Staro klusējot aplūkoja tipu no galvas līdz kājām. Uzacis kā biezu ceru kumšķi. Gaļīga seja. Noļucis deguns. Nicīgi atviebta apakšlūpa. Aiz tās aplauztu, nomelnējušu zobu paliekas. Smagnējs, uz priekšu izvirzīts žoklis. Kakls kā spainis. Ar tādiem pleciem, ka zilonis aiz skaudības zaļš paliktu.
Tāds ir bīstams tik vājiem un neaizsargātiem grūtdieņiem! No spēcīga tādi bīstas un laiza pazoles!
Tagad viņam bija izaicinoša, pašapziņas pārpilna stāja. Diez kāds pēc mirkļa viņš izskatīsies?
Metāliski spalgā balsi kašķīgais noprasīja:
— Aizpīpēt iedosiet vai uzreiz pa muti gribat, sīklocekļainie puņķu-tapas?
— Trīs pret vienu, ka es viņu pievarēšu? — Ļoša, urbinādamies degunā, vaicāja pāriniekam.
— Sešpadsmit pret vienu, ka spēsi, — Staro mehāniski uzsvērti laiski atbildēja. — Bet tā, lai dzīvo!
Tikmēr kašķīgais rīkojās. Gaisā novizēja naža asmens, un Ļoša ar skaļu nopūtu saguma.
Sarkana niknuma dūmaka ietina Staro prātu. Viņš iespēra ar smago zoli pa pretinieka celi. Nekādu rezultātu. Biedra asinīm slacītais asmens cēlās augšā. Krūšu apvidū iekņudējās baiļu trīsas.
Ass trieciens brīvajā saules pinumā deva rezultātus. Staro izdarīja asu kustību un ar mobilā tālruņa stūri izsita nažuvīram labo aci, kurš iekaucies ar abām plaukstām saķēra savainojuma vietu. Ar otru sitienu Staro sadragāja pārpalikušo acu ābolu.
— Pamokies dzīves tumsā! — Staro drīzāk kā indi izšļāca, ne kā naidā izsaucās.
Sarkani kūpoši pilieni nošķaidīja drēbes. Sirds krūškurvī bezmaz dzirdami rībināja, ikkatru pukstu sāpīgi izstrāvojot pa visu augumu. I’armērīgās adrenalīna pieplūdes dēļ sāka tirpt pirksti.
Cilvēki, kas šeit mitinājās, bija saprotoši. Katrs pats lai tiek galā. Un policiju arī lai paši sauc talkā. Mēs neko neredzam, nedzirdam.
Staro pārinieka sejā bija redzams izbrīns, it kā pārsteigts par negaidīto Kaulainās šņāpienu.
— Tā viņš ir! Nekad negaidi Nāvi, pat uz nāves gultas. Ar retiem izņēmumiem. Nejēdzīga nāve! — Staro rūgti nodomāja. Tikpat nejēdzīgi Staro jutās, kad Afganistānā arika māla dubļos pazaudēja trofeju — Walther pistoli. Tāds verķis bija! Un cik precīzi šāva. Divreiz glāba viņa dzīvību un vēl pāris reizes viņa grupas biedru.
Toreiz nebija laika meklēt, bija jāmēģina paglābt savu ādu. Nometās plakaniski uz vēdera līda pa arika dibenu. Viscaur dubļiem notašķījies izspruka no Nāves ķetnām.
Iecēlis jau nedzīvo augumu bagāžniekā, Staro stūrēja prom no pilsētas. Viņš zināja vietu, kur bez varas iestāžu atļaujas var partnera augumu guldīt zemes mātes klēpī.
Automašīnas salonu piepildīja šķebīgi salkanā asiņu smaka. Un tā ieplūda arī Staro dvēselē.
Šī vēsturiskā diena Staro atmiņā iegula sevišķi spilgti. Viņam patika cīkstēties ar nīgātu. Šim nolūkam nežēlojot laiku un spēkus, iztīrīja gar lauku māju plūstošā strauta gultni, izveidojot nīgātam tīkamus atvarus vairāk nekā divu kilometru garumā. It sevišķi karstā vasarā ar basām kājām bradājot pa krāčainā strauta oļu piebārstītajām sērēm un uzmanīgi cilājot mušiņmakšķeri, ir tik patīkami izcīnīt pacietīgu divcīņu, kuras iznākumu nekad nevar prognozēt. Vienu gan viņš zināja, ja noķers, tad papriecāsies un palaidīs vaļā. Augšup un lejup no iztīrītā strauta daļas sakritušie koki veidoja biezu režģi virs vēsajiem ūdeņiem.
Domās jau esot strautā, viņš pamanīja, ka otro stundu sēdot pie dzelzs rumaka stūres, ir parādījusies viegla izsalkuma ņirboņa. Nav nekā labāka kā apstāties, izstaipīties un pie kafijas tases pārdomāt dzīves niecīgumu. Ik nedēļu braucot šajā maršrutā, Staro pārzināja ja ne katru krūmiņu un zāles stiebriņu, tad vismaz viņa kuņģim cienīgas ēstuves.
Staro piebrauca novērtēt no ārienes pavisam necilu ēstuvīti, ko tikko atvēra. Iekšpuse rādījās daudz labāka nekā to varēja sagaidīt. Sienas un griesti dekorēti ar lakotiem dēļiem. Masīvkoka mēbeles. Plašie logi dāsni piepildīja telpu ar saules stariem.
Aiz letes skaļi sveicināja slaida meitene. Viņai bija patīkama balss, ideāli radīta diktores darbam. Ļoti garas, spēcīgas kājas vienkāršās ze-ķubiksēs, cieši pieguļoši svārki.
— Fantastika ne meitene! — Staro domās noelsās ieraugot šo brīnišķīgo būtni bez spārniem.
Uzreiz varēja saprast, ka tikko ir beigusi aktīvās sportistes gaitas. Tas bija redzams pēc atsperīgās gaitas un spēkpilnajām kustībām. Balss kā zvaniņš enerģiski piepildīja ēstuvītcs telpas. Ikdienas vienmuļība vēl nebija viņas seju, augumu un dvēseli piepildījusi ar pelēcību.
Staro, žigli pārlapojis ēdienkarti, pasūtīja pankūkas un apsēdās tā, lai varētu patiksmināties par debesu sūtni zemes virsū.
Atnesusi pankūkas, uzlika uz galda un labu apetīti novēlējusi, viņa jau taisījās iet prom. Divas lielas satītas pankūkas ar šķiņķa pildījumu un krējumu patīkami sildīja ēstgribu. Staro uzlūkoja viņu, tad ēdienu, tad atkal veltījis skatienu noprasīja:
— To ēst var?
Puspagriezienā apmetusies atpakaļ, ar nesapratni acīs, pārdevēja aizskarti pajautāja:
— Kāpēc gan nevar ēst? Viss ir ļoti labi!
— Es domāju, tas smukumam, vai arī ēst to drīkst?
Apmulsumu nomainīja pateicības pārpilns smaids. Vaigos iemetās
tirpinoši skaistas bedrītes un dzidri smiekli piepildīja telpu.
— Bet protams!
Un starodama aizgāja. Staro ar patiku noraudzījās viņas stingri iespīlētajos aizmugurējos ābolīšos.
Ēzdams un cītīgi studēdams žurnāliņu, Staro ar sānu skatienu manīja, 1.1 viņa, aiz letes rosīdamās, ik pa brīdim uzmet vērtējošu skatienu.
Piepeši Staro sajutās kā pirmatnējais mednieks, kas saticis pirmatnējo sievieti. Nevilšus nāsis sāka trīcēt, nervozi cenšoties saost vai viņa и gatava bērna ieņemšanai. Tas bija tik dabiski un tieši, ka vajadzēja sasprindzināt gribu, lai nepieietu un turpat uz vietas neiegūtu. Sirreāla ainavā Staro gandrīz no malas sevi ieraudzīja, sastingušu lūkojoties viņā. Vajadzēja sakost zobus, lai pārvarētu apmātību.
Un ne pilītes tauku, stiegra. Visā viņas sportiskajā augumā jautās spēks. Meitene kā kļava izcēlās starp meitenēm liepām, meitenēm ievām ar savu spēcīgumu un tvirtumu. Ķīmijas nesamaitāti pelēcīgi gaiši mati. Vidēji īss griezums. Tāds, kas atstāj sievišķīguma iespaidu un vienlaicīgi tos var aši izmazgāt un izžāvēt, kas sportistiem ir būtiski.
Staro zaudēja galvu no viņas esamības vien. Un ne jau tāpēc, ka būtu bezgalīgi skaista, bet tāpēc, ka viņa bija viņa īstā sieviete. Un to viņš juta ar katru ķermeņa poru, ar katru šūniņu. Sirds kā rāvējslēdzējs atnāca vaļā, lai tajā ieplūstu mīlestības paisuma straume.
Gara acīm viņš redzēja sevi precētu un priecīgu rosīgā bērnu pulciņa, kuru viņi pasargā līdzīgi kā lieli koki pasargā jaunās atvases.
Paēdis Staro akurāti salika traukus un piegāja pie letes. Viņa ieinteresēti palūkojās, ko gan apmeklētājs teiks. Staro cieši raudzīdamies viņas acīs skaidri teica:
— Es redzu, ka eņģelis jūs galīgi neesiet, bet dieviete gan!
Sākotnējā aizvainojuma grimasi nomainīja sārtums.
“Aha!” Staro ar patiku nodomāja. “Tomēr uzrāvās uz tik lēta komplimenta!”
Meitenes elpa straujāk cilāja stāvās, stingrās krūtis. Staro bezmaz spazmas metās no tik izteiksmīgas skaistuma kompozīcijas. Tas bija briljants starp netiklības sasmērētajām pilsētas un lauku mauķelēm. Vēl viņš ievēroja, ka viņa ir bez kosmētikas, vien sīki, pogas veida sudraba auskari. Sastrādātas rokas bez gredzeniem.