Tad tāda tu esi, Maskava!
Pēc četriem hospitālī nogulētiem mēnešiem Aleksejs bija tā pārsteigts no viņas vasarīgā spožuma, ka tūlīt neievēroja: galvaspilsēta bija ietērpta kara formā un atradās, kā lidotāji teica, gatavībā numur viens, tas ir, katru brīdi varēja stāties cīņā ar ienaidnieku. Plato ielu pie tilta šķērsoja liela neglīta barikāde, būvēta no smiltīm piepildītiem baļķu būriem; kā rotaļu kubi, ko bērns aizmirsis uz galda, tilta stūros pacēlās betona dotu kvadrati četrām ambrazurām. Uz pelēkā Sarkanā laukuma klona raibās krāsās izkrāsotas mājas, mauri, alejas. Veikalu skatu logi Gorkija ielā aiztaisīti slēģiem, aizbērti smiltFm. Bet šķērsielās arī līdzīgas rotaļlietām, ko izmētājis un aizmirsis nerātns bērns, gulēja no sliedēm sametināti sarūsējuši eži. Kara cilvēkam, kas šeit nokļuvis no frontes un pie tam ar Maskavu agrāk nepazīstamam, viss tas ne sevišķi krita acīs. Pārsteidza tikai dažu namu un sienu savādais izkrāsojums, atgādinādams ķēmīgās futuristu gleznas, un arī «TASS logi», kas raudzījās garāmgājējos no sētām, no vitrinām, it kā nolēkuši ielās no Majakovska grāmatu lappusēm.
Klaudzinādams ar protēzēm un jau smagāk balstīdamies uz spieķa, pamatīgi piekusis, Meresjevs gāja uz augšu pa Gorkija ielu un brīnīdamies acīm meklēja bedres, iedobumus, bumbu pāršķeltus namus, atvērušos nobrukumus, izsistus logus. Dzīvodams vienā no visvairāk uz rietumiem novietotā lidlaukā, viņš gandrīz katru nakti dzirdēja, kā virs zemnīcām ešelons pēc ešelona gāja uz rītiem vācu bumbvedēji. Nepaspēja apklust tālumā viens vilnis, kad vēlās otrs, un gaiss dažreiz rūca visu nakti. Lidotāji zināja: friči iet uz Maskavu. Un varēja iedomāties, kāda tur pašreiz bija elle.
Bet tagad, apskatīdams kareivīgo Maskavu, Meresjevs meklēja ar acīm uzlidojumu pēdas un neatrada. Asfaltētās ietves bija līdzenas, nami stāvēja neskartās rindās. Pat logu stikli, kaut gan nolīmēti ar papīru strēmeļu tīkliņu, izņemot nedaudzus, bija veseli. Bet fronte bija tuvu, un to varēja spriest pēc rūpju pilnajām iedzīvotāju sejām, no kurām puse bija karavīri putekļainos zābakos, sviedru slapjās, pleciem pielipušās blūzēs, «ar sidoriem», kā toreiz sauca mugursomas, plecos. Lūk, saules pielietā ielā iedrāzās no šķērsielas gara putekļiem klāta smago automašīnu kolona ar salauzītiem dubļu aizsargiem, ar cauršautiem kabīņu logiem. Noputējuši kareivji teltenēs, ko vējš aiz pleciem plandīja, sēdēdami sagrabējušās mašīnās, ar interesi skatījās apkārt. Kolona aizdrāzās garām trolejbusiem, vieglajām mašīnām, tramvajiem, kā dzīvs atgādinājums tam, ka ienaidnieks ir šeit, tuvu. Meresjevs pavadīja kolonu ar ilgu skatienu. Ielēkt šinī putekļainajā mašīnā, un pret vakaru, skaties, jau būtu frontē savā lidlaukā! Viņš iedomājās savu zemnīcu, kur viņi dzīvoja kopā ar Degtjarenko, nāras, iekārtotas uz eglīšu balstiem, aso sveķu, skuju un pašdarinātās lampas, pagatavotas no augšgalā saspiesta lādiņa čaulas, benzīna smaku, sildāmo motoru kaucienus rītos un priežu šalkoņu virs galvas, kas neapklusa ne dienu, ne nakti. Šī zemnīca likās mierīga, mājīga, īsts ģimenes pavards. Eh, ātrāk turp šajos purvos, kurus lidotāji nolādēja par mitrumu, par zemes apakškārtas staignumu, par odu nepārtraukto sīkšanu.
Aleksejs tik tikko aizkļuva līdz Puškina piemineklim. Ceļā viņš vairākas reizes atpūtās, atbalstījies abām rokām uz spieķa un izlikdamies, ka aplūko kādus nieciņus, izstādītus rūpniecības preču putekļu klātajos logos. Ar kādu labsajūtu viņš nosēdās, nē, nevis nosēdās, bet nogāzās siltajā, saules sasildītajā zaļā solā, netālu no pieminekļa, nogāzās un izstiepa sūrstošās, uztūkušās siksnu noberztās kājas. Bet priecīgais garastāvoklis viņu neatstāja, neskatoties uz nogurumu. Par daudz jauka bija šī spožā diena! Bezgalīgas bija debesis, kas plētās virs stūra mājas tornī stāvošās akmenī kaltās sievietes. Maigs, mīlīgs vējiņš nēsāja pa bulvāri ziedošo liepu svaigo un saldo smaržu. Draiski skandēja un šķinda tramvaji, un jauki smējās mazie maskavieši, bāli, vājiņi, aizrautīgi rakņādamies siltajās, putekļainajās smiltīs pieminekļa pakājē. Mazliet iesāņus bulvāra dziļumā, aiz virves žoga, divu sārtu, švītīgās karablūzēs tērptu jaunavu sargāts, sudrabaini vizēja liels aerostata cigārs, un šis kara atribūts šķita Meresjevam nevis Maskavas debesu naktssargs, bet liels labsirdīgs zvērs, kas izbēdzis no zooloģiskā dārza un snauž tagad bulvāra vēsumā zem ziedošajiem kokiem.
Meresjevs pievēra acis, ļaudams saulei smaidošo seju.
Kāds viņu sauca vārdā. Viņš tūlīt uzlēca kājās. Viņa priekšā atradās Aņuta. Viņš to tūdaļ pazina pēc fotogrāfijās, kaut gan dzīvē viņa nebija tik skaista. Viņai bija bāla, nogurusi seja, viņa bija pusmilitarā formā — kara blūzē un zābakos. Veca laiviņa kā pīrādziņš gulēja viņai virs matu sukājuma. Bet acis, zaļganās, mazliet uz āru izspiestās acis, skatījās Meresjevā tik gaiši un vienkārši, izstaroja tādu draudzību, ka šī nepazīstamā meitene šķita sen pazīstama, it kā viņš ar to būtu uzaudzis vienā sētā.
Brīdi viņi viens otru klusēdami pētīja.
— Es jūs pavisam citādu iedomājos.
— Kādu tad!… Meresjevs juta, ka nespēj nodzīt no sejas ne visai piedienīgu smaidu.
— Nu tādu, kā to lai pasaka, varonīgu, staltu, spēcīgu vai ar tādu, lūk, žokli un ar pīpi, katrā ziņā ar pīpi… Man Griša par jums tik daudz rakstīja!