— Bet jūs?
— Es nedzeru, — Aņuta vienkārši teica.
— Bet ja uz viņa, uz Grišas veselību?
Meitene pasmaidīja, klusēdama pielēja sev glāzīti, turēdama to pie tievā viducīša, domīgi saskandināja ar Alekseju.
— Uz viņa laimi — noteikti teica viņa, braši izdzerdama glāzīti, bet tūlīt aizrijās, sāka kāsēt, sasarka un tik tikko atguva elpu.
Meresjevs juta, ka viņam neieradušam degvīns iesitās galvā, izplūda pa ķermeni, radīdams siltuma un miera sajūtu. Viņš ielēja vēl. Aņuta noteikti sāka purināt galvu:
— Nē, nē, es nekad nedzeru, jūs tak redzējāt.
— Bet uz manu laimi? — teica Aleksejs. — Aņuta, ja jūs zinātu, kā man vajadzīga laime!
Tā nopietni paskatījusies viņā, meitene pacēla glāzīti, laipni pamāja viņam ar galvu, klusi paspieda viņa roku pie elkoņa un atkal izdzēra. Viņai aizrāvās elpa, un viņa ar pūlēm atkāsējās.
— Ko es daru?!… Pēc veselas diennakts dežūras. Tas tikai jūsu dēļ, Aļoša. Jūs tak man… Griša man daudz par jums rakstīja… Es ļoti, ļoti vēlos, lai jums laimētos! Jums laimēsies katrā ziņā, dzirdiet, katrā ziņā! — Viņa iesmējās skanīgi, smieklus bārstīdama. — Kādēļ jūs neēdat? Ēdiet maizi. Nekautrējieties. Man ir vēl. Tā ir vakarējā, bet šīs dienas es vēl neesmu dabūjusi, — smaidīdama viņa tam piestūma fajansa dēlīti ar plānām maizes šķēlītēm, sagrieztām kā siers. — Tak ēdiet, ēdiet, savādnieks tāds, citādi noreibsiet, kas ar jums notiks?
Aleksejs atstūma no sevis dēlīti ar maizes šķēlītēm, ieskatījās Aņutai tieši viņas zaļganajās acīs, paraudzījās uz viņas mazo, apaļo muti ar sārtajām lūpām.
— Bet ko jūs darītu, ja es jūs tagad noskūpstītu? — viņš jautāja dobjā balsī.
Viņa izbiedēta palūkojās viņā, uzreiz, jādomā, no reibuma atžilbusi, pat ne dusmīgi, nē, bet pētījoši un vīlusies, kā cilvēks lūkojas sasistā stikla gabaliņā, kas mirkli atpakaļ pa gabalu vizuļoja un tam šķita kā dārgakmenis.
— Droši vien izdzītu jūs ārā un aizrakstītu Grišam, ka viņš slikti pazīst cilvēkus, — viņa salti teica, no jauna neatlaidīgi viņam piedāvādama maizi. — Uzkodiet, jūs esat piedzēris.
Meresjevs kļuva priecīgs:
— Tas ir pareizi, par to jums paldies, gudriniece! No visas Sarkanās Armijas paldies! Es aizrakstīšu Grišam, ka viņš labi, ka viņš pamatīgi pazīst cilvēkus.
Viņi notērzēja līdz pulksten trim, līdz putekļainie mirdzošie stabi, kas iešķērsām šķēla istabu, sāka virzīties augšup pa sienu. Laiks bija doties uz vilcienu. Ar tādām kā skumjām Aleksejs piecēlās no ērtā, zaļā krēsla, paņemdamas līdzi uz frenča tā plūksnu šķipsnu. Aņuta nāca viņu pavadīt. Viņi gāja zem rokas, un atpūties viņš soļoja tik droši, ka meitenei likās: vai tik ir taisnība, vai Griša nejokoja, teikdams, ka draugam nav kāju. Aņuta pastāstīja Aleksejam par evakhospitāli, kur viņa kopā ar citām medicīnas studentēm strādāja tagad pie ievainoto šķirošanas, par to, cik viņām tagad grūti, jo no dienvidiem katru dienu pienāk vairāki ešeloni, un par to, kādi ir šie ievainotie patiesībā, — brīnišķīgi cilvēki, cik varonīgi viņi panes ciešanas. Pēkšņi teikuma vidū viņa sevi pārtrauca un iejautājās:
— Jūs nopietni teicāt, ka Griša audzē bārdu? — Viņa brīdi klusēja, kļuva domīga, tad klusi piebilda: — Es visu saprotu. Atzīšos jums godīgi, kā tētim: jo tiešām sākumā ir grūti skatīties šais rētās. Nē, nevis grūti, tas nav īstais vārds, bet mazliet baigi, arī tas nav tas… Es nezinu, kā pateikt. Jūs mani sapratāt? Tas varbūt ir slikti, ko lai dara? Bet bēgt, bēgt no manis — jocīgs cilvēks — vai dieniņ, kur jocīgs cilvēks! Ja jūs viņam rakstiet, tad uzrakstiet, ka es viņam to ļoti, pat ļoti ņēmu ļaunā.
Lielā stacijas telpa, kādreiz vislielākā un visdzīvākā Maskavā, bija gandrīz tukša. Viņu piepildīja karavīri, vai nu lietišķi steigdamies, vai klusi sēdēdami gar sienām uz soliem, uz saviem maisiem, tupus un uz grīdas, norūpējušies, sadrūmuši, it kā vienas kopējas domas mākti. Kādreiz pa šo ceļu risinājās galvenā satiksme ar Vakareiropu. Tagad ceļš uz Rietumiem bija ienaidnieka pārcirsts kilometrus astoņdesmit no Maskavas un pa šo strupo, īso ceļa gabalu notika satiksme ar priekšpilsētām. Gāja tikai frontes sastāvi, kuros kara ļaudis divās stundās bija laukā no galvaspilsētas tieši savu divīziju otros ešelonos, novietotos šeit aizsardzības pozīcijās, un elektriskie vilcieni katru pusstundu izbēra uz platformas strādnieku barus, kas dzīvoja priekšpilsētās, zemnieces ar pienu, ogām, sēnēm un saknēm. Viņu trokšņainais vilnis uz brīdi pārplūdināja stacijas telpas, bet tūdaļ izlija laukumā, un stacijā atkal palika tikai frontnieki.
Centrālajā zālē karājās liela, līdz pat griestiem, padomju — vācu frontes karte. Meitene kara drēbēs, dūšīgiem vaigiem un sārta, stāvēdama uz kāpnēm, ar avīzi ar svaigākajām padomju informbiroja ziņām rokā, pārsprauda kniepadatām aukliņu, kura norādīja frontes līniju.
Kartes augšējā daļā aukliņa strauji novirzījās pa kreisi. Vācieši uzbruka dienvidos. Viņi bija atguvuši sev Harkovu, iebrukuši Izjumas Baravenkovas vārtos. Viņu sestās armijas fronte, kas neasā ķīlī iespiedās zemes iekšienē, jau tuvojās Donas līkuma zilajai dzīslai. Meitene pārsprauda aukliņu pie pašas Donas. Pavisam tuvu, kā resna artērija, līkumoja Volga ar lielo Staļingradas ripuli un mazo Kamišinas punktu zem tā. Bija skaidrs, ka Donai pielipušais ienaidnieka ķīlis virzās uz šo galveno ūdens artēriju un ka ir jau tuvu tai un vēsturiskai pilsētai. Lielais pūlis, virs kura pacēlās meitene uz kāpnēm, spiedīgā klusumā skatījās uz viņas apaļajām rokām, kas pārvietoja kniepadatas.