— Lien, suns tāds… skaties, kā lien!… norūpējies skaļi teica jauns kareivis, noplūdis sviedriem, vēl nesaburzītā jaunā šinelī, kas stūraini slējās uz augšu.
Izkaltis dzelzceļnieks, sirmām ūsām, eļļu noziestā formas cepurē, drūmi no augšas uz leju paskatījās kareivī.
— Lien? Bet kādēļ tu laid? Skaidrs, ka lien, ja tu no viņa rāpies atpakaļ. Karotāji! Paskat tik kur, pie pašas māmuļas Volgas pielaiduši, — viņa balsī skanēja sāpes un smeldze, it kā savu dēlu viņš rātu par lielu neizlabojamu kļūdu.
Kareivis vainīgi paskatījās visapkārt un, parāvis augstāk plecos savu jauno šinelīti, sāka spiesties ārā no pūļa.
— Jā, daudz esam zaudējuši, — kāds nopūtās un sarūgtināts pakratīja galvu. — Ehh!
— Kādēļ viņu lamāt?… Ko viņš nodarījis? Vai mazums viņu nolikuši savas galvas? Spēks, taču spēks, kāds nāk virsū, padomā vien, visa Eiropa uz tankiem. Noturi tādu uz reizes, — aizstāvēja kareivi vecs vīrs brezenta putekļu mētelī, pēc izskata lauku skolotājs vai feldšers. — Ja padomā, kā pienākas, tad mums kareivja priekšā galva jānoliec, ka dzīvi un brīvi Maskavā staigājam. Kādas tik zemes vācietis vienā nedēļā ar tankiem nav nomīņājis! Bet mēs vairāk kā gadu karojam un nekas — sitam, un cik viņu esam jau nosituši. Viņa, šī karavīra, priekšā visai pasaulei galva jānoliec, bet jūs — «rāpies atpakaļ».
— Zinu, zinu, tu mani neaģitē, dieva dēļ. Prāts zina, bet sirds sāp, sirds pušu plīst, — drūmi atsaucās dzelzceļnieks. — Pa mūsu zemi tak vācietis staigā, mūsu mājas posta…
— Bet viņš tur? — jautāja Aņuta, rādīdama ar roku uz dienvidiem.
— Tur. Un arī viņa tur, — atbildēja Aleksejs.
Pie pašas Volgas zilās cilpas, lejup no Staļingradas, viņš redzēja mazu riņķīti ar uzrakstu «Kamišina». Viņam tas nebija vienkāršs ģeogrāfisks punkts. Zaļa pilsētiņa, zaļi aizaugušas nomales ielas, papeles, šalcošas spīdīgām putekļainām lapām, putekļu, diļļu, pētersīļu smarža pāri žogu pinumiem., arbuzu strīpotās bumbas, it kā izsvaidītas pa melno un sauso bahču mālu sakaltušajās lapās, asām vērmeļu smaržām piesātinātie stepju vēji, nepārredzamas zvīļojošas upes plašums un meitene, stalta, pelēkām acīm, iedegusi, un māte, sirma, nemierīgi nevarīga.
— Arī viņas ir tur, — viņš teica vēl reiz.
2.
Elektriskais vilciens, spraigi rībinādams riteņiem un dusmīgi pūzdams svilpi, draiski skrēja caur Maskavas nomali. Aleksejs Meresjevs sēdēja pie loga: viņu bija piespiedis pie pašas sienas gludi skūts večuks, Gorkija platmalē un zelta pensnejā ar melnu aukliņu. Starp ceļiem viņš turēja iespiestus sakņu dārza kapli, lāpstu un dakšas, rūpīgi iesaiņotus avīzē un pārsietus ar aukliņu.
Tāpat kā visiem tais bargajās dienās, večukam visas domas bija pie kara. Viņš enerģiski kratīja Meresjevam gar degunu sauso delnu un kā sazvērnieks čukstēja viņam ausī:
— Jūs neskatāties, ka esmu civilists, es ļoti labi esmu sapratis mūsu plānu — ievilināt ienaidnieku Pievolgas stepēs, jā, ļaut viņam izstiept savas komunikācijās, kā tagad saka, atrauties no savām bāzēm, un tad no šejienes, no rietumiem un no ziemeļiem, čik, čik, komunikācijās pārgriezt un to pieveikt. Jā, jā. Tas ļoti saprātīgi. Jo pret mums nestāv Hitlers viens pats. Ar savu pātagu viņš dzen mums virsū Eiropu. Jo mēs viens pret vienu cīnāmies ar sešu valstu armijām. Tā ir divkauja. Vajag amortizēt šo briesmīgo sitienu kaut vai ar atstatumu, jā. Tā ir vienīgā prātīgā izeja. Jo beigu beigās sabiedrotie klusē… Nu! kā jūs damājat?
— Es domāju, jūs kuļat niekus. Dzimtā zeme — par daudz dārgs materials amortizatoriem, — nelaipni atsaucās Meresjevs, nez kādēļ atcerēdamies izmirušās sādžas pelnaini, cauri kurai viņš līda ziemā.
Bet večuks nerimās un nerimās pie auss, dvesdams lidotājam virsū elpu, kas oda pēc tabakas un kviešu kafijas.
Aleksejs izliecās pa logu. Ļaudams seju siltā un putekļainā vēja brāzmām, viņš kāri raudzījās vilcienam garām skrejošajās platformās ar izbalušiem zaļiem režģiem, ar koķetiem aiznaglotiem kioskiem un mazās no meža zaļuma raugošajās vasarnīcās, rmaragda zaļajās pļaviņās gar izžuvušo sīko urgu malām, priežu stumbru vaska svecēs, kas dzintardzidri zeltoja starp skujām rieta staros, uz plašajām zilgmainajām vakara tālēm, kuras pavērās aiz meža.
— Nē, jūs esat karavīrs, jūs pasakāt: vai tas ir labi? Jau vairāk kā gadu mēs cīnāmies ar fašismu viens pret vienu, ko? Bet sabiedrotie, bet otrā fronte? Jūs iedomājieties tādu lietu. Zagļi uzklupuši cilvēkam, kas neko nenojauzdams strādā vaigu sviedros savu darbu. Bet viņš nav apjucis šis cilvēks, viņš uzsāk ar viņiem cīņu un cīnās. Noasiņo, bet cīnās, sit viņus ar visu, kas tik gadās pie rokas. Viņš viens, bet to daudz, tie apbruņojušies, tie tam ilgi uzglūnējuši. Jā. Bet kaimiņi redz šo skatu un stāv pie savām būdām, un izsaka līdzjutību: skat, kas tik par malaci, kas par malaci! Tā viņiem tiem zagļiem vajag, sadod tik sadod! Un tai vietā, lai palīdzētu ar zagļiem tikt galā, sniedz viņam akmeņus, dzelzgabalus: še, sadod ar šito, ar šito tā dūšīgi, — bet paši no malas noskatās. Jā, jā. tā viņi tagad tieši rīkojas, sabiedrotie… Pasažieri…
Meresjevs ar interesi pievērsās večukam. Daudzi tagad lūkojās uz viņiem, un no visām pārpildītā vagona malām atskanēja:
— Taisnība vien ir. Viens pret vienu karojam. Kur viņa ir, otrā fronte?
— Nekas, ar darbu, dievs dos, vieni tiksim galā, bet uz pusdienām, droši vien, arī viņi būs klāt, tā otrā fronte.