— Jā, jā! — Zane dziestošā balsī rūgti piebilda. — Tieši tāpēc, lai neceltos naids, mani pasargās no tevis. Bet tu turpināsi savu dzīvi līdz pienāks brīdis, kad tev atklāsies tava likteņa svarīgākais mirklis.
Staro sadrūvējis lūkojās viņā. Viņu plosīja greizsirdības liesmas, kas dedzināja ne sliktāk kā īstā uguns, tāpēc Staro atturējās no komentāriem. Staro dziļi ievilka elpu, sejai uz sekundes simtdaļu sastingstot, pirms lūpas pavērās un viņš bezcerīgā nolemtībā izmeta:
— Man ir kārtīga saimniecība dziļā nostūri. Tur mums neviens netraucētu baudīt dzīvi. Esmu iekrājis pietiekamu kapitālu. Vaļasbrīžiem varam audzēt aitas vai gaļas liellopus. Varam dzīvot un neko nedarīt!
-Nē!
Cietā un noteiktā atbilde sagrāva pēdējās cerību paliekas. Staro sirds smagi sitās un kuņģis sažņaudzās. Sejā parādījās nīgrums. Viņš pavēra muti, lai iebilstu, bet neatrada vārdus. Dzirdētā patiesība šķita neaptverama.
— Nemeklē mani! Manis vairs nebūs nekur tavā pasaulē! — Zane, noglaudusi Staro vaigu, iečukstēja viņam ausī: — Tu pat nezini, bet tev senčos bijis sava laika varenākais zintnieks. Pelēkais! Viņš sargāja tikai sevi un savu dzimtu! Daudz kas pasaulē būtu mainījies, ja viņš pieņemtu vienu vai otru pusi. Iedzimtās spējas tevī dus un labāk tās nemodini! Šajā zemē, kur katrs piektais buras neapmācīts, sevi pasargāt nespējīgs cilvēks ir vārgs avens vilku bara ielenkumā. Esi tas, kas tu esi, un nelien papasaulē!
Lai arī Zanes balss veldzēja kā ūdens, Staro acīs zalgoja klaja neuzticība. Zane ar ciešu, viedas raganas, skatienu dziļi, dziļi ieskatījās viņā. Viņš juta, kā skatiens pārslīd viņa dvēsles visciešāk slēptajiem kambariem. Un kaut kas viņā salūza, izkusa, izplūda atstājot rāmumu.
— Es to visu laiku glabāju pie sevis! — Staro klusām bilda. — Mani vecāki bija stingri. Viņiem nepatika blēņas. Bet tās galīgi nebija blēņas, ko es savā bērna naivumā mēģināju izstāstīt.
Stāstot rūgtā vilšanās sajūta aizplūda nebūtībā un viņa seja atguva rāmumu. Pat bērnišķīgu naivumu. Mīksti veldams vārdus pār lūpām viņš turpināja:
— Bērnībā man bija sava pasaule. Pa dienu dzīvoju šajā pasaulē, bet kolīdz aizmigu, tā dzīvoju citā pasaulē, kur viss bija pilnīgi savādāks. Un
vienlaicīgi viss kā reālā pasaulē. Cik es sevi atceros, es naktīs dzīvoju tajā reālajā pasaulē. Man bija cits tēvs, cita māte, es pats laikam biju indietis. Šajā citā ģimenē man bija divi brāji un kādas trīs māsas. Tērpāmies pamatā plikādas apģērbos. Brālis reiz man sašāva roku ar bultu. Kad brālis iešāva rokā bultu, es zaudēju samaņu. No sāpēm es pat šeit pamodos.
Aizdomājies Staro lūkojās tukšumā, bet mēle turpināja stāstu:
— Tur biju ļoti bagātas ģimenes bērns. Tēvs audzēja daudz ziloņu. Tos turēja koka nožogojumā un kalpi ar tiem kaut ko darīja. Dzīvojām lielā mājā. Apkārt mūsu mājai bija augsta, augsta sēta. Apaugusi ar vīnogām vai tādiem augiem. Blakus mazākā mājā dzīvoja kalpi. Mums vislabāk patika spēlēties kapenēs. Visu laiku gājām uz kapiem. Vismazākais kaps bija labas pirtiņas izmēros. Vienā no mauzolejiem gulēja mans vecaistēvs. Kapi bija nostāk no pilsētas. Vecāmamma vai kāds no vecākiem mūs visu laiku dzina prom. Man likās ļoti dīvaini, ka kapeņu meistari, tādi tieviņi, ar mehānismiem tik viegli cilāja nenormāli lielus akmeņus. Tur bērēs piedalījās ietērpušies baltās, brīvi krītošās drānās. Neatminos, ka būtu bijis templī vai piedalījies kādās reliģiskās procesijās. Tas nebija mūsu laikos. Tas bija ļoti, ļoti sen. Varbūt divtūkstoš gadu atpakaļ. Varbūt pirms Kristus dzimšanas.
Koncentrējoties Staro savilka pieri grumbās.
— Atceros, pilsētai apkārt bija kalnains fons. Neatceros vai sniegots. Pati pilsēta atradās ielejā. Tādā kā oāzē. Zeme sarkanīga. Ļoti auglīga. Tur auga milzīgi koki, palmas, visādi augļi. Tā ka paradīzē. Tur man labāk patika, kā tā laika padomju Latvijas sūrajā realitātē. Karavīri baigi grezni kā pāvi. Kā klauni. Neatminos, ar dzelzs vai bronzas ieročiem. Pilsēta atradās platas upes ielejā. Liekas, ka pat bija platāka par Daugavu. Tajā bija daudz kuģu un laivu. Mēs visu laiku tajā peldējāmies. Krokodilu tur nebija. Varbūt lielajā pilsētā tie bija izķerti. Atceros, ka upē dzīvoja ļoti daudz bruņurupuču un mēs tos ēdām. No dzīvniekiem tur bija lieli pitoni. Mums pašiem bija savs pitons, ar ko rotaļājāmies. Vēl bija kaut kādi jocīgi dzīvnieki, kādus savā mūžā vairs neesmu redzējis.
Ne ta gaiļi, ne ta putni. Kaut kādi nenormāli aizdomīgi. Nenormālāka galva ar bruņu, zila. Spalva nevis kā putna, bet tā kā kazaku cepure. Mūsdienās laikam tādu vairs nav. Sekretārputnus pazīstu un tie pavisam nebija tie, — viņš nervozi aplaizīja lūpas.
— Tur sapņos katrai pilsētai bija nosaukums. Pilsēta, kura dzīvoju laikam sākās ar T burtu. Es tik atminos pilsētu, māju, kapus, upi, kalnus l'onā. Ko var no sīka knēveļa atmiņām prasīt. Visu atceros kā īstenību. Kā es aizmigu, tā vienmēr biju tajā pasaulē. Es pat gulēju tajā pasaulē. Tur man rādījās citi sapņi. Šeit aizmiegot, es vienmēr nonācu tajā pasaulē, un tur, kad aizmigu, man rādījās sapņi kā normālam cilvēkam
- mani ķersta čigāni, kā tās pasaules tēvs mūs, bērnus, baidīja un vēl visādi murgi. Sapņos rādījās gan šī pasaule, gan tā pasaule. Kopā bardaks. Vienā sapnī es varēju divreiz aizmigt. Tas viss turpinājās līdz kādu astoņu gadu vecumam. Kā es aizmigu, tā vienmēr biju citā pasaulē. Ne vienu reizi sapņos neredzēju brāli vai māsu no šīs pasaules. Un tad beidzās šo sapņu laiks.
Iesānis pameta skatienu uz Zani, kura klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi.
— Iesākās ar ikdienišķu padomju laiku problēmu. Mamma ar tēti brauca kārtējā atvaļinājumā, bet kur mūs likt atvaļinājuma laikā? Vecaistēvs slimnīcā. Vecāki ar pazīstamu ārstu sarunāja un iefīrēja mani tuberkulozes sanatorijā! Tur man bija dienas režīms kā cietumā! Es no laukiem, savā vaļā pieradis, un te pēkšņi Baltezera sanatorijā ar stingru dienas režīmu.
Viņš savilka skābu sejas izteiksmi.
— Tad ar mani notika tāda lieta. Tā kā atšķirībā no citiem bērniem pie manis neviens nebrauca, es garlaikojos. Atnāk dežūrmāsiņa un saka man: “Pie tevis ir atnākusi tante Amilda.” Izgājām visi bērni koridorā. Tur stāvēja sirma sieviete. 1 ada aristokrātiska. Gan stāja, gan seja, gan drēbes. Viņa smaidot pienāca, apskāva un tīri latviski runājot teica: “O! Sveiks, mans mazdēliņ, tu mani neatceries. Esmu tava tante Amilda.”
Man bija deviņi gadi, ko es daudz varēju saprast. Tante dod man šokolādes konfektes. F.s, protams, priecīgs, divas nedēļas pie manis neviens nebija nācis. Un ar viņu gatavs iet. Visi bērni svētdienā skatās filmu, mani vienu pašu aizved uz kinoteātri Rīgā. Uz stereo kino. Palladium. Seko saldējums,.bulciņas, limonāde. Pirmās divas nedēļas biju ļoti priecīgs, nenormāli labi. Tad atbrauca mana mamma. Prašņā kā gājis, vai neesmu skumis pēc viņas, mājām. F.s priecīgs stāstu, ka esmu pavadījis ļoti jaukas brīvdienas ar tanti Amildu. “Kāda tante pie tevis bijusi?” Viņa nevar saprast, kas brauc gan pie manis, gan pie brāļa uz Krimuldas sanatoriju. Es stāstu. Sanatorijas personāls apliecina, ka tās nav tukšas bērna fantāzijas.
Nākošajā reizē sargs tantei Amildai paziņo: “Pie viņa nāk kaut kāda tante, un to nevar laist!” “Jā! Es zinu!” viņa apvārdo sargu un tiek pie manis.
Sanatorijas sargs paprasa parādīt dokumentus, pieraksta, kas viņa tāda ir un ļauj ar mani tikties, bet uz Rīgu vairs vest neļauj.
Tad viņa man nopietni saka: “Es ar tevi, šķiet, pēdējo reizi normālā veidā tiekos. Bet mēs vēl tiksimies. Agrāk vai vēlāk tu uzzināsi, kas es esmu, bet ne šoreiz. Tev nākošo nedēļu būs jābēg prom. Es tevi paņemšu līdzi!”