Staro aizrautīgi skūpstīja Zanes mutes kaktiņus, līdz pieplaka lūpām un tikām izbaudīja mīļotās mutes garšu. Elpu elpā skūpstījās, grimdami saldkaislā tīksmē, līdz šķita, ka piebriedušais mietiņš kuru katru mirkli uzsprāgs. Uzstājīgie glāsti prata pārņemt augumu savā varā. Tas pats tiecās pretī. Alkaini lūdzoties un prasot vēl un vēl. Mežonīgā iekāre lauzās no viņas pirmatnējās būtības. Nav nekā daiļrunīgāka par akmenscie-tajiem krūšu galiem, kas ar neuzmanīgu, strauju kustību, šķiet, varēja pārplēst viņa cieši pieplakušo ādu.
Viņš juta sevi cietu ieejam neticami maigajā miesā. Kolīdz augumi savienojās, tā Staro sajuta kā spēcīgie muskuļi savijās ap viņu.
Zanes seksa kvēles caurstrāvotais augums neatraujami pieplaka Staro ķermenim, kurš ar saviļņojumu izjuta tvirti šmaugo vidukli. Trīsēdami viņi tiecās viens otram pretī un alka būt aizvien ciešāk, aizvien dziļāk. Ar katru miesas šūniņu Staro juta viņas tuvumu. Abu kaisle plauka aizvien krāšņāk.
Augumi laistījās sviedros kopā valstoties pa gultu. Zane ar tīksmi, sevi nežēlodama, atdevās, un viņas acis redzēja prieku un laimes spožumu. Nesātīgi piepildot viens otru viņi pilnībā nodevās abpusējas baudas sagādāšanai. Ik pa brīdim kāds izgrūda baudas elsas. Tā mīlas kaislā dejā saliedēti viņi mīlējās līdz spēku izsīkumam. Viņi kopā sasniedza baudas kalngalus. Neapvaldīts priekpilns kaismes kliedziens izlauzās no abu
mutēm. Šķiet, nevienu neuztrauca, ko par to teiks kaimiņi. Staro nokausēts jutās kā krastā izmesta medūza. Piepeši viss mīļās zemes mātes smagums uzgūla uz sviedriem klātā auguma.
Kad iestājās galējais apmierinājums, abi ieslīga klusā rimtā laimē līdz savādi salds un tīkams nogurums slēdza plakstus miegam.
Zane ienāca istabā un ar skūpstu pamodināja guļošo vīrieti. Palagi, savijušies improvizētās virvēs, atgādināja par vakardienas tīkamo noslēgumu. Izmantojis to, ka viņa pieliecās, Staro saķēra un raušus ievilka Zani gultā. Pārvarējis īso pretestību, žigli, pat dzīvnieciski samīlēja. Atmaigusi viņa koda vaigā un iesmējās:
— Ja man piens tagad pārvārītos?
— Nekas, uzvārītu jaunu! Ej! Uz virtuvi.
— Nē, tagad man pienākas kafijas tase ar šokolādes gabaliņiem, rožu ziedlapiņas un šampanietis ledus spainītī!
— Tas būs vakarā, bet tagad spurdz, manu bezdelīdziņ, izvāri bērnam mannā!
— Kas es tev kaut kāda staigule, izmantoji un izmeti? Tu mani tāpat vien neizmetīsi! Prasu atkārtot!
— Pagaidi! — Staro ar gurdu smaidu noteica. — Internetā sameklēšu mehānisko rīku bodīti ar piegādi mājās!
— Fui! — Zane iesmējās ar sparu mēģinot atgrūst Staro. — Kāpēc es par to agrāk neiedomājos! Es līdz šim biju pārliecināta, ka tu neesi no tiem, kam realizācijas termiņš sen kā beidzies! Muldoņa! — Un mīļi pieglaudās viņam.
Staro ieslēdza viņu cieši savās rokās, un atkal skūpstīja viņas seju, kaklu, augumu. Sievietes vienīgā īpašnieka sajūta tīkami sildīja viņa pašapziņu.
Istabu pāršalca smiekli, kad Zane nevarēja izturēt pēdu kutināšanu. Lai no tās paglābtos, viņa ierosināja pāriet uz ezotēriskiem tematiem.
— Katram dzīvē pienāk krīzes brīži. Un krīzes laikā mēs saprotam, cik gan Debesis ir tuvu! Tas nozīmē, ka mums beidzot ir iespēja visu izlabot, sakārtot un saprast, par ko ir runa. Tad sāk darboties karmiskas tēmas. Un mēs paši labojam savas kļūdas. Tas nozīmē, ka savā dzīvē uz priekšu ejošiem cilvēkiem viss atiet nost, viss līdzinās.
Staro skaļi paklakšķināja ar mēli, taču Zane nepārtrauca stāstījumu.
— Iepazīsti sevi. Un tad spēsi iemācīties un saprast, kā tas darbojās. Kā ne to dzīvē izdari, tā tu uzreiz dabū pa ausi. Piemēram, draugam aizrādi, kāpēc neiegādājies automašīnu, bet braukā ar sabiedrisko? Tu atbrauc mājā un pašam tā salūst! Ļoti vienkārši. Saproti, par ko ir runa? — Zane, šķelmīgi smaidīdama, pajautāja. Staro atbildei pievēra acis un mēmi pasmaidīja. Un Zane turpināja.
— Skaties to, kas ir, pieņem to, kā tas ir! Dzīvo atbilstoši tam, neliec sevi augstāk kā ir un arī neliec sevi zemāk kā ir. Un priecājies katru mirkli! Debesis mums parāda, kas mēs esam, kā mums jārīkojas un kā ir pa īstam. To nemaz nevar paskaidrot. Vienkārši nedari citam to, ko negribi, lai dara ar tevi. Nezodz! Zagšana nenozīmē tikai materiālo labumu piesavināšanos. Var nozagt visu, ko vien vēlies: labklājību, mīlestību. Ļoti daudz ko. Iemācies nezagt citam, bet dzīvot ar to, kas mums ir iedots. Vai tad nav labi pie mums?
Staro noņurdēja kā no aizkapa dzīlēm. Zane savilka seju pussmaidā.
— Kara pie mums nav! Postošā nabadzībā arī mēs nedzīvojam. Mūsu senči nabadzībā dzīvoja, bet mēs dzīvojam labi. Kas dzīvei vainas, tikai nevajag pašiem to sabojāt.
Viņa ar mīlīgu smaidu uzlūkoja savu vīrieti. Staro enerģiski māja ar galvu, ka piekrīt teiktajam.
— Mēs tikai domājam, ka regulējam šos laikus, bet viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Staigājam apkārt un sakām: es, es! Bet faktiski mūs regulē!
Zanes balsī ieskanējās metāliska nots:
— Būtībā pasaule ir kā milzīga Lego pilsētiņa. Sataisi pilsētiņas,
nūjas, saliec cilvēkus — vienu par ugunsdzēsēju, otru par mājsaimnieci,
. itu par prostitūtu un regulē viņu dzīvi.
— Kā ir vairāk sieviešu, vīriešu? — Staro ieintriģēts pavaicāja.
— Sieviešu raganu ir vairāk, — Zane vārdus izrunāja stiepti un lēni,
jo vīrieši nobīstas no tā, un viņiem ir savādāka domāšanu. Viņiem ir
grūti pieņemt to, ko nevar fiziski pierādīt. Vīrieši, kuri akceptē maģiju un kuru klātbūtnē drīkst runāt par lietām, kuras fiziski un materiāli nav pierādāmas, ir retums, jo vīrieši ir ar racionālu domāšanu. Sievietēm dominējoša un svarīgāka ir jūtu pasaule. Varbūt vīriešu ir vairāk, bet viņi to neapzinās, un svarīgi ari kāda audzināšana ir bijusi. Tas ir par Liropu, Latviju domājot. Audzināšana te ir tāda. Tas pats teikums: īsti vīrieši neraud. Ar to no bērna kājas tiek norakts emocionālais jūtīgums. Vīrietim jau nav jābūt lupatai, nē, bet nevajag norakt emocionālās izpausmes un sajūtas.
Zanes seja nekavējoties kļuva drūma un nopietna.
— Mūsu sabiedrība tādējādi tiek izkropļota un pēc tam vai visas sievietes gaužas, ka visi vīrieši ir nejūtīgi akmeņi, — viņa no uztraukuma trīcēja un nespēja rimties. — Audzināšanas pamatā ir noteikts, ka vīrietim ir jābūt stingram, spēcīgam, izlēmīgam, spējīgam nodrošināt ģimeni: vārdu sakot, to, ko no viņa gaida. Tas pats teikums: tu esi puika, tu nevari raudāt, tajā brīdī, kad viņam ir kreņķis un birst asaras. Tas ir visaplamākais, ko vien var darīt. To vispār nedrīkst teikt, jo gan vīrieši, gan sievietes ir cilvēki, — Zane nosvērtā toni noteica. — Indijā ir Būda un budisms. Ezotēriskās lietās viņiem vairāk ir vīriešu. Pie mums Latvijā vairāk ir sieviešu. Lūk, mēs esam nonākuši līdz atbildei, kas maģijā ir vairāk — sievietes vai vīrieši.
Staro piekrītoši sāka lēni šūpot galvu uz priekšu un atpakaļ.
Zane turpināja par oktāvu zemākā balsī.
— Agrāk bija mazliet savādāk, līdz brīdim, kad baznīcas vara vēlējās valdīt par pasauli un ne vien par garīgo, bet ari par materiālo. Jo, lai iegūtu visu varu, vajag valdīt ari pār materiālo. Svētais un baznīca
var būt divas dažādas lietas. Mācītājs var palīdzēt, bet tas jau nenozīmē, ka vajag akli klausīties mācītāja teiktajā, viņa interpretācijā par Bībelē teikto. Diemžēl vairumam mācītāju tas ir pamatbizness. Un par to nevajag izsamist! — Zane rūti pasmaidīja. — Baznīcas ir celtas enerģētiski pozitīvās vietās, kur cilvēki tiecās pie Dieva. Nomainot dabas dotās svētvietas ar roku darinātām, cilvēki paši tiecās uz baznīcu. Tāpēc, ja ir slikti, aizejot uz baznīcu vienmēr gūsi pozitīvas emocijas. Es nevaru iet klausīties sprediķi. Eju uz baznīcu, kad tur nav neviena, kas traucētu ar saviem vārdiem, jo šodien, tāpat kā viduslaikos, baznīca brīžam ir ļoti tālu no kaut kā svēta.