Staro pētīja viņu kā entomologs interesentu kukaini, līdz apjucis nomurmināja:
— Bet tu taču esi ragana!
— Nav svarīgi, kas es esmu, visu izšķir darbi. — Zane, smaidā valdzinoši atsedzot zobiņus, attrauca. — Uz baznīcām arī eju. Esmu kristīta un iesvētīta luterāņos, bet luterāņu baznīcā neesmu bijusi ļoti sen, jo tām visapkārt ir kapi. Pilsētā, kad ir slikti, eju uz pareizticīgo baznīcu. Tur tev neviens neko nejautā, tu aizej, pastāvi, pasēdi. Ja norit dievkalpojums, vari klausīties vai neklausīties, tur nekas nav jādara. Vienkārši esi labā vidē. Rīgas pareizticīgo katedrālē ir tāda sajūta, ka ieej citā pasaulē, pilnīgi ārpus šīs zemes.
Un viņa attīstīja jaunu tematu:
— Mans skolotājs sūdzējās, ka no tūkstošgades mijas bieži braucu darba darīšanās uz ārzemēm. Skandināviju, Vāciju, Franciju. Arī Ameriku, — Zane aizlika aiz auss atrisušo matu šķipsnu. Un turpināja stāstīt:
— Katru reizi izlidojot ārpus valsts uzreiz sajutu krasu atšķirību enerģētiskajā jomā.Man parādījās pārpaliekošs spēks. Kā diena pret nakti. Tur nāca tāda enerģijas plūsma! Pārtiku no saldumiem un alus. Ēdienu gandrīz nevajadzēja. Ja biju prom ilgāk par trim dienām, tad vienmēr ņēmu līdzi sporta tērpu un skrēju gargabalus. Bija pat tā, ka nakts vidū cēlos un skrēju, lai kaut kur izliktu to aumaļām, pārpārēm mutuļojošo
enerģiju. Atbraucu atpakaļ, un tā kā ar smagu cepuri galvu saspiež, plecus nospiež. Un to man daudzi cilvēki ir teikuši.
Viņas balsī skanēja savāda, trīsoša spriedze.
— Kad šī vieta būs tukša no aktīvākiem iedzīvotājiem, bet palikušie būs nozombēti, apātiski un pakļāvīgi, tad uzradīsies jaunie saimnieki. Un tie nebūs vietējie. Tagad tie izmanigi sapiņķerē finanšu sistēmu, likumus, sarīda tēvu ar dēlu, brāli ar māsu, kaimiņus. Piesaistot izpelnīties kāros kangarus, valsts sabruks, precīzāk, tā nemanāmi tiks pakļauta ilgspēlējošiem plāniem, ka beigu beigās visi atdos savu mantu un sevi neatmaksājamā parādu verdzībā. Un kalpos, jo, kā jau teicu, visi, kas ir enerģiskāki, uzņēmīgāki, neatskatoties bēgs prom no šīs posta vietas, tādējādi te nebūs spēka un cilvēku, kas varētu celties pretī, nepieļaut paverdzināšanu.
Staro notrīsēja. Viņš pilnībā aptvēra situācijas baisumu.
Zane bēra vārdus kā pupas:
— Šeit melnie spēki ļoti izmanīgi auž savus pavedienus, organizē izsūkšanas tīklus. Tā ietvaros cilvēki, kas neapzinās, ar ko viņi riskē, nāk pie viltus vai ieprogrammētajiem dziedniekiem. Interesantajiem dod melnās grāmatas, it kā gaišiem nolūkiem, bet tas nozīmē to, ka cilvēki tās lasot vai atnākot pēc palīdzības pie melniem dziedniekiem, atveras enerģētiski un labprātīgi paši noņem savu dabisko aizsardzību, padara sevi vieglāk ievainojamus, pakļaujamus, manipulējamus. Un tas nozīmē vienu — cilvēki tiek padarīti par enerģētiskajiem donoriem, kas ar savu vampīriski nodoto enerģiju piebaro tumsu. Un melno spēku darbinieki no šī slaucamā ganāmpulka veido enerģiju kanālus, kas pa niecīgam enerģijas diedziņam, pa virvītei no katra aizvelk spēku. Un enerģija aiziet prom, kaitējot tās devējam. Te nedarbojās dots dēvējam atdodas princips.
— Un uz kurieni šī, no tautas izslauktā enerģija, sakoncentrētā veidā aiziet? — Staro neticīgi skatoties pārtrauca stāstījumu:
— Tā piebaro citas valstis. — Zane lēni un uzsvērti atbildēja.
— Nebaro latviešus. Tāpēc tie kā tauta nīkst. Katra aizraušanās ar maģiju beidzas ar tautas un indivīdu izdzišanu. Agrāk konkurentus iznīdēja vācieši un krievi, tagad angļu burvji spiež krievus, Latvijas teritorijā cīnoties par enerģētisko ganāmpulku. Metodika atstrādāta, tagad rauj nekautrējoties. Cīņa par enerģiju notiek aizvien atklātākā un rafinētākā veidā. Tumsa jūtas tik visvarena, ka drīz vien atklātām kārtīm rausies varas virsotnēs. Kamēr parastā tauta intuitīvi juta, kas viņiem kaitē un izdzina vai iznīdēja, tikmēr tā slēpās, slapstījās.
— Kam to enerģiju vajag? — Staro, neatklādams savu domu lidojumu, ieprasījās.
— Tu pat neticēsi! — Apdomājusies viņa turpināja: — To prasa jebkura darbība. Ar domāšanu saistītais darbs ir vissmagākais. Vēl smagākas ir ar maģiju saistītās domas. Iedomājies, lai kaut ko paceltu, pārnestu, vai pārveidotu atsevišķa indivīda saprātu. Tas viss prasa milzīgi daudz enerģijas. Neiespējami daudz. Tāpēc viņi alkst tikai pēc viena: pēc spēka. Prasmīgās, zinošās rokās tā nekad nav par daudz.
Viņa tikko manāmi piešķieba galvu, pirms ļāva lūpām no jauna pavērties.
— Dvēsele ir enerģijas kodols. Tāpēc jau tumsa cīnās par tās iegūšanu. Jo ļaunajam dvēsele ir kurināmais ļaunuma krāsnīm. Ļaunuma alķīmija bez šī kurināmā ir nekas.
Staro juta, kā no viņa izceļas dziļš, kūsājošs naids. Prātā veidojās kopaina, kas kļuva aizvien skaidrāka. Vēnas deniņos paātrinātā tempā pulsēja. Kasīdams pakausi, viņš žirgtā balsī iejautājas:
— Kā lai aizdzen to trumu, kas atrodas varas virsotnē? Man ir noriebusies tā tumsas vara. Varbūt es ar līdzīgi domājošajiem uztaisu biedrību, kas aizsargā Latvijas valsti? Savācu varenu gaišo spēku darbinieku kodolu un gaidu. Kolīdz ir tādas indikācijas, tad es tad katram gadījumam iesaku attiecīgas kvalifikācijas info enerģētikas speciālistu. Kā tu raugies uz šādu iniciatīvu? Es ātri mācos. Pirmajā gadā Afganistānā iemācījos saprasties farsi un puštu valodās. Brīvi runāju poļu, angļu, vācu, lietuviešu, nedaudz igauņu valodā. Tā kā šajā jomā ari es varu dot savu artavu.
Staro pacēlis rokas uz augšu ar tīksmi izstaipījās, tā kā nokrakšķēja locītavas. Zane uzmeta viņam ašu: sēdi-nu-mierīgs skatienu.
— Es nezinu, kādiem gan spēkiem jābūt, lai tevi nenonestu līdz ar visiem pamatiem. Es nezinu, kā to tu varētu izturēt — melnajiem tāda aktivitāte ir kā medus karote pie lapseņu pūžņa! — Zane, uzlikusi labo roku uz viņa kaistošās pieres, noteica. — Jo vienmēr zināt skaidru atbildi un pamācību, tas ir tāpat kā dzīvot un neļaut tumsai tev uzkundzēties. Viņi jau pret manu skolotāju bija darbojušies ar tādām pašām metodēm, kad viņš izmeklēja svarīgu lietu. Tolaik viņš bija kā sēklis: te zem ūdens, te virs ūdens. Nelaimes kā domino kauliņi viena pēc otras gāzās pār viņa galvu. Bet nekas nemainījās, jo viņš spēja atvairīt uzbrukumus. Tad negāciju vilnis pārgāja tālāk, uz prokuroru, kam ir lielāka atbildība par šīs lietas virzību. Arī viņš nepakļāvās. Tad tiesnesim tika uzliktas attiecīgas domas, kā rezultātā viņam tika atņemts jebkāds saprāts. Tiesā atskaņo audioierakstu: policija dzird, prokurors dzird, advokāti dzird, bet tiesnesis nedzird. Tiesnesim uzlikta blokāde. Kāds ļoti cītīgi pie tā strādāja. Visa rezultātā tiesnesis bezierunu balsī paziņo: “Te nekā nav, lieta jāizbeidz!” Un tādu nesaprātīgu, neloģisku, valsti sairdinošu lēmumu ir ļoti daudz. Un tas nav tikai ar atsevišķām personām. Tas ir pat valstiskā līmenī. Un viņi darbojās, lai šo valsti padarītu par protektorātu vienotajā jaunajā pasaules kārtībā.
Staro izgrūda vāru bezvārda skaņu. Viņš sajuta dedzinošu kamolu kaklā. Ādamābols kustējās augšup lejup. Čamstināja lūpas, bet neko neteica. Zane neapklusa. No viņas plūda gaišs un laimes pilns prieks.
— Kāpēc mums ir alkas pēc augstuma, tāluma, gribās iet, kāpt augstu, visu redzēt, zināt, saprast? Citi var palīdzēt tev apgūt gudrību, iemaņas, ieteikt virzienu, taču neviens nedzīvos tavu dzīvi. Apjēdz veselumu, atmet īsredzību, sadrumstaloto fragmentāro domāšanu un uztausti cēlonību, dziļākas sakarības. Pats galvenais ir izlauzties no noteiktības.