— Kaut vai tūlīt! — ar degsmi Aivija atsaucās, taču tūdaļ gurdeni piemetināja: — Nē! Vispār ne uzreiz! — Viņa, pacēlusi kreiso plaukstu, to pavicināja gar degunu. — Man cirkšņi sapūlēti. Ja nu vienīgi garšļaukus. Bet man būs grūti. Uzreiz brīdinu, ka vairs uz tikpat aktīvu dalību neceri!
Staro no jauna iedomājās, ka vāras, apbružātas, alkatīgas blondīnītes nevar salīdzināt ar sportistes spēkpilno augumu.
Saritinājušies zem kuplas dižegles varenajiem zariem, viņi nesteidzīgi maigojās. Aivija viņam neļāva gulēt, modināja, pieprasīja vēl un vēl. Tā tiešām bija nepiesātināmi kaislīga meitene, kura nekautrējās no alkām pēc vīrieša smaguma.
Augums bija karsts, mīlestības un glāstu izslāpis. Staro starp skūpstiem karsti iečukstēja mīļotās ausī:
— Iesākumā tiksim pie meitas. Tai mazāk materiāla vajag sagādāt.
— Tad kā trusenei ik pēc gada pa vienam vai, ja cītigāk padarbosies, dvīņus, — Aivija uztvēra joku.
— Cik gan tev skaistas un garas kājas! — Staro glāstot viņas kājas saviļņots noteica.
— Zinu! — Aivija aši attrauca. — Man tēvs dīvainā veidā stiepa kājas garumā. Nopirka pieaugušo sieviešu velosipēdu un neļāva sēdekli laist zemāk. Tieši otrādi — ik pa brīdim pacēla augstāk. Braukšana ar to man bija vienas vienīgas mokas. Toties augumu norūdīja. Viņš vienmēr piekodināja, lai es nešķērdēju jaunību. Jaunības skaistums tādēļ ir, lai izmantotu pēc iespējas biezāka maka savaldzināšanai. Bet tevi es mīlēšu, lai kas tu būtu! — Viņa skūpstīdama steigšus paskaidroja. — Neatmetīšu cerības uz sirdsšķīstu mīlestību ar tevi.
— Savu brīvību es ar lielāko prieku samainīšu pret laulības važām ar tevi, — Staro, no jauna apkampdams Aivijas plecus, iesaucās. — Iedomājies, tu baznīcā ej zem manas rokas. Labsirdīgas tantiņas met krustus...
— Un, ja trāpa?
— Tad uz traumām vai turpat kapsētā!
Izklausās vilinoši! — Aivija mirkšķinot garās skropstas aizgrābti noteica. — Tad tu bildini mani?
Skūpsts bija labākā atbilde.
— Savus vienaudžus es neuztveru pat nenopietni. Tie tikai spēj dižo-iies kā pielopojušies, cik zālītes sapīpējuši un ar ko grupveida drāziens Ir labāks par prastu seksu. Meitenēm vienmēr ir vajadzīgi sapņi. Vismaz lo piepildījums.
— Visdrošākais līdzeklis pret seksuāli transmisīvām slimībām ir sieva, — Staro ar kārtējo skūpstu viņu apklusināja. Sagrābts mīlas neprāta virpuļos, viņš jutās kā pārlaimīgākais cilvēks pasaulē. Un vienalga Staro sirdī palika skumja smeldze — kaut ko viņš neprāta skurbulī bija palaidis garām.
Cilvēka laimi noskaust ir ļoti vienkārši. Prieku nedrīkst izteikt vārdos. Cik reizes nav gadījies — kolīdz pasaki, ko domā, tas aiziet nebūtībā. Kad būs gatavs, tad pateiksi. Jo, ja būs lemts, piepildīsies, ja nē, tad nē. Staro sagatavoja visu, lai varētu pārdot uzņēmumu, kura galvenā vērtība bija pietiekami maksātspējīgs un stabils klientu loks. Ar iegūto un uzkrāto kapitālu viņš varēs pietiekamu laiku nodrošināt Aiviju un ģimeni. Dzīvot rimti kā cilvēks, kam smagi nespiež dzīves smagais zābaks. Šāda bezrūpīga dzīve viņam šķita gluži tīkama. Galvenais parūpēties, lai savējie būtu drošībā, izvest no iespējamā pagātnes dzīves sitiena.
Tagad viņš jutās kā pavisam cits cilvēks. Gadiem ignorējis ar kupliem bērnu pulciņiem apveltītās brāļa un māsas ģimenes, pats taisījās sekot viņu auglīgajās pēdās. Tagad viņš pavisam savādāk izprata romiešu teicienu: laulība dod visu.
Ar nepacietību spiežot uz gāzes pedāļa, Staro apzināti pārkāpa ātrumu, cenšoties ielocīties sarežģītajā satiksmē. Viņš bezmaz platoniskās attiecības vēlējās pārvērst īstenībā. Vienlaikus neizskaidrojamas raizes urdīja Staro.
Mīļotās sievietes vietā aiz letes ar platu, spilgti sarkanas lūpukrāsas bagātīgi izkrāsotu smaidu sagaidīja ap trīsdesmit septiņus gadus veca daiļava. Uz augšu Bābeles tornī uzkasītajos matos bija sapūsts pārāk daudz lakas. Staro nedaudz saīga ieraudzījis krāšņo ērmu un nepiespiesti pajautāja:
— Kur dieviete?
— Dieviete? Kāda dieviete? — ar neslēptu aizdomu krāšņais ērms paraudzījās vaicātājā.
Staro steigšus paskaidroja:
— Nu, kas šeit strādā!
— Aaaa! Aivija! — sieviete aiz letes un spēra laukā vai drausmīgākos vārdus Staro mūžā: — Ar Aiviju viss! Viņu bildināja un tajā pašā dienā aizveda uz Lasvegasu apprecēt.
— Kā bildināja? Kā apprecēja? Viņa vēl izgājušo nedēļu te bija!
— Fb, vīrieti, vīrieti! Te bija iebraucis īsts vīrietis. Tikai paskatījās uz Aiviju un, pat neprasījis viņas vārdu, bildināja. Ķīlai uz viņas vārda uzdāvināja māju Baltezerā, dārgu mašīnu un kārtīgu kontu bankā. Redz, kā cilvēkam veicās! Tādu meiteni satika, kurai bez vilcināšanās, domāšanas bija gatavs nolikt pasauli pie viņas kājām...
Tikai tagad līdz Staro saprātam nonāca šī satriecošā vēsts. Sirdi līdzīgi adatu kamolam iedūra tā, ka viņš baidījās pakustēties, lai izvairītos no sāpēm.
Tumši riņķi sametās gar acīm aizklājot satrakojošos saprātu no ārpasaules. Ar neko neredzošu skatienu, grīļodamies, viņš izgāja laukā un apsēdās mašīnā. Piepešās dusmās uzspieda signāltauri. Labi brīdi notaurējies, viņš norima. Stāvvietā esošie ar interesi uzlūkoja trako taurētāju.
“Ah! Tā ir! Lielā ģimenē lūgsnas pie galda ilgi neskaiti!” Staro sev noskaitīja. Meiteni arī var saprast. Kāpēc tev gaidīt uz nez ko, ja tev ierodas (•I incis ar baltu bentliju? Ar princi nodrošināta, pārticīga un, galvenais, с liedzama, dzīve. Ar nesaprotamo Staro, kurš kā runcis pēc marta kau-i ни nozūd mežā, ir tikai mirāža, bet viņai, jaunai, jādzīvo...
1.1 ir! Labai mantai reklāma nav vajadzīga. To izķer! Ikkatrs vīrietis \ el.is atstāt mantinieku.
Eh! — tik daudz emociju nokrāsu tika izteikts vienā vārdā. Ti-I и melodrāmās galvenais varonis, uzzinājis, kurp ved viņa iecerēto, pa galvu, kaklu triecas pēc viņas un pēdējā mirklī pie altāra noceļ konku-ifi.im. Reālā dzīvē viss ir daudz prozaiskāk. Laikus nepateici, tagad vari bezspēkā, apjukumā klusiņām smilkstēt kā mājas pazaudējis suns.
Emocijas kā liesmas izbrāzās cauri augumam, izdedzinot visas sajū-l .is. Tam sekoja apņēmīga rīcība.
Pa automašīnas logu viņš izlingoja platīna gredzenu ar iespaidīga izmēra briljantu. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī tā iepakojuma kārbiņu.
Ar šo mirkli Staro sarāva neizdevušos sapni un atgriezās sūrās reali-i,ill's pārpilnajā dzīvē, kur neizdevušās sapņa radītās bēdas pārpludināja /emi.
Pēc skarbuma un jūtu sasaluma gadiem Staro bija atradis no mīles-i ibas un tādēļ divtik rūgti bija to atkal izraut no krūtīm un apbedīt kaut kur prāta tumšākajos labirintos, kur bija papilnam pagātnes gruvešu.
“Ak, laimes brīži, kāpēc jūs beidzaties tik ātri? Negaidi brīnumu! Tā, vecīt, ir vien prāta murgu radīta halucinācija, mirāža. Labāk domā par reālo dzīvi! Nebija nekādas jēgas uz dzīvi raudzīties caur rožainām brillēm.”
Uz pilnu klapi ieslēgtais atskaņotājs atliku likām piepildīja salonu ar smagiem Ramšteina basiem. Tas līdzēja atslēgties. Saspiest negācijas un aizdzīt tās kādā dvēseles nostūrī. Vientulības auras ieskauts, Staro turpināja dzīvi. ♦
II daļa SLĒGTĀ PASAULE
Diena, kas pārvērta Staro pilnīgi citā cilvēkā, iesākās pavisam nemanāmi. Laiki mainījās, pasūtījumi jau gadiem nenāca, un Staro izlēma uz visiem laikiem pielikt treknu punktu iepriekšējai dzīvei.
Uz darba biržu viņš devās, lai slēptu pēdas. Vienīgo reizi bez vainas būdams pabijis cietumā, viņš iedraudzējās ar pavecu zeķu, ar tā palīdzību apguva noziedznieku pasaules nerakstītos, bet ļoti skarbos likumus. Pāvils viņam vienmēr atgādināja: