Karstas, pat plaucējošas lūpas piekļāvās krūtīm, iemeta augumā svelošu versmi, kas pārauga briesmīgā gurnu spēkā. No tuvības ar brīnišķo ķermeņi elpa rāvās ciet. Dabiskās smaržas skurbināja. Viņā uzbangoja pirmatnējā dziņa, ko pastiprināja saldkairi glāsti. Asinis virmoja pārsniedzot vārīšanas temperatūru. Viss apkārtnē bija pazudis. Dzīvības liesmu skurbināts, viņš vēlējās tikai vienu — saplūst vienā būtnē. Iekvēlinātā Zane dega kā ugunīs. Kolīdz nāsis sajuta miklu kājstarpi, tā draudziņš uzreiz saslējās.
Ar grūtībām viņš iekļuva Zanē. Abu augumi savijās vienotā veselumā. Staro gurni kustējās aizvien ātrāk, ar katru reizi gūstot atbildes kustību, līdz viņi pilnīgi iekļāvās mīlas viļņu rakstā.
Vienā ritmā kustējās augumi, kustējās gulta. “Kaimiņi vēl sadzirdēs”, bija pēdējā skaidrā doma pirms Staro saprāts nogrima kaisles atvarā.
Viņa aizrautīgi sūkāja Staro mēli, cenšoties to ievilkt pēc iespējas dziļāk sevī. Augstākajā ekstāzes brīdī no viņas lūpām izlauzās gari stiepts vaids.
Izlaidis tvaiku, viņš neaprima. Smagi uzgūlies, dedzīgi čukstēja ausīs vissaldākos sirdi tirpinošākos vārdus līdz aizdomājās par svara atšķirībām.
Staro, vēl aizvien neticot tam, kas bija noticis, neticīgi papurinājis galvu, zaglīgi aplūkoja Zanes augumu.
Viņa pagrieza sviedriem noklāto, sakarsušo seju. Ar kreisās plaukstas iekšējo pusi pārglauda matus. Redzokļi dega, košās lūpiņas kvēloja. Šiki sviedru pilieniņi aizķērās aiz viņas augšlūpas. Zane trīcēja no kaisles.
Viņas izteiksmīgo formu krūtis strauji cilājās. Uz tādām mantām paskatoties vien pulss sāka dauzīties trakā ātrumā. Slaidais un lokanais meitenes augums izstaroja pavasara liego plaukumu. Uzlūkojot varēja teju sajust šo smaržu. Jauna, svaiga, dzīvespriecīga. Seju neskāra krunkas. Auguma maigo ādu vēl neizķēmoja tauku krokas.
Zanes spulgās acis vērās viņā. Uz lūpām rotājas tāds smaids, kas bez vārdiem pasaka visu. Uzlūkojot šo eņģeļi, Staro juta, kā viņa dvēselē kaut kas kūst, pārvēršas siltā saulītē.
Atguvusi elpu Zane paraudzījās Staro acīs un slābanā balsī teica:
— Man likās, ka uzsprāgu! Sašķīdu vēl sīkākos gabaliņos nekā atomi.
No jauna pārņēma iekāre. Pieliecies Staro pievilka viņu sev klāt nedaudz par skarbu un noskūpstīja tieši uz lūpām. Viņa atmaiga un padevās skūpstam.
Lēnām, nesteidzoties, izbaudot ik mirkli Staro ar lūpām maigi knibināja seju, kaklu, ausis, plecus. Pārlaižot roku pāri siltajam klēpim viņš sajuta kā augums notrīs, mute neviļus saldi ievaidas.
Spēji uznākušais kaisles uzplūds izkaltēja muti, sasaistīja mēli.
Izmantojot masas priekšrocības, Staro uzvēlās Zanei virsū un ar kaislīgu skūpstu aizspieda viņas protestējošās lūpas, ar piepūli iestūma stingro draudziņu. Tērauda ķīlis maigajā sievietes miesā pavēra ceļu abpusējai baudai. Un, kopīgo ritmisko kustību ieaijāti, viņi aizmirsa visu, atstājot tikai mīlas pārpilno esību šajā mirklī.
Meitene zem viņa atsperīgi izlocījās uz visām pusēm, gārdzoši elsdama.
Staro sajuta zem saviem pirkstiem siltas un tik patīkami tvirtas krūtis. Siltā, miklā elpa dedzināja. Tā lika saprātam ielīst kādā nomaļā prāta spraugā un palika tikai vien neapvaldāma kaisle. Jaunu grūdienu vilnis lika viņas sejai sastingt, stiklainās acis lūkojās kaut kur bezgalībā. Iekrampējusies plecos, viņa iekodās Staro kaklā, tad atgāza galvu, izlieca muguru un, ko vien plaušas jaudāja, iekliedzās.
Sakarsuši viņi gulēja. Pārsātinājuma pilnām acīm Zane mīļi paskatījās. Piepildīta un mierīga viņa tikai smaidīja. Kā apburts Staro lūkojās uz pienbaltā kakla pulsējošo vēnu. Lipīgās mīlestības sulas straumes piepildīja viņas klēpi un ieslīdēja slapjajā palagā.
Atguvies Staro skūpstīja viņas sviedru samitrinātos matus. Veltījusi pateicības pārpilnu skatienu Zane paslējās uz elkoņa un, no pārpūles trīcot, noskūpstīja Staro uz lūpam. Viņas skūpsts varēja padarīt traku jebkuru. lād Staro atminējās, ka Zanei viņš bija pirmais svētnīcas iekarotājs.
“Vai tiešām tu dāvāji man savu meitenes vainadziņu?” Viņš pie sevis prātā nodomāja. Šķelmīgs smaids izplūda Zanes sejā. Tikmēr Staro grima viegli filozofiskās pārdomās: “No otras puses nevajadzēja brīnīties. Stingros rāmjos noturētas jaunavas pie pirmās izdevības izplaiksnīs sakrājušos enerģiju. Un paveicās viņam! Pat ļoti!”
— Tevi uzlūkojot vielmaiņu process nevis paātrinās, bet gan deg ar atklātu liesmu. Ko gan tu ar mani dari?
— Neko tādu, kas tev kaitētu, vai pret tavu gribu.
Kā zebiekste izmanīgi izlocījusies no Staro apkampieniem, viņa uz-spurdza no gultas un piesteidzās pie divviru drēbju skapja.
Atvērusi durvis, Zane no skapja izņēma šokolādes brūnu palagu.
— Domāju, ka manam vīrietim, — šo vārdu viņa izteica ar īpašu uzsvaru, — nebūtu par ļaunu, noskaloties, tikmēr es savīkšķīšu mūsu svētnīcu.
— Vispār nenāktu par ļaunu! Liekos kā peldētājs, kas izrāpojis Visbijas ostā, — Staro gurdeni piekrita un trausās ārā. Pamatīgs asiņu pleķis rotāja slapjo linu palagu.
— Ej! Ej! Vēl noģībsi tās tuvāk ieraugot! — Zane zobgalīgi nosmējās. Staro nesāka tielēties. Viņš devās uz vannas istabu, kur karstā, svilinoši durstīgā dušā atguvās.
Enerģijas pārpilns atgriezās un uzreiz ievēroja būtiskas pārmaiņas kaujas laukā. Apkārt izmētātie apģērba gabali bija nozuduši. Gulta no jauna saklāta.
Pie tās bija pienests mazs žurnālu galdiņš. Uz tā stāvēja liela māla krūze ar pienu, medus burciņa, un milzonīgs šķīvis ar nez pa kuru laiku sagatavotajām sviestmaizēm.
— Iestiprinies un esi gatavs, kad es atgriezīšos!
Zane, mīļi pasmaidījusi, devās uz vannas istabu. Pa ceļam it kā nejauši, ar rociņu novilka pa vēl aizvien mitro Staro gurnu. Pēc tā dzīslās no jauna sāka pulsēt adrenalīns.
“Tā! Nekāds mierīgais vakars man te nespīd!” Staro ar sajūsmu nodomāja, ķerdamies pie izsalkuma remdēšanas.
Zane atgriezās, nesteidzīgi susinot matus dvielī. No uzsūktā mitruma smagais dvielis nokarājās pār pleciem.
Pabeigusi viņa uzlika dvieli žāvēties uz krēsla atzveltnes. Tam blakus smagi nogūla halātiņš. Kā jau varēja sagaidīt, zem frotē halātiņa nekā nebija. Lampas gaismā tīkami baltoja krūtis un gurnu trīsstūris. Zem tā nevainojamas formas kājas ar skaistiem, spēcīgiem ikriem.
Zēniski trauslais augumiņš pietuvojās, atklājot kārdinošās krūtis. Sapnis! “Ne par lielu, ne par mazu,” Staro nodomājis ar piepeši izžuvušu muti uztraukti nočukstēja:
— Nāc pie manis!
Staro pavēra rokas. Maigi, ar lūpām pieskāries smalko pirkstu galiņiem, viņš tos noskūpstīja. Zanes vaigi patīkami sasārtojās. Atskanēja jauki, veselīgi smiekli.
To iedrošināts Staro pārlaida kveldējoši karsto plaukstu pār viņas trauslo muguru. Novietojusi galviņu uz pleca viņa cieši apķēra Staro, kurš, brīdi klusējot pamasējis sārtās pēdiņas, lēnītēm slidināja plaukstas augšup. Ar lūpām apsvilināja gurnus, krūtis, kaklu. Kādu bridi pārmaiņus skūpstīja krūšu galiņus, tad virzījās uz augšu līdz dziļi noskūpstīja.
Zane izmanīgi ieslidināja mēli viņam starp zobiem un pieplaka tā, ka viņi sakļāvās visā augumā no krūtīm līdz gurniem.
Atrāvies Staro izlēma pagarināt priekšspēli un teica:
— Nu, ja tik saldas formas, tik iekārojamas lūpiņas. Tik vijīgas rociņas. — Ieturējis izteiksmīgu pauzi, deva atzinīgu novērtējumu: — Patīkami!
Aplaizījis rādītājpirkstu, viņš pieskārās kreisajai, baltajai, stingrajai krūtij. Mierīgi, lēnām pa elastīgo, balto ādu aizslidināja līdz krūts galiņam. Paapļoja pāris reizes. Tad nesteidzīgi apceļoja plecus kaklu, zodu, lūpas. Noglāstīja matus.