No lepno mašīnu logiem raudzījās iedegušas, priecīgi satrauktas sejas. Neliela auguma armēnis, puspliku galvas virsu, strīpainā pidžamā, klibs, viens no tiem vispāratzītajiem joku meistariem un labprātīgajiem komiķiem, kādi katrā ziņā gadās katrā atpūtas nama iemītnieku partijā, klibodams rosījās gar autobusiem un vicinādams spieķi, deva kādam ceļā padomu:
— Ei, pasveicini tur gaisā fričus, Fedja! Izrēķinies ar viņiem par to, ka viņi tev neļāva mēness vannu kursu nobeigt. Fedja, Fedja! Tu viņiem tur gaisā pierādi, ka no viņu puses ir nepieklājīgi traucēt padomju asiem izmantot mēness vannas.
Fedja, iededzis puisis, apaļu galvu un lielu rētu pāri augstajai pierei, izliecās pa logu un sauca, lai sanatorijas mēness komiteja nebēdā.
Barā un autobusā atskanēja smiekli, šo smieklu pavadīta, mašīna sāka kustēties un lēni slīdēja uz vārtiem.
— Kaut jūs izputētu! Laimīgu ceļu, — atskanēja no bara.
— Fedja, Fedja! Atsūti ātrāk lauka pasta numuru! Zinocka tev aizsūtīs tavu sirdi atpakaļ apdrošinātā vēstulē!…
Autobusi nozuda ceļa pagriezienā. Nogula vakara blāzmas apzeltītie putekļi. Atpūtas nama iemītnieki virsvalkos un strīpotās pidžamās lēni izklīda pa parku. Meresjevs iegāja sanatorijas vestibilā, kur uz pakaramiem karājās cepures ar zilām apmalēm, bet uz grīdas stūros gulēja ķeģļi, volejbola bumbas, kroketa āmuri un tenisa raketes. Līdz kancelejai viņu aizveda tas pats klibais. Tuvāk viņu aplūkojot, tam izrādījās nopietna gudra seja ar lielām, skaistām, skumjām acīm. Ceļā viņš sevi pa jokam rekomandēja par sanatorijas mēnesnīcas komitejas priekšsēdi un paziņoja, ka mēness vannas — kā medicīnā pierādījies — ir labākais līdzeklis jebkura ievainojuma ārstēšanai, ka stihiju un neorganizētību viņš šajā lietā nepielaiž un pats izraksta norīkojumus uz vakara pastaigām. Jokus viņš taisīja kaut kā automātiski. Viņa acis saglabāja pie tam to pašu nopietno izteiksmi un vērīgi ar ziņkāri pētīja sarunu biedru.
Kancelejā Meresjevu saņēma meitene baltā virsvalkā, tik sarkanmataina, ka likās, viņas galva aptverta trakojošu liesmu.
— Meresjevs? — viņa stingri noprasīja, nolikdama pie malas grāmatu, kuru lasīja. — Meresjevs, Aleksejs Petrovičs? — viņa uzmeta lidotājam kritisku skatu. — Ko jūs mani muļķojat? Man šeit ierakstīts: Meresjevs, vecākais leitnants, no tāda un tāda hospitāla, bez kājām, — bet jūs…
Tikai tagad Aleksejs ieskatījās viņas apaļajā, baltajā, kā visām sarkanmatēm, sejiņā, kas pilnīgi pazuda vara krāsas matu cekulā. Spilgts sārtums spiedās caur glezno ādu. Viņa skatījās Aleksejā jautrā izbrīnā, apaļām kā pūcei, gaišām, mazliet nekaunīgām acīm.
— Un tomēr es esmu Meresjevs Aleksejs, lūk mans komandējums… Bet jūs esat Ļoļa?
— Nē, kas jums teica? Esmu Zina. Bet vai jums tādas protēzes? — viņa neticīgi lūkojās uz Alekseja kājām.
— Aha! Tātad tā pati Zinočka, kurai Fedja savu sirdi atdevis?
— Vai to jums majors Burnazjans pastāstīja? Paspējis. Ai, kā es neciešu šo Burnazjašku! Par visu, visu smejas. Kas tur sevišķs, ka es Fedju mācīju dejot? Padomā tik!
— Bet tagad jūs mani mācīsiet, iet tā lieta? Burnazjans man apsolījās uzrakstīt norīkojumu uz mēness vannām.
Meitene vēl lielākā izbrīnā raudzījās Aleksejā:
— Kā jūs to domājat, dejot? Bez kājām? Ak, jūs, droši vien, arī par visu smejaties.
Šinī mirklī istabā ieskrēja majors Stručkovs un sagūstīja Alekseju savos apkampienos:
— Zinočka, kā norunājām, vecāko leitnantu manā istabā?
Cilvēki, kas gulējuši ilgi vienā hospitālī, satiekas vēlāk kā brāļi. Aleksejs priecājās par majoru, it kā daudzus gadus to nebūtu redzējis. Stručkova mugursoma jau atradās šinī sanatorijā, un majors jutās šeit kā mājā, visus pazina un visi viņu pazina. Vienas dienas laikā viņš jau bija paspējis ar vienu otru sadraudzēties un ar vienu otru saķildoties.
Mazai istabiņai, ko viņi divatā ieņēma, logi izgāja uz parku, kurš piegūla pašai mājai ar savu stalto priežu baru, gaišzaļo melleņu biezokni un smuidro sērmūksli, pie kura kā pie palmas trīsēja dažas gaumīga izstrādājuma lapu ķepiņas un sārtoja viens vienīgs, toties smags spilgtu ogu ķekars. Tūlīt pēc vakariņām Aleksejs ielīda gultā un izstiepās vēsos, no vakara miglas mitros palagos un acumirklī aizmiga.
Un šinī naktī viņš redzēja savādus, trauksmainus sapņus. Gaiši zils sniegs, mēnesnīca. Mežs kā pinkains režģis viņu sagūstījis un viņam vajag no šī režģa tikt ārā, bet sniegs to tur aiz kājām. Aleksejs mokas, juzdams, ka viņam uzbrūk neskaidra, bet briesmīga nelaime, bet kājas iegrimušas sniegā, un nav spēka tās no turienes izraut. Viņš vaid, pagriežas, — un viņam priekšā nevis vairs mežs, bet lidlauks. Garais tehniķis Jura savādas, mīkstas un bezspārnainas lidmašīnas kabīnē. Viņš māj ar roku, smejas un vertikāli uzlido debesīs. Vectēvs Mihaila paceļ Alekseju rokās un iegalvo viņam kā bērnam: «Nu lai viņš, nu lai, bet mēs abi nopērsimies, kaulus izsautēsim, tā labi, brīnumjauki». Bet viņš to liek nevis uz karstas lāviņas, bet sniegā. Aleksejs grib uzcelties, bet nespēj: zeme to vilkšus pievelk. Nē, nevis zeme viņu pievelk, bet lācis tam uzgūlies ar savu karsto rumpi, žņaudz, laiza, krāc. Garām brauc autobusi ar lidotājiem, bet viņi to neievēro, šie ļaudis, kas jautri skatās pa logiem. Aleksejs grib tiem uzkliegt, iai palīdz, grib skriet pie viņiem, kaut vai ar roku tiem padot zīmi, bet nevar. Mute atveras, bet dzirdami tikai čuksti. Aleksejam sāk pietrūkt elpas, viņš jūt, ka sirds viņam stājas, viņš saņem beidzamos spēkus, nez kādēļ pazib gar acīm Zinočkas smejošā seja, sarkano matu trakojošā liesma, izsmejoši spīd viņas mazliet nekaunīgās, ziņkārīgās acis.