Es visu uztveru kā priecīgu piedzīvojumu ar bagātu tanti.
Staro abas rokas novicināja it kā grasītos kaut kur doties:
Nākamajā dienā viņa ierodas pusdienlaikā, kad guļam diendusu. Izrādās, pāri Baltezeram pārbraukusi ar motorlaivu, jo sanatorijai žogs apkārt, un sargs vairs viņu nelaiž iekšā. Tad viņa uzkāpa pa ugunsdzēsēju kāpnēm un iedeva man dunci. Ar to vajadzēšot nogriezt virvi, kad naktī bēgsim. Šausmīgi smuks, tā kā relikvija, filigrāni nostrādāts, izrotāts ar dārgakmeņiem.
Pēc pusdienlaika atnāk sargs. Ieraudzījis, ka viņa kāpj lejā, saķer tanti aiz rokas. Viņa, lai arī gados, trausla, piespiež sargu pie sienas. Sākas liels trobels, direktors izsauc miliciju. Izsauc vecākus. Šausmu lietas darās. Ierodas mana mamma noraudājusies.
Zane pasmaidīja. Viņa iedomājās tagadējo raupjo vīrieti maza zēna adā. Tādu, kuram vēl ir vajadzīga vecāku aprūpe.
Staro, tinot kārtējo pavedienu no atmiņu kamola, turpināja:
— Mamma, protams, izņēma mani no sanatorijas. Kad Amilda ieradās man pakaļ, izrādījās, ka manis tur vairs nav! Tad viņa bija klupuši virsū sargam. Pielikusi nazi pie rīkles un pieprasījusi, lai viņu vedot, kur es noslēpts. Tad viņa arī nonāca trako namā.
Staro domīgi kodīja apakšlūpu.
— Tagad visas aizkulises, kāpēc viņa uzradās un kas viņa tāda bija!
- Staro caur sakniebtām lūpām izspieda. — Viņa uzrakstīja man vēstuli, ka viņas dēls meklējot izredzētos, lai tos nogalinātu, bet viņa tos meklējot, lai pasargātu. Kopš mana dzimšanas brīža visus šos 9 gadus viņa bija meklējusi, līdz mani atradusi.
Staro emocionāli novaikstījās, tādejādi demonstrējot savu unikāli-tāti. Zane ar kreisas rokas īkšķi mīļi paberzēja viņa vaigu. Staro, maigi noskūpstījis viņas pirkstiņus, ķērās pie stāsta fināla akordiem.
— Viņas pareģojums ir tāds, ka 2047. gadā viņas dēla dēļ nezin kāds nenormālākais ārprāts notiks. Bezmaz Zemeslode sašķīdis. Mirs nenormāli daudz cilvēku un uz 2000 kvadrātkilometriem tikai viens cilvēks izdzīvos, tad Amildas dēls ar baltu zirgu jās pa Sarkano laukumu Maskavā. Sviestains pareģojums! — Staro savēršķīja seju šķībā smīnā. — Viņa to visu uzrakstīja čekai. No sākuma čekisti to neņēma pa pilnu. To pašu vēlāk viņa uzrakstīja skolai, arī manai mammai viss tapa zināms, kad vēlāk čekisti brauca un mani tincināja. Pilnīgs sviests!
Staro nosmējās un turpināja:
— To brīnišķīgo dunci savāca direktors un neparko neatzinās, kad es tēvam teicu, ka tas onkulis ir pievācis manu tantes dāvināto nazi. Direktors mani pataisīja par ciema muļķīti, sakot, ka neko nav ņēmis. Kā vēlāk izrādījās, Amilda ir dižciltīgas Krievijas kņazu dzimtas pēctece. Komunistu laikā bijusi Sibīrijā un vēl kaut kur. Viņas dēls tiešām ir Amerikā, bet viņa nonākusi Latvijā. Protams, garīgi slima. Viņai bija
divas augstākās izglītības, bet nojūgusies. Kaut gan man viņa ne uz brīdi nelikās nojūgusies.
Un viņš noraidoši pakratīja galvu.
— Kā viņa varēja par mani uzzināt un atrast mani? To gan es nesaprotu!
Un nedaudz aizkaitinātā tonī turpināja stāstu:
— Kad sākās mācības skolā, atbrauca divi čekisti. Tā kā filmās rāda. Nopietni vīri uzvalkos. Izsauca mani uz direktora kabinetu un uzdeva man jautājumus, rādīja zīmējumus, lika pildīt testus. Nezin kāpēc divreiz ar pāris mēnešu atstarpi vajadzēja pildīt tos testus. Pilnīgi visas sešas stundas man nebija jāiet klasē mācīties, un viņi ar mani nodarbojās. Bija jāzīmē atbildes uz viņu jautājumiem. Man likās dīvaini, nesaprotami un kaitinoši, ka vienu un to pašu jautājumu uzdeva desmit reizes. Dažādā secībā. Rādīja sirpi un āmuru, svastikas, jūdu zvaigznes un tamlīdzīgas dažnedažādas bildes. Sīki prašņāja, ko es par to domāju? Nenormāla uzmanība, par kādu es vēl līdz šim nebiju dzirdējis. Pēc tam slēdziens bija viens, ko bez kādām tālākejošām sekām direktoram viņi uzrakstīja: “Es esmu antikomunistisks bērns!”
Staro sarkastiski saviebās:
— Mūsu ģimenē komunistus tiešām nemīlēja, jo vecvectēvu sarkanie bandīti nošāva. Par to, ka paaudzēs ar smagu darbu sviedros sarūpēto, draudot ar Sibīriju, atņēma kolhozs. Pašus 20. gadsimta dzimtcilvēka jūgā par ubaga algu, ragā tur salieca.
Staro prātu caurstrāvoja vesela gūzma netīkamu atmiņu. Viņš sāka iekšēji trīcēt.
Saspringto emociju radīto lauku bezmaz ar nazi varēja šķērēt. Zane saminstinājās pirms pavēra muti:
— Tavs sudraba krustiņš savieno vecvectēvu pagātnē ar tagadni, veidojot mūsu nākotni...
Pēdējos vārdus padzirdis, Staro saausījās. Staro vecvectēvs to tiešām novēlēja mazmazdēlam, ko vēlēja nosaukt par Meletiju. Kristietim
neģeld ar krustiņu tā rīkoties, bet cieti atkārtots, tas tuviniekiem kļuva par likumu. Kā tas var būt, ka tāda lieta neiziet kapā ar tās saimnieku. Vecvectēvs tiešām paredzēja savu nāvi un gan jau zināja, vai vismaz nojauta, kas Staro ir lemts.
Zanes karstā elpa apdedzināja viņa kreiso ausi:
— Tava sēkla iesēta dīgs un kļūs par to, kurš izaudzis izdeldēs nešķīstību! Šos vārdus tu pat domās neturi! Izdzēs, ja dēls tev ir dārgs! Būs vairāki mēģinājumi atņemt nākamību. Uzbrukumi. Taču ap mani būs drošība. Apvienosies daudzi melnie, taču nesaskaņas, neuzticība neļaus caursist mūsu aizsardzību. Ap mani pulcēsies viedās sievas un ragaņi. Sadrumstalotie gaišie spēki saliedēsies vienotam mērķim kļūt par vie-numa čaulu ap olu, kurā briest šķēpa smaile, kas reiz caururbs melnuma sirdi, ja vien....
Ievilkusi elpu viņa saspringtā balsī izmeta: — Tev vairākas reizes palūgs savas paša atvases labad ko izdarīt. Tās nebūs zintnieku gudrības. Burvjus mēs paši varam iznīdēt. Ne velti inkvizīcija padeldēja to rindas, lai arī to pašu vadīja melnie bezsirds magi.
Zane maigi pieskārās vispirms vienam, tad otram Staro vaigam.
— Tā ir ģimenes lieta, kurā, lai arī kā vēlētos, tevi nevaram iesaistīt,
— Zane klusi teica, savelkot lūpas vieglā smaidā.
— Ja vajadzēs pasargāt dēlu — prasi. Bērns ir arī mans turpinājums,
— Staro sašļucis noteica. Atmiņā sagramstījās pavisam nedaudz atmiņu par Zanes pieminēto vecvectēvu.
Vectēva tēvs bija varens vīrs. Kā jau vecticībniekam mati apgriezti iekavu veidā. Ar vienu skatienu vien viņš reiz apklusināja reibuļa skurbumā satrakojušos agresīvu kausli. Par viņu ģimene nelabprāt atminējās un arvien runāja čukstus. Lai arī krietns vīrs, tomēr visa vecticībnieku kopiena atviegloti uzelpoja viņa mirstīgās atliekas guldot kapsētā. Ciets kā akmens un tīrs kā rasas piliens. Tāds viņš bija savā būtībā.
Viņš zināja savu nāves brīdi. Tajā vakarā nomazgājās, apvilka jauno kreklu, izsūdzēja grēkus un izgāja sagaidīt uz lieveņa savas slepkavas.
L.
Pārrobežas bandīti, kas sevi dēvēja par sarkanajiem partizāniem, kara laikā netaupīja nevienu. Arī Staro vecvectēvu, kurš, strādīgs būdams, vaiga sviedros strādādams, bija sakrājis mantu.
Staro centās aizgaiņāt skumjas uzdzenošās atmiņas. Viņš sajuta rosību cirkšņu apvidū. Viņā no jauna modās ilgas un iekāre. Kaisles piepildījums pāršalca klausītāju. Viņš juta, kā testosterons plūst pāri malām.
Neiegrožotas iekāres pilns, Staro rīkojās bez vārdiem. Pievilcis Zani tuvāk, viņš drudžainā līksmē noklāja atsegtās ķermeņa daļas ar skūpstiem. Sekoja vietas, kur vēl bija apģērbs. Matu irstošā plūsma ieskāva viņa seju.