Pēc šiem vārdiem Ragnesis jau bija mirušo valstībā, kaut vēl par to nenojautis dzīves pilnbriedā spēcīgi elpoja. Viņa liktenis bija izlemts. Pēc pāris stundām viņa augums nonāks zemes klēpī.
Zīda aukla, patīkami viegla, ērta, slīd pa viskaulaināko kaklu kā ieziepēta, bet Staro vienkārši nespēja palaist garām izdevību izjust saplūšanu ar visaugstāko eiforijas virsotni.
— Cerams, mobilo nepaņēmi lidzi? Kruķi māk iekosties visniecīgākajā caurumā un izpurināt vajadzīgo.
— Tu ko! — Ragnesis, zaudējis jautrību, sapūtās kā čūskas pārsteigts krupis. — Es teicu, ka braucu uz Slovākiju. Sava uzņēmuma kravas automašīnas kabīnē klusēšanas režīmā ieslēgtu noslēpu un tādejādi turp aizsūtīju. Mums ir gandrīz 3 dienas laika...
Viņš jau neslēpti gavilēja, ka viss tik viegli sanācis. Un tamdēļ darījuma noslēgšanu pieprasīja apliecināt ar rikli dedzinoša un sirdi iekvēlinoša dzēriena porciju.
Staro pameta zīmīgu skatienu. Ļoša ar vienu sitienu izslēdza neko nenojautošo Ragnesi.
Sasiets, ar lupatu mutē, Ragnesis atjēdzās Staro pazemes bunkurā. Ar āmuru sadauzītie kāju nagi sazilējuši. Nodauzīts zili melns, bezmaz mākslīgās elpināšanas kandidāts, nespēja pavērt aizpampušās, zili violetās acis. Lai atdabūtu viņu pie samaņas, Staro ar šķiltavu dedzināja maigo ādu pirkstu starpā.
Noslēgumā Staro izvilka sālsskābes kolbai korķi. Kodīgā smaka acumirklī piepildīja telpu. Asaras izsprāga no acīm. Piesardzīgi, cik vien var attālinājis to no sevis, Staro pagriezās pret pārāk zinošo klientu:
— Interesanti! Sejas kauli parādīsies uzreiz? Vai pēc pirmās minūtes? Varbūt sejas āda ir izturīgāka par pirkstu?
Sālskābe viegli kūpēja, izdalot ne ar ko citu nesajaucamu asi kodīgu smaku.
Ragnesis nespēja novērst skatienu no stikla trauka pat tad, kad skābe čūkstēdama saēda miesu, atsedza kaulus, kas uzreiz nepadevās. Tikmēr miesa ap tiem sabruka.
Ragnesis kliedza, spiedza un gaudoja, raustoties mokās. Pāris reižu zaudēja samaņu, taču ožamais spirts atgrieza šausmu pilnajā realitātē līdz Staro pārcirta pēdējo saikni ar kādreizējo rūpalu.
Šo gadījumu viņi īpaši svinīgi atzīmēja netālu no Staro vecpuišu dzīvokļa. Vienkāršā Ķengaraga dzertuvē, kur pavārs gatavoja izmeklēti gardas ķiplokmaizītes un taukos pilošu cūkgaļas šašliku.
— Oi! Kas par smiekliem bija, kad neraugoties uz aizliegumu pra-pors slēpnī tikko aizsmēķējis, ievilka pirmo dūmu un viņam bezmaz līdz ar lūpām cigaretes galu norāva. — Ļoša iereibis dalījās ar savu necilo Čečenijas kara pieredzi. — Tas tur nometies dubļos nebalsī kliedz. Mums super smiekli! Viņš domāja, ka ienaidnieks, bet Ļova Saratovietis tikai patrenējās. Ļova nevarēja ciest, ka kāds vakaros smēķē čehu snaiperim par prieku. Lūk, kāds meistars bija, līdz uz mīnas uzrāvās. Izlūkro-tā virsnieks ar ērgļa aci! Лг TT pistoli vienmēr simts metros gredzenā iešāva vismaz deviņos no desmit iespējamajiem mēģinājumiem. Roka nedrebēja!
Staro stingi paskatījās uz viņu. Pēc visa spriežot, tas bija jaunais kursantiņš, kurš GIP mācību daļā Ļeņingradas apgabalā bija uz trim nedēļām piekomandēts viņa vadam. Stažieris labi sapratās ar gandrīz saviem vienaudžiem. Nebija vīzdegunīgs, bet prata saglabāt distanci nezaudējot biedriskumu.
Degvīns viegli svilināja rīkli. Staro pazeminātā balsī noteica:
— Par šādu rīcību ir jāatbild! Cietumā apgrozās visāda publika. Arī solīdi zeķi. Un, tādu uzlūkojot, nekad neiedomāsies, ka viņš kaut kādu gaili var vālēt. Manā uztverē tāds ir aktīvais pederasts. Kā vispār var stāvēt uz veci?
Pirmā diena centrālcietumā. Tur kameru sienās caurumi: augšā, sānos. Uz mūsu kameru no augšas atlido „eņģelis”. Piesējās visiem i.nmajiem bēdubrāļiem. Gribēja ar viņiem kurpes samainīt. Tad vēl v iciis no kamerā sēdošajiem pieslējās „eņģelim” palīdzēt, noprasot:
Kur kurpes?
Sadirsos. Neatdevu ne kurpes, ne zābakus. Pārējie visi atdeva. Tas man sola pa galvu. Tos abus nogāztu, taču man tolaik zonas likumi bija sveši. Vispirms degunu jāpasilda, tad jau redzēs. Kad tiešām domāju iirm aizlauzt degunus, nāca glābiņš.
Pie loga guļ vecais zeks. Pāvils vārdā. Viņš pieceļas, sāk „eņģeli” tirdīt: — Kas tu pats esi?
Vārdu sakot, pamatīgi iegruzīja. Izrādās, „eņģelis” ir pie parašas sēdošais. Zeks tam pa galvu sadeva. Tas gļēvi pacieta sitienus līdz turpat stūrī pie parašas bezsamaņā nozvēlās. Pāvils man saka:
— Tu negribi viņu izņemt?
-Kā?
— Nu, viņš tevi apvainoja! Vajag nolaist!
— Nē! Kas, es kaut kāds peģiks vai?
— Tad es pats.
— Kas, tu esi pederasts?
Labi, ka viņam bija kādi 55 gadi un viņš redzēja, ko es varu. Viņš, nesaprašanā grozot galvu, pārprasa:
— Kā pederasts?
— Vieni ir aktīvie un otri pasīvie. Tie, kas drāž pasīvos, tie ir aktīvie!
Īsāk sakot, kritušajam „eņģelim” todien paveicās! Bet man piecas
minūtes pietrūka, lai pa galvu atrautos. Zonā cienītu cilvēku par pederastu nosaucu. Pāvils man izlīdzēja to smago pusgadu pārziemot. Pamācīja zonas likumus, aizlika par mani vecajiem, palīdzēja ar pārtiku, lajos laikos dzīve tur bija skarba. Ja, kamerā ienācis, plātījās, ka ir baigais nazis, bet darbos nevarēja pierādīt, tad ātri asti iespīlēja bluķī un grabēdams atjēdzās pārijiem tuvā vietiņā.
Tikmēr Ļoša sūrojas par pēdējo neveiksmīgo iepazīšanās mēģinājumu. Ar kvēlu niknumu izmeta vārdu straumi:
— Tā lezbiešu padauza mēģināja ģīmi saskrāpēt, tad nu dabūja vienu taisno pakrūtē.
— Cerams bez letālā?
— Kur nu! Dzīvelīgā maita atelsās četrāpus. Tad solīja zvanīt policijai! Nācās ar papēdi viņas mobilo saberzēt sastāvdaļās. Tā nav laupīšana, bet neveiksmīga izķemmēšanas. Nosviedu piecsimtnieku, lai aizveras un gāju prom. Naudu nesaplēsa. Paņēma! Mauka!
— Vispār inteliģenti cilvēki to dēvētu par neveiksmīgu flirtu. — Staro smīnot aizrādīja.
Lūpu atstiepis Ļoša nicīgi noirdzās:
— Tas ir kā pa sauso drāzt! Baudas maz, tik uz mirkli noņem ķīli. Nav vairs spriedzes, var lāga padomāt.
Staro apsauca palīgu: — Par tādām meitenītēm prokurors tiesā prasa vairāk nekā viņa sver. — Un asi piebilda: — Bezmaz visas nelaimes pasaulē izceļas, kad struņķis sāk traucēt.
Šim tipam vien viens prātā kā tik nogrūsties. Tad sekoja kas negaidīts.
— Laiks steidzas arvien straujāk. Un nevaru vairs līdzi tikt. Tā kā retas lietus lāses izslīd starp pirkstiem. Es jūtu nāves garšu! — Ļoša pilnīgā nopietnībā izmeta. — Tā ir tepat blakus! Un jau iemēģina vēzienu!
— Nemuldies! Te ir bomžu dirstuves smagais smārds! — Staro viņu aprāja.
— O! Tu arī reiz to sajutīsi. Tu reiz ari to sajutīsi! Visi mēs esam dzīves īrnieki! No mums abiem tieši man pirmajam būs jākārto dzīves rēķins! Nepatīkami! Jaunāks un beigtāks! Neloģiski!
Staro pārskrēja pat šermuļu skudriņas no neierasti nopietnā toņa. Tā parasti runā nāves apskaidrības brīžos. Bez kādas lirikas!
Staro centās sevi mierināt, kaut arī saprata, ka pārinieka dzīvei, šķiet, tiešām ir beigas. Finišs bez jebkādas godalgas.
Un tas iestājās pavisam drīz.
Staro iznāca dzestrajā naktī. Aiz viņa sekoja sagumis Ļoša. Viņam šis vakars sagādāja vairāk mocību, kā baudas.
Vēlīnie kroga absolventi, skaļi klaigādami, pārstreipuļoja pāri krustojumam. Kašķi meklējot, diezgan grīļīgi pie viņiem pievilkās dūšīgs puisietis, žokejcepuri atgrūdis pakausī tā, ka vai mūžu nemazgāto netīro matu lēšķes kārās viņa sejā. Puisieti ieskāva blīvs dvingas mākonis.