— Pēdējo teikumu viņa pabeidza ar skaldīšanas žestu.
Tā ir ilūzija, ka pats esi savas dzīves kalējs. Parastam ikdienas pilsonim dzīve ir standarta uzvedības kodekss, kur sen ir ierakstīts katrs solis. Celties noteiktā laikā, iekļauties rīta tualetē, braukšana standarta maršrutā, darbs sākas deviņos no rīta. Dzīve paiet izpildot noteiktas funkcijas. Nedēļas nogalēs tu darīsi to. Atvaļinājumā vari atļauties braukt tikai finanšu iespēju robežās. Divi cilvēku tipi var izlauzties no matricas: klaidoņi, kam kabatā nav ne graša un ļoti bagāti cilvēki, kam finanses pieaug ātrāk kā tās var notērēt. Izlauzies no nolemtības!
Tad viņa sakāpinātā balsī kvēli noteica:
— Ir kāds līmenis, ar kuru gaišie spēki nespēj cīnīties. Pagaidām!
Mirkli klusējusi, tad daudznozīmīgi pasmaidījusi, Zane sacīja:
— Ir nokavēts. Trums iesēdies pārāk dziļi un negausīgi ēd tautas garu. Klusā kurnēšana, kūtrums, vienaldzība un paļaušanās mēslu straumes plūsmai ir tas, no kā ļaunums pieaug. Te arī man padoms ir par īsu. Tiešām par īsu. Nezinu, kas varētu līdzēt.
Vaibstos parādījās piesardzīga izteiksme. Taču skatienā dega uguns. Apbrīnojams sīkstums un gribasspēks jautās viņas balsī.
— Diemžēl labie ļaudis turas katrs par sevi, ar šausmām nolūkojoties, kā ļaunums triumfē. Gaišie mūsu zemē ir par daudz zaudējuši kopības sajūtu. Tie ir sarkano varas izdeldēti. Padevušies liktenim. Bailes iesēdušās tik ļoti, ka bezmaz jebkurā brīdī var pienākt tas trauslais brīdis, naža asmens, robežšķirtne, aiz kuras salūzt tautas gars un tā aiziet nebūtības takā, lai pievienotos neskaitāmajām tautām, kuras izzuda, aiz sevis atstājot vien vietvārdus un plānāku vai biezāku kultūrslāni. Mums par katru cenu vajag izturēt, pārveidoties, smelt spēkus izmisumā, sāpēs, bezcerībā.
— Skaidrs! — Staro pateica tik nīgrā balsī, ka piens varētu saskābt. Sejas izteiksme viņam bija pietiekami daiļrunīga. Izskatījās pēc darbinieka, ko boss ir izsaucis uz „kafiju”.
Zane, maigi pieskārusies viņa kreisajam plecam, teica:
'lavs vārds Staro...
Staro neizpratnē savilka uzacis kā divas lielas jautājuma zīmes. Zane tikmēr turpināja maigā balsi:
Ko tu izvēlējies intuitīvi, ja tavai vārdu izrunā latviski, tad tu staro,
mirdzi.
Man nimbs nekad nav spiedis. Tas ir tikai svētbildēs, — Staro ■Lu bi attrauca. Iztaisnoja plecus, iesprieda rokas sānos pirms turpināja. Viņa pašpārliecinātībai nebija robežu. — Es būšu sabiedrības skalpelis! I/nīdēšu viltvāržus un tumsu!
— Ikreiz, kad vēlies atriebties, tu aptraipi sevi, — uzsverot teikuma beigas, Zane apņēmīgi teica. — Tavs vecvectēvs to zināja, un, lai ari vis-.ipkārt mudžēja ar melnajiem, noslēpa savas spējas. Tik prasmīgi, ka neviens nespēja saost. Lai ari ļaunumam uz to ir neticami smalka oža.
Staro gausi piemiedza acis. Zanei iekšējais dzenulis neļāva klusēt:
— Manu vecomāti sauc Zvaigžņu māte. Viņa daudziem atdeva vese-libu, sirdsmieru, palīdzēja vieglāk aiziet. Mūsu dzimtā arvien spēks tiek nodots no mātes meitai, vai mazmeitai, ja māte nevar to pieņemt. Mani jau no dzimšanas gatavoja, lai es piepildu man lemto. Un radiniecēm bija jāsargā, lai manu likteni pirms laika neatpazīst.
Ieradies ar milzīgu sarkanu rožu klēpi, Staro jutās netīkami pārsteigts, kad durvis atvēra trausls tinis. Tas, miegaini berzējot acis, izbrīnīts lūkojās uz ziediem.
— Zane mājās? — Staro noprasīja.
— Irniece aizbrauca, atstājot atslēgas dzīvokli, — aizlūzušā balsi tinis atbildēja, ar roku atsviezdams garo matu šķipsnu, kas aizklāja acis. — Mamma viņai gribēja atdot drošības naudu, bet nezināja, kur atrast. Tā kā tagad mēs viņai esam palikuši parādā.
Staro jutās kā iesalis ledū. Tā šie vārdi spieda uz krūtīm.
— Mamma mājās?
-Nē!
— īres līgumā taču ir viņas dati?
— Mamma mutiski vienojās! īrniece iedeva divsimt latus drošībai.
Staro domīgs stāvēja, nezinot, ko iesākt. Tikko bija līksmu nākotnes
cerību pilns, bet tad virsū uzgāzās debesis! Piepeši viņš sajuta, kā rožu ērkšķi sāk durties rokās, sānā. Pasniedzis ziedus tīnim, viņš teica:
— Tas tavai mātei! Vai var palūgt viņas telefonu?
— Mātes? — iztrūcies, ar baiļpilnām acīm, tīnis pārprasīja. Šķiet, viņš taisījās ziedu nastu nomest. Vasarraibumiem klātā seja pat nobālēja.
-Jā!
— Labāk nē! Tēvs ir ļoti greizsirdīgs!
— Klau, puis! — cenšoties savaldīties Staro nosvērtā balsī paskaidroja, — man interesē Zane! Tikai un vienīgi. Viņa aizbrauca, bet es nozaudēju mobilo ar viņas numuru. Es vēlējos lūgt viņas roku, un nācu uz dzīvokli. Tici man, tas ir ļoti nopietns solis katra vīrieša dzīvē, tik daudz tēvs sapratīs?
— Vispār jau viņš nav mans tēvs... — atmetis ar roku, tīnis iegāja dzīvokli un atgriezās ar dzeltenu pielīmējamo papīra lapiņu.
— Lūk, mātes tālruņa numurs!
Staro sausi pateicās un devās prom. Tīnis attapies izsaucās:
— Ko ar ziediem?
— Prasi mātei!
Kā jau sirds un prāts nojauta, dzīvokļa saimniece neko nevarēja papildināt, tik slavēja, ka īrniece ir visu dzīvokli uzspodrinājusi kā spoguli. Ne putekļa kripatiņas vairs nevar atrast. Un zūdījās, ka godīgiem cilvēkiem ir jāglabā tik liela drošības nauda līdz izdosies atdot.
— Jūs tikai noteikti viņai to atgādiniet! Tā neklājās darīt! Mums svešu naudu nevajag.
Staro no savas puses panāca, ka saimniece piezvanīs, ja Zane dos kādu ziņu, un sadrūvējis vēlreiz devās uz Zanes darbavietu.
Darbavietā par Zani neviens neko nezināja.
- Tāda te nav strādājusi, — dzedri atbildēja direktore, kad Staro beidzot bija ticis viņas kabinetā un mazliet saraustīti bija izklāstījis savu jautājumu.
— Kā nav? — Staro ar pūlēm savaldoties pārprasīja. — Viņa vēl pabijušajā nedēļā noformēja manu statusu! Es vēl paņēmu visus dokumentus!
Un Staro pasniedza dokumentu mapi.
Ātri caurskatījusi mapē esošos papīrus, direktore, sakārtojusi acenes, vaicājoši palūkojās Staro un ļoti rāmā balsī teica:
— Cienījamais! Tas ir ļoti interesanti, taču te ir I.azdonietes paraksts. Un Lazdoniete ir ļoti solīda kundze! Kupla miesās! Viņa pilnībā neatbilst jūsu aprakstītajai darbiniecei! Pseidodarbiniecei! — Pēdējo vārdu direktore uzsvēra īpaši. Un tad jau krietni stingrākā balsī paskaidroja: - Es vēlreiz atkārtoju! Pie mums nav strādājusi tāda darbiniece!
Redzot Staro seju satumstam, nomainījusi balsi, ar krietni mātišķu devu turpināja:
— Jūs neatgādināt maniaku. Tāpēc būsim pieauguši cilvēki un dosimies darīt katrs savu darbu. Atvainojiet!
— bet kā gan es viņu atradīšu?
— Noalgojiet privātdetektīvu! Tie ar tādām lietām nodarbojas! Ja viņa būtu apzagusi vai izkrāpusi, tad... — ieraudzījusi, kā asinis saskrien Staro sejā, viņa nepabeidza, ka tā būtu policijas kompetence. Šeit, bieži vien, sadūrušies uz dzīves šķautnēm, cilvēki nespēja savaldīties un, viņai nācās slāpēt visdažādāko emociju ugunskurus: naida, izmisuma, veltu cerību. Viņa piebilda:
— Ar sievietēm nereti tā ir! No cilvēka, kas ļoti patīk, bēg baidoties, ka viņš var vilties viņā. Bēgošās līgavas sindroms.
Sapratis, ka arī šeit neko nepanāks, Staro devās prom. Kas par pasauli, ja neko nevar saprast!