Staro jutās ļoti neērti. Viņš juta reizē ērmotu lepnumu un kaunu. Bez neatlaidīgiem un neatslābstošiem romantikas apliecinājumiem izdevās savaldzināt. Ar tādām domām viņš iegrima dziļā noguruma pilnā miegā.
Staro pamodās pēcpusdienā. Pēc mazgāšanas un žāvēšanas Zanes brīnišķīgie mati gulēja cits pie cita. Vēl mitro matu reibinošais aromāts kairināja nāsis. Zanes maigums skurbināja labāk par alkoholu.
Zane bija ļoti vienkārša un patiesa. Smaida atblāzma vēl aizvien nepameta Zanes seju. Viņa viegli aizsmakušā balsī izklaidīgi noteica:
— Sekss ir pats vecākais, pats pirmais un spēcīgākais cilvēku rituāls. Kopš cilvēkam parādījās saprāts, ir zināms, ka, ja to pārvērš par vienkāršu kopošanos, tad spēks aizplūst nekurienē. Tumsa cenšas samaitāt cilvēkus, jo izvirtībā seksa enerģija aiziet ļaunuma kurtuvēm.
Mirstošās dienasgaismas apspīdēts Staro raudzījās it kā mazpazīstamajā, bet reizē tik tuvajā mīļotās meitenes sejā. Iekšējais skaistums izgaismoja, pārvērta seju, padarot to izteiksmīgu, dzīvīgu un reizē mierīgu. Viņa bija ļoti skaista un vienlaikus vienkārša meitene.
Viņu piepildīja domas par Zani. Kaisles dēmons saēda no iekšienes. Viņš vēlējās būt kopā tikai ar viņu, ar viņu, ar viņu. Un saplūst vienotā dievišķā būtnē. Nē! Tikai dzīvnieciskā kvēlē ļaut gurniem sisties kopā. Tieši kā pirmatnējā senatnē, kad stiprākais tēviņš izcīnīja tiesības būt kopā ar sievieti un tad ieguva ar tādu pašu dzīvniecisko spēku, kā cīnījās par tiesībām uz viņu.
Ledains greizsirdības dūriens apdullināja apziņu. Bet tolaik stiprākajam tēviņam piederēja visas bara mātītes, ar kurām varēja dalīties un varēja arī tikai savām vajadzībām izmantot.
Likās, ka gaiss ap viņu dzirksteļoja un sprakšķēja. Šī doma viņu vienlaicīgi gan sasaldēja, gan apsvilināja.
Zane viņam veltīja skatienu, kuru uzlūkojot vīriešiem prāts izkusa, atstājot vien kailo pamatinstinktu, un, nepabeidzot domu, viņš saprata — kāds cits domā viņa vietā.
— Spļauj laukā to greizsirdības kurkulis, izvem! Citādi izaugs par baismīgu asinssūcēju krupi, kas smacēs tevi nost. Melnas domas, šie baisie viesi, ir kā abpusgriezīgs duncis ar asi uztrītām šķautnēm.
— Domas nevar tik vienkārši izmest no galvas, — Staro taisnojās.
— Ja dzīvo vien tam, kas parasti dauzās starp kājām, tad no dzīves daudz laba negaidi.
Kaut kas noklikšķēja iekšienē. Sekoja attirošā svelme. Sajūtu virpulis. Un viņu vairs nemocīja greizsirdības viļņi.
Zanes maigais, baltais kakls, viņa uzsūkto zilumu izraibināts, nemazināja iekāri. Vien palūkojoties uz to, karstuma viļņi laupa saprātu. Pasakainā laimes izjūta viņš lidinājās starp debesīm un zemi. Staro tiešām redzēja viņā savu mīlas piepildījumu. Viņu starpā uzliesmoja patiesa kaislība.
— Mēs esam radīti viens otram, — Staro izdvesa.
Tikmēr galva riņķoja doma: “Viņa ir īstā!”
Staro krūtīs iešalca karsts vilnis, kas apdedzināja, apsvilināja. Saviļņots brīnījās par savu jūtu bezgalīgo spēku, dziļumu. Un viņš uz visiem laikiem nešauboties Zanei atdeva savu sirdi.
Zane lēnām pāršūdināja kreiso krūti pāri viņa mutei, pēc tam labo. Kad viņš mēģināja ar lūpām to sakampt, žigli atrāva. Staro lika lietā rokas. Krūtis lēni šūpinot, un skūpstot, atkal atmodināja mazo varoni, kurš saspringa cīņas gaidās.
Pret trešās dienas rītu neizturamas sāpes piepildīja cirkšņus.
Mīlēšanās pārtapa ilgstošā spīdzināšanā, bet iekšā nerimstoši kūsāja enerģija.
Sviedru lāsītes noritēja starp lāpstiņām.
— Vismaz pieci kilogrami seksa!
Viegli prātā piemetis, viņš parēķināja, cik gan pa šim trim dienām ir izsviedrēts.
Kad Zane pietvīkusi, gurdeni līksmām acīm atnesa brokastis, viņš nevilcinoties kreiso roku aši ieslidināja blūzītē. Lēniņām pavilka krūšturi atsedzot, rozigu krūtsgalu.
Šoreiz lejā nebija ne mazāko dzīvības pazīmju atblāzmas. Viņš pat nedaudz atviegloti saprata, ka visam ir saprāta robežas. Lai jau pačuč! Lai gatavojas jaunām cīņām.
Zane, piepildījusi ar biezpienu, uzlika biezu rupjmaizes riku un pasniedza to miega atspirdzinātajam vīrietim. Kamēr viņš gremoja, Zane ierunājās.
— Kāpēc tu nejautā, kādēļ es tevi izvēlējos par savu pirmo vīrieti?
— Laikam tāpēc, ka sirdi esmu labs cilvēks.
— Redzu gaismas jeb auras zibšņus ap cilvēkiem. Tas nav nekas sevišķs. Parasti cilvēki jūt, ko retais redz.
Staro piesardzīgi izmeta:
— Ja es pareizi saprotu, tad tu esi no tām, kuras lido ar slotām?
— Ragana? — Zane pajautāja.
— Ielāgo, es to neteicu.
— Bet padomāji gan! Netaisos slēpt! Tāpat neviens no parastajiem neticēs. Bet tie, kuri ticēs, jau zinās.
— O! Klausies! Tad jau var radīt ari tādus buramvārdus, kas neļauj sievietei izteikt vārdu nē? Noiets būtu grandiozs! — Staro šķietami ziņkārīgi pašķieba seju.
— Te gan kuilēns ir jāapbēdina! — rādot skaistos zobiņus, Zane atsmēja. — Pat masu reklāma uz katru iedarbojās individuāli.
— Pastāsti par savu raganu klubu, jeb kā tu to dēvē? — Staro, sekojot piepešam impulsam, palūdza. — Par biznesa būšanu man viss ir skaidrs, bet raganas ir terra incognito.
— Tā ir daudzpusīga pasaule ar citiem likumiem, citu lietu kārtību. I ai lo pieņemtu un iegūtu jaunu skatījumu uz dzīvi un pasauli, tev tagad ir jāpārvar dzīves pieredzes un zinātnes uzliktās robežas, — Zane, mīklaini izteikusies, uzlika slaido plaukstiņu uz Staro plaukstu. Lielas acis ar garām, kuplām skropstām cieši lūkojās viņā. Staro nogrima Zanes zilo acu dzīles. Laime piepildīja augumu un prātu. Sirds siltums, maigums un neviltota mīlestība aumaļām, varenā straumē plūda, izmēžot sakrājušos naidu, ļaunumu, atstājot apbrīnojami vienkāršu laimes izjūtu. Grima labsajūtā kā siltā atvarā.
Tas bija tik patīkami — atbrīvoties no pagātnes sārņiem un netīrumiem. It kā līdz ar veco ādu tie aizgāja nebūtībā. It kā kāds būtu muguras lāpstiņām pielicis virves un pacēlis gaisā. Vārdi sadega, nepaspējot pārlekt pāri lūpām.
— Zini, kas mums ir vislielākais klients? — Šķelmīgi paraudzījusies, Zane pati sniedza atbildi: — Tās, kuras vēlas līdzināties mums, raganām. Meža augu novārījumi, dziedinošie aplikumi, pirtiņa, kas veicina dzemdes saraušanos, izstieptās vēdera sienas savilkšanos, lai jaunā māmiņa paliek tikpat gracioza kā iepriekš. Neviena nevēlas līdzināties ļumīgām sivēnmātēm. īpašas vannošanās var palīdzēt, pat sašaurināt radībās paplašinātos gurnus.
— Katrai sievietei ir jāizlemj par ko kļūt, — Staro sparīgi izteica savu viedokli. — Manuprāt, mīloša māte ir visskaistākā sieviete, nevis nedzīvā bārbija — skaituma etalons. Ja vien vēl tu būtu divreiz apaļīgāka, tad mana laime būtu absolūta. Man vienmēr ir patikušas tumīgas meičas. Kaut arī... — Staro apklusa atminoties sportisko bārmeni. — Laikam jau vecums liek manīt. Sāk patikt jaunākas. Bet vienalga! Tukls ķermenītis ar simpātiskām krokām un krociņām ir super!
Zane, veltījusi pateicības pilnu skatienu, viņu noskūpstīja pirms turpināja Staro apgaismot:
— Ārējais skaistums ir pārejoša lieta. Iekšējais gan ir uz mūžu. Ragana nav nekāda izkaltusi vecene ar retām matu šķipsnām, uz nokvēpuša pavarda un mutuļojošu katlu fona.
Atmetusi matus, Zane jautri pamirkšķināja un stāstīja tālāk:
— Raganas dzīvo kā parasti cilvēki. Ir draugi, domubiedru pulciņi. Tas nenozīmē, ka jādzīvo vienā milzīgā mājā. No vienas puses dzīvo normālu ikdienas dzīvi, ir ģimene, bērni, no otras puses — ir parastiem cilvēkiem slēptās dzīves daļas. Vienotais informācijas lauks ir netverami smalka būtība. To nav tik vienkārši izstāstīt. Ja esam uz attiecīgā viļņa, tad sajūtam viena otru kaut vai lielveikalā ejot garām. Tas ir kā filmā „Kalnietis”, kur nemirstīgie cirta viens otram galvas. Kad ir uz viena viļņa, var pat domas lasīt, ieskatīties dvēseles dziļumos. Ragana jūt vairāk nekā vienkāršs cilvēks. Domu saikne ar Kosmosu pieslēdzas vienotajam informācijas enerģētiskajam laukam un tīklam. Katram ir savs apziņas stāvoklis. Bet ar prātu nedrīkst strādāt, tur darbojas smalkāka līmeņa jutekļi. Brīdī, kad pieslēdzies, vari uzzināt visu. Visgrūtāk ir izzināt par sevi. Par visu ko citu tu vienkārši zini un viss. Tas ir kā atvērt savu e-pastu. Pieslēdzies un atver raganu globālo internēta analogu. Nesalīdzināmi plašāko. Un uzzini visu.