Tad jau raganas zina visu uz pasaues? — Staro klusināti iesaucās.
— Ne jau visu laiku autobraucējs izmanto radaru detektoru, — Zane mīļi uzlūkojot paskaidroja. — Tāpat arī raganas. Ne jau visu laiku tu meklē, esi pieslēdzies. Tikai, kad tu pieslēdzies, tev ir paaugstināta jūtība pret lielo informācijas tīklu, kurā katra lieta tev dod savu informāciju. Ir jāiemācās ar šīm spējām pareizi apieties. Jāmāk ne vien pieslēgties, izzināt un kontrolēt informācijas plūsmu un atlasi, bet arī no tā visa atslēgties. Jo ar to ir ļoti grūti, pat nav iespējami dzīvot.
Viņas seja sadrūma.
— Katra lieta, katrs šķīvis saka, kas to taisījis, kādā stāvoklī taisījis, kur taisīts, kā tas ābols audzis, kas to novācis, kā cepta maize, kas notiek ar cilvēku, kas šo ābolmaizi ir mīcījis, kas to licis plauktā, kas ir pārdevēja, kas ir izsitusi čeku, un tā līdz bezgalībai. To visu jau nevajag zināt. Tas ir viens liels informācijas mudžeklis. Man nepatīk iet uz kapiem. Ja reizēm nākas, tad cenšos atslēgt visus jutekļus.
Viņa salīgi nodrebinājās un turpināja:
— Nedod Dievs, ja tobrīd pieslēdzos informācijas laukam! Nāk virsū mirušie, kas aizgājuši, kaut ko nepateikuši savējiem, vēlas, lai uzklausu, lai palīdzu piepildīt. Un izdaru to, ko viņi nav paspējuši izdarīt. Tas ir par traku, tāpēc uz kapiem eju reti. Un ejot domāju, ka tā ir vieta, ko vajag sakopt. Iedomājies, kas notiek ar tādu pārjūtīgu cilvēku, kas dienas laikā iet pa lielpilsētas centru, kur ielas un nami ir pilni ar cilvēkiem. Tu redzi katra priekus, bēdas, slimības, domas, pagātni, varbūt nākotni. Tas atkarīgs no spēka. Tas taču ir drausmīgi! — Zane netīksmē noskurinājās.
— Bet raganas to visu dara? — Staro neizpratnē nogrozīja galvu. Tad sakustināja plecus un mēģināja atslābināt muskuļus, kas bija saspringti kā atsperes.
— To visu var darīt, bet ne jau visu laiku un par visiem cilvēkiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi no tā visa atslēgties. Visas raganas ir savējie. Tas ir tāpat kā autovadītāju vai motobraucēju ģilde — vienmēr izpalidzēs, kaut vai tevi nepazīst. Un to, ka ir savējie, viņas jūt jau pa gabalu. Savējie ir un paliek savējie. Ja ir melnā ragana, tad viņas arī sajūt un attiecīgi reaģē — sāk aizsargāties pret uzbrukumu, lai neļautu uzbrukt sev. Ne jau fiziskā, bet enerģētiskā veida uzbrukums. Visu var izdarīt, ja vien ir ļoti lielas garīgās spējas — lai salūst kases aparāts, lai kasiere divreiz noņem no lavas kredītkartes, pieliek rēķinam kādu dārgu preci, kas nemaz nav tavā iepirkumu groziņā un tu to nepamani. Lai tev rodas zaudējumi. Tādējādi ierieb, jo tu esi pretstata pusē. Tas ir kā izsaukt katru reizi trolejbusu. Var uzlikt programmu, lai, tiklīdz es izeju laukā no mājas, pāreju ielu un nostājos pie pieturas, tā pēc minūtes pienāk trolejbuss. To var izdarīt un tas darbosies līdz reizei, kad var arī divas stundas nenākt. Daudz kas var notikt, un tieši tad, kad tu tiešām kavē ko nozīmīgu, jo tev katru reizi nav bijusi vajadzība labus darbus darīt. Tas pats arī ar spēļu automātiem, naudu un ar finansēm saistītām lietām. Nedrīkst kaut ko ļaunprātīgi ietekmēt, izmantot sev. Burties var, lai ienākumi vienmēr būtu pietiekami iztikai, bet konkrēti kaut ko pieburt nedrīkst. Jo tad tu zaudē vairāk un vēl saņem ari sodu, ja ar balto maģiju buries. Ja ar melno maģiju, tad tā vai tā par visu jāsamaksā.
— Ļaunās raganas jau agrāk par to sadedzināja uz sārta. — Staro izstaipījies deva savu atzinumu.
Pēc klusuma brīža viņa paskaidroja:
— Arī tagad tas notiek. Tikai slēptā veidā. Svinīgas autodafē vietā pašas mājā vai dzīvoklī sadedzina. Palasi ziņas, kur sadeg vientuļa sieviete. Tas ir veids kā... — viņa meklēja īstos vārdus, — atbrīvoties no konkurenta, sodīt, pat nevaru lāga izteikt. Vēsturiski to darīja inkvizīcija. Neticami, bet ļaunumu var redzēt, sajust. Tas rada ap sevi īpašu auru. Kad tu pietuvojies tam, tad jūti tādu kā rudens vēsumu, tāda ir ļaunuma vara. Sirdi sažņaudz šermuļi, aukstums, stīvas kājas. Pat ja tas cilvēks izskatās skaists, labs un tev apburoši smaida.
— Kā aizsargāties pret ļaunumu? — Staro, dzirdēto par pilnu ņemdams, jautāja. — Ar fizisko pretinieku es daudzmaz tikšu galā, bet šādu pretinieku... bez īpašām zināšanām... Laikam jau būs pagrūti.
—■ Pirmais, ko var darīt pret visu ļaunumu, ir likt apkārt spoguļsie-nu, jo tad visa ļaunā enerģijas pret to atduras. Vajag domās enerģētiski redzēt to vietu, objektu vai cilvēku un aplikt apkārt viņam spoguļsie-nu. Ar spoguļu atspoguļojošo pusi uz cilvēku. Jo tajā brīdī visa enerģija, ko tas sūta citiem, pret to atstarojas. Tāpēc arī nedrīkst likt spoguļus ar spoguļpusi pret durvīm un gultu. Lai pat nevilšus pasaulē laistās ļaunās domās neatnāk pašam. Ja visas sienas un griesti ir spoguļos, viss ir skaisti, erotiski, bet tur jau nevar pagulēt. Un otrs. Ja ļaunums ir pietiekami spēcīgs un caursit, tad dubultā vari likt sev apkārt, ar pretējo, nespīdīgo pusi pret sevi, lai visa enerģija, ko tu saņem, atkal atsitās pret spoguli un nenāk tev klāt. Bez pieredzes un prakses skolotāja pavadības to nedrīkst darīt. — Zane, brīdinoši pacēlusi abas rokas, paziņoja. — Ir raganas,
ragaņi un ari parastie cilvēki, kas ir uz tā paša viļņa. Bet var gadīties, ka nesaskan raganu un raganu starpā. Tā sakot, bez domstarpībām un asumiem neiztikt.
— Kā jau dzīvē tas notiek ļaužu starpā! Vismaz tas ir kopējs ar pārējo sabiedrības daļu! — Staro smaidot nebēdnīgi nokomentēja.
— Mēs labprāt dalāmies ar zināšanām. Jo vairāk citiem dāvāsi, jo vairāk gūsi pretī. Parasti jau ir tā, ka uz šādu pasākumu, kur mēs dalāmies un iegūstam, atnāk tie cilvēki, kuram ir jāatnāk. Ja iemaldās vai ar prātu sevi ir piespiedis atnākt, tad tie atnāk tikai vienreiz. Tur kopā ir tie cilvēki, kam ir jābūt kopā. Un kopā pavadītajā laikā ir jāsaņem savas mācības.
Zane uz mirkli apklusa, lai ar to uzsvērtu teikto.
— Katra tikšanās ar jebkuru cilvēku, kopā pavadītais laiks, kopā piedzīvotais, tas viss ir bijis vajadzīgs un no tā ir jāmācās, tas viss ir bijis vajadzīgs, un ir jāsaprot, kāpēc viss bijis tā un ne savādāk... Patīkami, ja pilnīgi svešu cilvēku satiekot sajūti, ka viņš ir tik tuvs. Un tu nevari saprast, kā var būt tuvs. Tu saproti, ka tomēr mūsējie ir! Iepazīšanās ar tādu cilvēku ir ļoti svarīga. Kā mazs stariņš citā cilvēkā. Viens tāds cilvēks atspēko tūkstoti ļauno. To var sajaukt ar iemīlēšanos. Raganas un ragaņi ir pārāk vienoti uz viena enerģētiskā viļņa. Ne vienmēr tā ir mīlestība. Ar to gan, protams, viens otru labāk var izjust, saprast, un kopā var būt laimīgi, ja vien rēķinās ar otru. Es pazīstu divus tādus īstus raganu un raganu pārus. Mācījāmies kopā. Bija vēl citi, bet tos es nejutu kā savējos. Viņi īsti negribēja tādi būt. Viens kļuva par raganu skolotāju. Reiz piektdienas vakarā steidzos, lai laicīgi tiktu uz mājām un jūtu, ar prātu saprotu, ka kaut kas velk, gribās apstāties, atskatīties, pāriet uz otru ielas pusi. Izbrīnījusies nodomāju: kas notiek? Kas tur velk? Jūtu, ka tiešam ir svarīgi pāriet ielu. Šķērsoju ielu. Tieši sanāca, ka satikāmies ar ragaņi — skolotāju, sasveicinājāmies, parunājām. Viņš pats deva atbildi mūsu īsajā piecu, varbūt desmit minūšu sarunā uz jautājumu, kas mani nomocīja jau vairākus mēnešus. Vārdos es neko par to nejautāju,