Kad likums ir bezspēcīgs, atliek vien paļauties uz sevi.
Padomju armijai aizejot, virsnieki un praporščiki tirgoja visu, ko vien varēja pārvērst zaļajos — ne tikai cieši uzskaitītos automātus, bet arī munīciju, sprāgstvielas. Neskaitāmi patronu cinki lietvedibā tika norakstīti it kā izlietoti šautuvēs mācibu nolūkos. Turpat vieglu ceļu aizgāja granātas, dinamīts, detonatori, degauklas. Lai kā viņš centās, radiovadā-mās mīnas gan neizdevās iegādāties. Tik lēveni vieglo kājnieka mīnu. Tās arī prasmīgi izvietoja ap lauku īpašumu.
Alibi arī bija pārdomāts. Vairākas reizes viņš rakstīja haotiska satura iesniegumus policijai. Par draudiem uzspridzināt! Nodedzināt automašīnu. Dzīvokli.
Mazā asenizācijas, būvgružu konteineru un pašizgāzēja pakalpojumu firmiņa ienesa tikai, cik pieticīgai dzīvei pietika. Viņš pienācīgi maksāja nodokļus un neraisīja aizdomas kā kārtējais mijkrēšļa zonas uzņēmums. īstā nauda nāca citos ceļos.
It kā necila paskata vīriņš. Tā, viņu uzlūkojot, parasti noraksturoja un tūlīt pat aizmirsa par viņa eksistenci steigas pārpildītās zemes virsū. Taču apkārtējie bez ierunām atzina viņa pārākumu. Reizēm viņam patika staigāt pūlī un izbaudīt, kā tas pašķiras viņa priekšā. It kā nojaušot viņa neapvaldāmo spēju iet līdz galam.
Neviens nezināja par viņa Afganistānas kara pieredzi GIP specvie-nībā. Tur gandrīz visi bija virsnieki, tikai divi seržanti: viņš un stiegrs sibīrietis no Permas. Tas bija senā pagātnē.
Tagad no pārējiem līdzpilsoņiem Staro atšķīrās vien ar māku nogalināt.
Ja ne par nāves mašīnu, tad par efektīvu iznīcināšanas ieroci viņš armijā bija ietrenēts. Refleksi gādāja par ienaidnieku iznīcināšanu vai vismaz sakropļošanu. Ir apbrīnojami daudz veidu, kā to izdarīt: izspiest acis, sadragāt degunu, samalt putrā pautus, sadauzīt iekšējos orgānus,
salauzt kakla skriemeļus. Izsmalcinātāki varianti paredzēja iedarboties uz īpašiem punktiem, kas padarīja pretinieku pretoties nespējīgu, vai pat nonāvēja, neatstājot nekādas pēdas.
Kaujas kontakts ir nežēlīgs: tu vai es. Labāk jau tu, jo Staro nevēlējās ziedoties uz Marsa altāra. Viņam gribējās dzīvot. Un viņš centās darīt visu, lai vismaz šodienu var nodzīvot. Viņam paveicās, jo Staro jau pašā sākumā bija iekalis apziņā elementāro patiesību: cilvēks ir apbrīnojami dzīvelīgs! Ienaidnieks var atgūties, lai pat mirstot atriebtos, izpildītu karavīra pienākumu, tāpēc viņš ir jāiznīcina ar 1000 % garantiju.
Naktīs Staro liemurgoja par kaujām. Tas periods bija dzīvei nošķelts. Taču nekas dzīvē nepaliek bez sekām. Bezjēdzīgais karš svešumā viņā bija radījis nepārvaramu baudu nonāvēt. Bez tās viņš jutās kā narkomāns, kuram atņemta svētlaimi sniedzošā adata. Upuru acis viņu nevajāja visu atlikušo mūžu. Viņš netaisījās sajukt prātā, nodzerties vai nosprāgt kādā pavārtē. Dzīvoja mierīgi, jo zināja, ka nevienam nekas nav jāpierāda — tas viss ir viņa dzīve. Biedējoši neparasta.
Agrāk bija labi! Neskaitāmie bezpajumtnieki, degradējušies klaidoņi. Tos visus veda uz savām lauku mājām un izrikojās pēc sirds patikas. Tāda veida pazudušos parasti neviens nemeklēja. Tie paši bija izrakstījušies no sabiedrības. Zem senās mūra kūts, izbetonētās vircas glabātavas vietā, ierīkotais spīdzināšanas kambaris ārpusē neizlaida ne visniecīgāko skaņu. Tur viņš spīdzināja lēnām, ar izdomu. Tikai vienu reizi viņš gandrīz iekrita.
Visiem alkašiem vienāds zīmogs. Kaimiņš kā par nelaimi nereizē atvilkās un ieraudzīja sasieto. Ar ādas siksnu cieši aizsieta mute neļāva saukt palīgā. Putas spiedās no tās, kad tas neskanīgi ieīdējās.
Pagriezis galvu, nicīgi, caur zobiem Staro izspļāva:
— Atvedu dienesta biedru nīgātus pamakšķerēt! Sadzērās, idiņš! Pēc divdesmit gadiem pilsētās gāzēs ticis svaigā gaisā sajuka prātā. Te nav viņam ierastie pilsētas džungļi.
Enerģiski mājot ar galvu, attālais kaimiņš piekrita.
— Sāka vicināt nazi! Re, pat iešņāpa! Būtu dzēris normālu mantu, būtu kā cilvēks! Nē! Vajag rit kaut kādus draņķus!
— Jāsauc policija, lai sēdina ķurķī! — savu risinājumu ieteica sīnis.
— Kam?! Labāko dienestu laiku draugu mentu ķetnās? Viņam pāries! Lai iziet niknums! Tad varēs droši laist vaļā. Ja gribi, vari pats atraisīt. Tikai iebēgšu mājā!
— Nē! Nē! — enerģiski noprotestēja kaimiņš.
Pie sevis Staro nodomāja:
— Ek, būtu šeit svešs, gulētu blakus un baudītu mana naža asmeni! 1 Hibultprieks mums visiem!
— Esi cilvēks! Iedod šļuku! Otro dienu sprāgstu nost. Tā, ka visi melnie velni galvā saspundēti drūzmējas! — zaudējis interesi, sīnis ievāvu-ļojās.
— Nevaru! Es visas pudeles trakumā sadauzīju! Tu taču zini, ka es ātri sāku trakot! Tāpēc no laba prāta pat aliņu nedzeru!
Sarunu biedra seja stiepās aizvien garāka. Lai ātrāk un uz neatgriešanos atkratītos, Staro teica:
— Es tev iedošu 20 latus. Nākošnedēļ atnāksi — atdosi! Ja nevarēsi, tad vēlāk piebraukšu! Zini, ka man nauda no gaisa nekrit.
Nostrādāja! Vairāk viņš parādnieku nemanīja.
Tas bija vaļasprieks, bet maizes pelnīšanai gan bija riebīgāka lieta.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad iekārtu maiņas brīdī valdīja bezmaz haoss un patvaļa, kopīgas dzeršanas laikā pieci vīri kaut ko nesadalīja. Par vienu vienīgu dzēruma eiforijā nevietā izmestu frāzi blakus sēdošais ar šaušalīgi spēcīgu sitienu pa sprandu nogalināja viesi.
Toreiz Staro bija tāda paša gadījuma ciemiņa statusā. Iestājās neveikls klusums, un trīs acu pāri no dažādiem galda stūriem ieurbās viņā. Vienā mirklī atskurbuši viņi bija pārliecināti par savu brālību, taču ciemiņam šādā situācija vajadzētu sekot jau citos medību laukos aizgājušajam. Jo mazāk zinātāju, jo drošāk! Staro, mierīgi nodzēsis cigareti ar izsmēķiem pārpilnajā sinepju burciņā, lietišķi noteica:
— Vajadzētu žigli tikt vaļā! Es virtuvē redzēju maizes krāsni. Ja kār-tigi izkurina, nekas nepaliks. Mēle man zina savu vietu!
Varēja redzēt, ka šie uzreiz atslābst. Savs puika! Nenodos mentiem! Un no viena lika ir vieglāk atbrīvoties kā no diviem. Turklāt par diviem dažādiem cilvēkiem divreiz vairāk interesējās nekā par vienu. Tas nopietni cēla Staro autoritāti, un tā radās viņa arods — nokopējs. Kopš tā brīža Staro soļoja pa dzīves ēnas pusi. Nogalināt cilvēku ir viegli, bet tikt vaļā no ķermeņa tā, lai visi gali būtu ūdenī, lūk, ir liela māksla un uzdrīkstēšanās.
Tā cilvēks brīnumaini šausminošā veidā izgaisa bez. jebkādām pēdām. Kam rakties mežos, purvos, izgāztuvēs, ja nekad nepaliek pēdu un līdzatbildība sasien labāk par titāna trosēm. Kremējot viņš bija licis par sevi runāt ēnu sabiedrībā.
Pirmo reizi atminoties sviedru lāsītes izspiedās uz Staro pieres. Arī viņu varēja nogalināt. Tas gan viņam gauži nepatika.
Kad viņam piedāvāja labi samaksāt, ja ar galiem noslēps nākamo līķi, viņš nevilcinoties sita saujā. Kas meklē, tas arī atrod. Iesākumā pamēģinājis dedzināt uz savu roku, ātri vien nodibināja vajadzīgos sakarus. Brigadieris ar brāli operatoru vietējā katlumājā ne sadeguša kaula šķembas neatstāja. Šie brāļi bija īpaši ticīgi cilvēki, kuri svēti ticēja, ka tādējādi palīdz atbrīvot pasauli no sārņiem. Viņi ne santīma neatstāja no samaksas. Visu anonīmi ziedoja baznīcai.
Kas daudz zina, ilgi nemin zemi šajā saulē. Kā izteikts individuālists Staro nemīlēja atrasties citu pakļautībā. Tas nozīmēja pasīvi gaidīt, kad citi pieņems lēmumu un tad to izpildīt. Viņš tomēr vēlējās būt noteicējs par laiku, vietu un apstākļiem. Tikai tad varēja cerēt uz sekmīgu iznākumu. Arī ja ap viņu savilktos nāves draudu mākoņi, Staro pazustu, nogruntētos mežā.