Staro kādreiz bija hobijs apmeklēt sieviešu basketbola spēles. Tā kā bez sievietes puse dzīvesprieku iet zudumā, viņš dažreiz palakstojās ap meitenēm. Mazdrusciņ neomulīgi, ja pārlieku slaika meitene skatās no augšās, toties visu to atsvēra viņu spēkpilnie augumi. Tās nebija izlutinātas, izkrāšļotas blondīnītes vai ņerkstošas vecmeitas. Tā bija enerģijas pārpilnība. Atomreaktors, kurš prata ne vien virtuozi pārķert bumbu un iemest grozā no laukuma vidus, bet arī padarīt seksu par nepārspējamu baudījumu. Staro vien izvairījās sēt paliekošu sēklu meiču dāsnajos puķu dārziņos.
Šī meitene bija viņa sievietes etalons. Kā jebkura miesīga sieviete, skaista līdz tam brīdim, kad celulīta uzburbumi sāk pārvērst augumu. Un zaudējot mīļumu no iekāres objekta pārvēršas par ķērcošu, kritizējošu vīriešu biedēkli. Asinis uzvirmoja, sirds iedunējās, tikmēr Staro, cenšoties smaidīt, pajautāja:
— Vai var dievieti pēc darba uzaicināt uz tasi kafijas?
Nosarkusi viņa nolaida skatienu un izstostīja:
— Vai jūs katrai dievietei to piedāvājat?
— Tu nedomā, ka esmu no tiem, kas katru devīgu caurumu mēģina aiztapot...
Staro, pārsteigts par savu vārdu tiešumu, pietvīcis sarkans kā vēzis, apklusa ar pavērtu muti un, rokām žestikulējot, mēģināja izdomāt, kā lai ar godu iziet no situācijas. Pretēji gaidītajam pārdevēja pasmaidīja un noteica:
— Aivija! — Un jau nedaudz lietišķāk piemetināja: — Patīkami tik atklātu valodu dzirdēt! Ceru, ka nākamreiz sekos tikai džentelmeņa cienīga rīcība.
Staro atguvies nobēra:
— Piedod par ašumā izteikto! No tiesas būdams taisns pēc dabas, es nociešu liekvārdību, aplinkus izteicienus un vārdu aizvietošanu ar citu. lāču te vainojams īssavienojums smadzenēs, tā cēlonis tagad uzlūko mani! Aivija ar pašcieņu pieliecot galvu sacīja:
— Atvainošanās pieņemta. Ja esi gatavs līdz vakaram gaidīt, tad deviņos pie izejas. Saposties nevaru! Tev nāksies iztikt ar to, kas man mugurā. Mazpilsētā ir ierobežots kafijas dzeršanas iestādījumu loks. Mājās vest nevaru. Varam pirmajā reizē gar ezeru pastaigāt! Tad jau redzēsim, vai mums ir kas vairāk kopīgs par dievietes statusu.
Staro nopriecājies atminējās, ka līdz vakaram ir vairākas stundas, izdomāja kā tās lietderīgi pavadīt:
— Es tikmēr benzīnu ietaukošu, nomazgāšu dzelzs rumaku, izsūknēšu salonu.
— Dari, kā zini!
Veltījusi žilbinoši tīkamu smaidu, Aivija nolūkojās, kā viņš aizbrauc.
Vienīgajā pilsētiņas ziedu veikalā Staro nopirka deviņas tumši sarkanas rozes ar smagām, biezām ziedlapām. Pēc deviņiem no ēstuvītes iznāca Aivija un smagnēja, padrukna sieviete.
“Laikam pavāre,” Staro nodomājis rausās laukā no mašīnas, rokās turot ziedu pušķi. Aivija, ieraudzījusi ziedus, vēlreiz nosarka, taču pušķi paņēma. Nav pasaulē neviena sieviete, kurai nepatiktu saņemt ziedus.
— Paldies, ka novērtēji mani! — viņa braši pateicās un aši nomutēja apdāvinātāju.
Līkumainais ezers ar daudziem līcīšiem šovakar savu skaistumu dāvāja tikai viņiem. Pie vienas pussalas iztraucēta pīļumāte, ar spārnu galiem aizskarot ūdens virsmu, smagnēji pacēlās gaisā, pār visu apkārtni skani izkliedzot neapmierinātību. Novakare, kad putni vidžina un iestājās mijkrēslis, ir īstais brīdis, lai ātrāk satuvinātos. Staro varēja vien priecāties, cik viņai skaisti veidotas stingras lūpas, slaiks augums, dzidra balstiņa.
Sarunas kā zvirbuļi lēkāja no tēmas uz tēmu. No tām drīz vien abiem tika skaidrs, kas ir kas. Vakara gaisā tvanēja skurbinošs ziedu aromāts.
Kā cauna izveicīgā Aivija ik pa brīdim graciozi pieliecās, lai noplūktu kādu ezermalā augošu savvaļas puķi. Tādos brīžos Staro centās neuzbāzīgi aplūkot viņas augumu, kas izstaroja pavasara liego plaukumu. Mai-gā kakla bedrīte, šķiet, pati uzprasījās pēc viņa lūpu kvēla pieskāriena. Spulgās acis šķelmīgi vērās, radot neizturami karstas alkas. Tās redzot, viņas seju pārskrēja ašs smaids.
Asinis pamodinātais dzīves pavasaris nerimās. Varbūt pie vainas bija tas, ka Staro izskatījās kā sastindzis trīsdesmit piecos gados. Dzīvelīgs, jauneklīgs. Pat ja nodzīvos līdz pensijai, viņš varēs iekaustīt lielu daļu jaunekļu.
Nelielam strautiņam pāri lecot, Staro galanti padeva roku un pavilka. Slaidais un lokanais meitenes augums pats ieslīga viņa rokās. Staro, izmantojis situāciju, nomutēja. Karstajām lūpām saskaroties, caur augumu izskrēja uguns tirpiņas. Nolaistiem plakstiem, pavērtu muti, Aivija gaidīja nākamo skūpstu.
Karstās lūpas bez pretošanās padevās. Tagad talkā nāca mēle, kas, gar vēsiem zobiņiem iekļuvusi, savijās trakā dejā ar viņas mēlīti.
Kā virpulīgs atvars ierauj iekšā, tā skūpstu kvēle aptumšoja apziņu, atslēdza ārpasaules jutekļus. Uguns liesma apdedzināja augumus. Tikai tagad Staro varēja sajust, cik gan viņa ir brīnumaini jauka, maiga kā zefirs, viegla. Meitene sāka palikt valkana.
Kad Staro, sataustījis krūštura āķīšus mēģināja tos atvienot, viņu apstādināja skaļš izsauciens:
— Kas par pašdarbību!?
Pirksti neviļus sastinga.
— Es prasu, kas par pašdarbību? — Aivija stingri, beziebildumu balsī noskaldīja: — Man un tikai man pieder mans ķermenis. Ja es vēlēšos, tad es novilkšu vai gluži otrādi uzvilkšu. Es cienu sevi un pieprasu to no citiem. Man patīk sekss, bet ar maniem kara noteikumiem!
Saldās lūpas no jauna piekļāvās viņējām. Staro ar joni iespieda mutē mēli. Tad ieslēpis degunu biezajos matos izjuta to aromātu. Meklējot krūšu pumpuriņus, paslidināja roku zem krekla. Izlocījis pirkstus zem krūštura, viņš pieskārās krūtsgalam. Tas acumirklī kļuva ciets. Āda, silta kā zīds, patīkami glāstīja pirkstu galus. Viņa vienlaikus palaida vaļīgāk blūzītes pogas. Staro enerģiski braucīja viņas gūžas, un, kolīdz manīja izģērbšanās sākumu, piepalīdzēja atpogāt blūzīti. Pieskāries maigajam sievietes vēderam, viņš sajuta, kā zem plānās ādas iemetās svelmīga ņirba. Kreisās rokas pirksti nepacietīgi kņudināja krūtsgalus.
Draudziņš sāka palikt aizvien stīvāks.
Aivija valšķīgi samiegusi acis karsti nočukstēja:
— Ienāc manī!
Un atraisījusies ļāva paberzēties gar caunādas akotiņu.
Trīsošais augums atdevīgi tiecās pretī — ņem! Plauksta slīdēja pa brīnišķo vēderiņa izliekumu. Pa zeltainiem matiņiem klāto pauguriņu. Viņš ieslidināja roku starp Aivijas kājām. Viņa bija gatava pieņemt.
Un Staro, sajutis to mirkli, droši sāka vilkt nost apģērbu. Nolaistām acīm, Aivija, iesākumā nedroši, tad iedegusies palīdzēja viņam. Staro uzmanīgi lēnām pavēra kaunuma lūpas. Nepacietībā trīsēdama, Aivija palīdzēja ieiet sevī.
Drīz vien viņi bija tajā ritmā, kad divas sirdis pukst kā viena. Aivija, laimīgi stenot, kodīja Staro kaklu. Elpa kļuva lēna un smaga, aiz laimes pievērtajās acīs parādījās ne ar ko citu nesajaucamais spīdums.
Kājas saspringa, visu augumu pārņēma nevaldāmas trīsas. Viņa iekliedzās. Pēc tam iestājās tīkams atslābums.
— Tev jau arī ir labi!
— Labi? Man bija labi! — viņa emocionāli pārprasīja. Un izplūdusi smaidā, pateicīgi pieglaudušies, kaisli izdvesa: — Man bija vienkārši fantastiski! Tu atšķirībā no citiem to lietu darīji gandrīz mani nobeidzot!
Slaukot sviedru pērlītes, Staro pacēla roku. No labās paduses vilka rūgta sviedru smaka.
— Tātad man ir cerības vismaz vēlreiz to lietu uz biss? — Un pats nodomāja: “Kas par kuģu lērumu nav enkuru metuši šajā viegli pieejamā
ostā!