikt prom no šīs lielās pelēkās ēkas un novēršas no logiem, lai slēptu savu uztraukumu. Viņš gāja ātri, savādu, taisnu, lēkājošu gaitu, mazliet balstīdamies uz spieķa. Ja nebūtu klusā klaudziena, kas atzīmēja katru viņa soli, nevienam pat prātā neienāktu, ka šim staltajam, spēcīgi veidotam, kustīgajam cilvēkam nav abu kāju.
Alekseju Meresjevu pēc hospitāļa aizsūtīja galīgi atveseļoties uz Kara gaisa spēku sanatoriju Maskavas tuvumā. Turp brauca arī majors Stručkovs. No sanatorijas viņiem pakaļ atsūtīja māsiņu. Bet Meresjevs pārliecināja hospitāļa priekšnieku, ka Maskavā viņam ir radi, kurus neapciemojis viņš nevar braukt prom.
Viņš atstāja mugursomu Stručkovam un aizgāja no hospitāļa kājām, apsolīdamies aizbraukt uz sanatoriju vakarā elektriskajā vilcienā.
Radu Maskavā viņam nebija. Bet viņam ļoti gribējās apskatīt galvaspilsētu, un viņš nevarēja nociesties neizmēģinājis savus spēkus patstāvīgā staigāšanā, pabūt trokšņainā burzmā, kurai gar viņu nebija nekādas daļas. Viņš pazvanīja Aņutai un palūdza, ja viņa var, tad viņi satiktos ap pulksten divpadsmitiem. Kur? Jā, bet kur? Nu pie Puškina pieminekļa vai… Un tagad viņš gāja viens gar cēlās, granītā iekaltās upes krastu, kura mirdzēja saulē sīku viļņu zvīņām, un izslāpis pilnu krūti ieelpoja silto vasarīgo gaisu, smaržojošu pēc kaut kā pazīstama, patīkami salda.
Cik apkārt tomēr labi!
Visas sievietes likās viņam skaistas, koku zaļums pārsteidza ar savu košumu. Gaiss bija tik svaigs, ka no viņa kā no skurbuļa reiba galva, un tik dzidrs, ka zuda perspektivas un likās — ja izstiepsi roku, varēsi aizsniegt šīs vecās robotās Kremļa sienas, kuras viņš vēl nekad nebija redzējis īstenībā, Jāņa Lielā kupolu, milzīgo slīpo tilta arku, kas smagu velvi liecās pār ūdeni. Virs pilsētas gulošā, tvīkstošā, saldā smarža atgādināja bērnību. No kurienes tā? Kādēļ tik satraukti sit sirds un atmiņā nāk māte, ne tagadējā izkaltusi vecenīte, bet jauna, stalta, ar kupliem matiem. Jo viņi abi tak nekad nav bijuši Maskavā.
Līdz šim Meresjevs pazina galvaspilsētu pēc fotogrāfijām žurnālos, avīzēs, pēc grāmatām, pēc to nostāstiem, kas tur bijuši un pēc seno kurantu stieptajām zvanu skaņām pusnaktī, kas plūst pār aizmigušo pasauli, pēc radio reproduktorā šalcošā raibā un spilgtā demonstrāciju trokšņa. Un )ūk, tagad nu tā guļ viņa priekšā, vasaras saulē iztvīkusi, plaša un skaista.
Aleksejs gāja pa tukšo krastmalu gar Kremli, atpūtās pie vēsām granīta margām, skatīdamies pelēkajā, varavīkšņaino plēvīti pārvilktajā ūdenī, kas skalojās akmens sienas pakājē, un viņš lēni sāka kāpt Sarkanajā laukumā. Ziedēja liepas. Ielu un laukūmu asfalta vidū, apcirptos vainagos, kuros zeltoja vienkārši, saldi smaržojoši ziedi, rosīgi dūca bites, nepiegriezdamas vērību ne garām braucošo mašīnu taurēšanai, ne tramvaju šķindoņai un tarkšķiem, ne karstam, virs nokaitētā asfalta viļņojošam, naftas smakas piesātinātam gaisam.