viņa ar skumju smaidu uzlūkoja pacietīgo klausītāju. — Runājām par ikdienišķām lietām, apmērām, it kā tā starp citu par tēmu, kā labāk cept kartupeļus, un viņš atbildēja uz šo mani ilgi mokošo jautājumu.
— Tātad viņš lasa domas?
— Jā! Tas ir tad, kad cilvēki viens otru labi jūt. Kad ir uz viena viļņa var skatīties viens uz otru un nemaz nerunājot saprast viens otru. Viņš man deva visu informāciju par mums trijiem, — ievilkusi elpu viņa ar joni izgrūda. — Tas ir par mani, tevi un mūsu dēlu. Kas man ir jādara, kādā veidā, secību un visu pārējo. Par to tagad gan nerunāsim! — viņa uzstājīgi noteica.
Staro nespēja novērst skatienu no šmaugā auguma. Tikmēr, ar ķemmi sukājot garos matus, Zane iesāka jaunu tēmu:
— Raganu skolā iemācījos staigāt pa stikliem, pa uguni. Joprojām varu to izdarīt. Nekā sarežģīta tur nav. Vien mazliet jāpieprot fiziskā tehnika, jāievēro daži piesardzības pasākumi un meditācija. Pirmkārt, ir jāatslēdz prāts. Sāk ar lēnu pareizu ritmisku elpošanu un tad jāatmet domas, ka var apdedzināties, sagriezties vai kā citādi savainoties. Jāpanāk pēc iespējas lēnāka sirdsdarbība. Nulle emocionalitāte, kur prāts ir atslēgts. Tik ļoti palēnināta sirdsdarbība, pat līdz stāvoklim, kad bez aparatūras nevar sataustīt pulsu. Ļoti sekla elpa, viens niecīgs sprīdis līdz medicīniskajai nāvei. Jāmācas, jāpraktizējas, lai varētu sevi kontrolēt. Un jāatrod šajās lietās zinošs cilvēks, kurš tevi aplam nevadīs un neļaus pārāk dziļi ieslīgt. Jāzina robeža, lai var atgriezties no transa, jo ir robeža, kuru pārejot, tur arī paliek. Tikai nepārtraukts treniņš, lai varētu staigāt kā pa nokaitētu naža asmeni. Un lai nepaliktu tur...
Viņas seja bija labākais liecinieks neizteiktajam.
— Ragaņi lido uz slotām tāpat kā raganas? — Staro izmantoja brīdi, kad Zane apturēja stāstījumu. — Es reiz sapņos lidoju. Traucos uz to vietu, ko nākamajā dienā vajadzēja apmeklēt. Redzēju, sajutu, klausījos tur notiekošajā.
— Tev sargeņģelis deva zīmi, lai piesargājies no ļaunuma, bet par slotu lidošanu neatbildēšu. Tie ir māņi. Redzu nāvīgas slimības, — norijusi siekalu kumšķi, viņa nomāktā balsī teica. — Ir smagi, kad ieraugi cilvēku un redzi, no kādas slimības viņš mirs un kā. Es zinu to, ka cilvēks drīz mirs! — viņa pieklususi turpināja. — Var redzēt, ka viņam aiz galvas ir melna aura un trešās acs vietā bāls krusts. Galvenā pazīme ir aukstums — jūt aukstumu. No dzīva cilvēka nāk auksta enerģija. Dažreiz to pat parasts cilvēks jūt. Nezinu kāpēc, bet atšķirībā no paša nākotnes, to var redzēt arī savam tuvākajam! Vienkārši kādu rītu pamosties un zini — kāds no tuvākajiem radiem šodien mirs.
Pēc īsas klusuma pauzītes viņa vienkāršā, neitrālā balsī noteica:
— Visi mēs esam mirstīgi. Kad pienāks laiks, tad augumu apraks, tārpi un žurkas apēdīs, vai sadedzinās vai vēl kaut ko. Agrāk ļoti baidījos no nāves. Tagad zinu — katram ir jāaiziet, jāizdzīvo savas dzīves. Ja esi sliktu darījis, tad pēc nāves būs jāsaņem par grēkiem. Atkal jāpiedzimst, jānodzīvo, atkal jānomirst un, nedod Dievs, atkal piedzimt... Tagad padzīvojusi, es nezinu, vai ir īsti godīgi piedzimt par nēģeri Subsahārā. Taču jebkurā gadījumā pat šāda Dieva dāvana jāpieņem ar cieņu un pateicību. Tad arī dzīvosi laimīgs. Ja tu vaimanāsi un noniecināsi, tad ne par ko dzīvē nebrīnies. Dievs neaizmirst ne par vienu.
Zane iededzināja vaska sveci. Telpu piepildīja meža svaigums un ziedu aromāts. Apsēdās un klusējot vēroja mierīgi gaišo liesmu. Tad viņa pusčukstus ierunājās:
— Sibīrijā saka nevis atsaldēts, bet sasaldēts. Sasalst cilvēciskums. Es bieži vien domāju par šo vārdu nozīmi.
— Kā jūs zināt, kā katru reizi jārīkojas? — Staro, viegli bužinot viņas garos matus, nerimās taujāt. Viņas āda liegi mirdzēja vaska sveču atblāzmā.
— Teikt ir viens, bet darīt pavisam kas cits, — Zane labpatikā smaidot paskaidroja. — īstās raganu spējas parasti nāk ar gadiem. Nav jau tik vienkārši tās apgūt, izkopt. Es arī, kad visu sapratu, piebremzēju un gaidīju savu laiku. Uz. vecumu lēnām apaug ar dzīves gudrību un spēku.
(ialvenais ar enerģētisko un garīgo spēku, jo to vajag aizvien vairāk. Tad arī lēnām un pakāpeniski attīsta spējas.
— Kādas vēl ir raganas? — Staro pat izbrīnījās par neviļus pasprukušo jautājumu.
— Pelēkā ragana ir tā, kas nav sapratusi, ka ir ragana, vai ir sapratusi, bet neko nav attīstījusi. Tu jau saproti, ka viņa ir savādāka nekā parasti cilvēki, bet tik un tā, ja tev ir darba lietas, tad kārto darba lietas un neuzbāzies ar raganismu. Neviens jau tāpat neiet klāt un nesaka: sveiki, vai tu negribi sevis labā kaut ko darīt un kļūt par īstu balto raganu? Neviens jau tā nesaka! Jo šis te raganisms ir tik personīgs, dziļi intīms jautājums, ka tikai pats var to izlemt, — Zanes lūpas izplētās siltā smaidā.
Arī Staro pasmaidīja iedomājoties tādu raganiskā personālsastāva vervēšanas ainu.
— Satiku pajaunu sievieti. Tur neko nevajadzēja jautāt. Seja bija viens vienīgs raganas zīmogs. Skaista, tikai raganiska. Tādu nekad neesmu ne pirms, ne pēc tam manījusi. Viņa bija apjukusi. Pārbijusies kā slazdā iesprostots putns, kas velti sitas pret režģiem. Viņa vēlējās būt vienkārša sieviete. Visa dzīve vienas vienīgas mokas. Tu nevari būt tas, kas tu neesi. Daudzas sievietes tieši pietēlo, ka viņas ir raganas. Viņa, tieši otrādi, izmisīgi vēlējās saplūst ar pelēko pūli.
Un atkal Zane iegrima pārdomās, tad gluži dedzīgi turpināja:
— Neapmācītas raganas intuitīvi jūt, ko vajag. Pat šķietamus niekus. Jaunībā kopā ar citām meitenēm smējāmies par vienu dīvaini. Vismaz tā mums tolaik šķita. Viņa grūtajās dienās izmantotās marles izmazgāja, izžāvēja un tikai tad sadedzināja. Mēs apsmējām, sakot: “Vai tad vienkāršāk nav iemest atkritumos? Ko sev lieku darbu kraut kaklā!” Šaubos, vai viņa sevi apzinājās kā raganu. Drīzāk iekšējās sirdsbalss vadīta to darīja. Asinis ir viens no stiprākajiem pakļaušanas veidiem.
— Melnās raganas vervē? Viņas iet klāt un saka: kļūsti par melno raganu? — Staro nerimās precizēt. Jautājumi viņā brieda un lauzās laukā. Zane minūti prātoja, pirms turpināja stāstu:
— Melnās raganas to dara brīdī, kad tev ir slikti, kad tu esi vājš. Pieņemsim, kad tu esi sāpināts, tu esi sabrucis, garīgi vājš un nespēj aizstāvēties. Tas ir kā ievainots dzīvnieks, kam maitu putni nāk virsū. Tāpat arī melnās raganas, kad tev ir slikti un tu nespēj pretoties pat savam grūtumam, kur nu vēl pretoties ļaunumam, tanī brīdī melnās raganas uzrunā gan pelēkās, gan baltās. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai apkārt tev būtu labi cilvēki un tev būtu noturīga saikne ar šiem labajiem cilvēkiem. Tajā brīdī, kad melnie nāk virsū, lai palīdz labie, nevis ļaunie. Jo tad sanāk, ka esi melnajiem spēkiem parādā un iestiedz muklājā, no kura nekad netiec laukā. Melnajam ļaut palīdzēt nozīmē tam padoties.
Viņas acis netīksmē iepletās un, vērdamās tukšumā, Zane apklusa it kā būtu zaudējusi sarunas pavedienu.
Tad lūpas no jauna pavērās, lai laistu vārdos ietērptās domās pasaulē: