Staro pārņēma ārkārtīgi karsta dziņa atrast Zani. Viņš visu mūžu bija savrupgājējs un jebkurai problēmai vienmēr atrada risinājumu.
Viņam nebija pat fotogrāfijas. Taču izeja ir vienmēr. Žigli viņš atrada diezgan talantīgu studentu, kurš piepelnījās ar portretu zīmēšanu. Sacerējis leģendu, viņi sāka atmiņas materializēt zīmējumā. Pēc vairāku stundu pūliņiem, Staro ieguva vismaz attāli līdzīgu Zanes portretu. Viņš, iepazinis Zanes auguma vissīkāko vietiņu, nespēja precīzi vadīt mākslinieka roku. Kaut kas dīvains nosita no īstā ceļa, laupīja pavedienu.
Ar tādu portretu ikvienā mazpilsētiņā varētu atrast pāris kandidātes. Saburzījis Staro to aizmeta. Laiks brutālam spēkam. Viņš bija gatavs mest izaicinājumu augstākiem spēkiem. Un šis dzinulis nerimās. Ar plašu un dāsnu mīlestību Zane bija aplaimojusi šo brīdi, kas kā laimes zibsnis uzliesmoja un aiztraucās garām, atstājot vien sūrmi sirdī. Vēl nesen viņa priekšā bija sapņu pasaule, bet tagad vien krāsmatas. Un atkal viņam vajadzēja uzlasīt sadragātās dzīves lauskas. Tā viņš iepazina smago bezcerības nastu.
Truli raugoties televizorā Staro spaidīja kanālus, līdz uzgrieza neparastu reklāmu. Tā atšķīrās no visām citām. Pustumsa, sirms kungs mantijā. Tikko nomanāmu vēderiņu. Dižciltīgu seju. Sārti spīdīgu galvvidu. Sirsnīgām acīm. Gludi izskūtu zilganu zodu. Biezām, sarkanām lūpām.
— Jums ir traģēdija? Miris tuvs cilvēks, katastrofa attiecībās? Tad nāciet pie mums. Palīdzam pārvarēt lielas emociju traumas, nogriežam emocionālo saiti ar energovampīru.
-Jā!
Sirmo kungu nomainīja jauna starojoša meitene. Pat pārlieku. Ar specefektiem izgaismota, viņa pavēra sārtās lūpiņas, atklājot žilbinoši baltos zobus:
— Pēc vairāku gadu kopdzīves mani pameta mīļotais puisis. Es nezināju, ko darīt. Mocījos. Neviens nesniedza mierinājumu. Tad man ieteica apmeklēt dziednieku salonu. Viņi kā ar roku noņēma. Sāku jaunu, jauku dzīvi. Nodibināju attiecības, un mīļotais mani tikko bildināja, drīz mums būs kāzas.
“Jā, likvidēja vienu enerģētisko saiti, bet uzlika savu. Līdz brīdim, kad neievajadzēsies, to neizmantos. Tad izmantos un izmetīs,” Staro nodomāja.
bet ja tā padomā tie tiešām kardināli pārrauj visas saites. Vismaz nemocīsies. Sazvanījies viņš vienojās par vizīti kādreizējā rūpnīcu rajonā.
Ārpusē uzcelts augsts žogs, suņu izmīdītas takas. Žilešu dzeloņdrātu rindas aizsargāja no sīkiem zaglēniem, vārtus no nopietnākiem zagļiem sargāja bruņoti apsargi. Ezotērisko pakalpojumu firma īrēja ārēji pavisam noplukušu bijušo rūpnīcas klubu.
Dūšīgs tēvainis ādeniekā negribīgi atrāva skatienu no neskaitāmu roku apdriskāta žurnāliņa.
— Jūs pie kā? — basā nelaipni norūca tēvainis.
No Staro skatiena nenoslēpās zem jakas esošais ierocis un starp biezajiem matiem nomaskētā rācija.
Uzklausījis Staro paskaidrojumu, viņš vienaldzīgu ģīmi pacēla, šķiet, no aizvēsturiskā anahronisma muzeja fondiem aizlienēta tālruņa aparāta klausuli, uzgrieza ripā trīs ciparus. Pēc diviem skaļiem pīkstieniem durvju sargs nosēca krieviski:
— Pie Dimitrija Vasiļjeviča požalovaļi!
Un no jauna ieslīdzis žurnāliņa boksterēšanā ar galvu nevērīgi pamāja uz iekšdurvju pusi:
— Ejiet pa koridoru. Tur redzēsiet!
Staro varēja apzvērēt, ka tas viss ir labi izspēlēts teātris. Šādi cilvēki nesēž caurlaidē. Viņa augums bez kārtīga ikdienas treniņa smelgs un kauks. Pat ja nesen paaugstināts līdz ārdurvju apsarga posteņa aizpildītājam, šāda tipa cilvēki nevar mierīgi nosēdēt četrās sienās. Te viennozīmīgi bija kaut kas vēl neizprotams.
Ticis līdz nespodras lampiņas skopi apgaismotā koridora galam, Staro parāva durvis. Tas par brīnumu smagnēji pavērās. Iekšpusē noteikti tērauda plāksne. Aiz tām atradās neliela priekštelpa, kurā dirnēja divi tikpat nesimpātiskas ārienes puiši kā vārtu sargs.
Viens no viņiem atvēra zāles durvis. Ienācis Staro apstājās, lai acis pierastu pie mijkrēšļa. Smacīgs, sastāvējies gaiss, ar dīvainu rūgtenu garšu ķērās rīklē. Jautās neskaidrs, vīrakam līdzīgs smārds. Smagnēji, padomju laika aizkaru drapējumi pilnībā aizsargāja no dienas gaismas. Šķita, ka laika sajūta dīvaini mainās.
Zālē valdīja mijkrēslis, ja neskaita četras degošas sveces svečturī. Zāles tālākajā daļā, uz skatuves paaugstinājuma pie nedaudz iešķība galda, sēdēja it kā necils, neliela auguma pelēcīgs vīrs, papliku galvvidu. Garie, nekoptie mati savilkti zirgastē karājās pār pleciem.
Ar roku pieaicinājis tuvāk, viņš ar zaļām acīm uzlūkoja Staro. Apkārt stāvošie divmetrīgie raženie vīri, kas kā Hērakla laiku varoņi, īpaši nepiepūloties varēja pakavus kailām rokām locīt, it kā saplūda ar sienām. Jā, viņi bija daudz spēcīgāki, bet no šī nelielā auguma vīra staroja tik varens gribasspēks un pašpārliecinātība, ka likās — zālē viņš ir viens pats. Nepatīkami auksta tirpoņa strāvoja no šī sīkā, ikdienišķi pelēkā vīriņa.
Viņš atgādināja piekrastes ūdeņos laiski peldošu haizivi — vajadzētu kādam neuzmanīgi noskrāpēties pret korāļiem, viens piliens asiņu un slepkavas dzīvais iemiesojums atdzīvosies, bārdas naža asie zobi dāvās nāvi. Stindzinošas acis uzlūkoja Staro un piedāvāja apsēsties. Aukstās plaukstas pieskāriens bija derdzīgs, lipīgs no sviedriem. Kā līķim.
Staro īsi izstāstīja, ka no viņa ir aizgājusi mīļotā. Diemžēl tik ātri, ka pat nav paguvis uzzināt viņas datus. Nav arī fotogrāfijas. Vīrs sāka uzdot jautājumus. Vienu pēc otra. Tajā pat laikā, viņš ar izsūcošu skatienu ieurbās Staro acīs. Šis skatiens ietiecās dziļi dvēselē.
No viņa taujāšanas Staro sirdī radās neizskaidrojams nemiers. Vienlaicīgi viņš juta, it kā kāds mēģinātu atvērt durvis uz viņa smadzeņu valstību. Viņš gluži nevilšus saspringa. Tas nepagāja secen pretim sēdošajam.
— Nu, iesim lejā, — neskanīgi vīrs nourkšķēja. — Te par grūtu strādāt.
Divatā viņi nogāja patvertnē. Spriežot pēc ejām un aizvērtām patvertņu tērauda durvīm, zem necilās, pat pēc pieticīgajiem padomju laiku standartiem, noplukušās rūpnīciņas bija izvietojies vesels aukstā kara laika komplekss. Vairāki gaiteņi padsmit metru dziļumā. Te gaisu varēja bezmaz ar cirvi skaldīt, tik smags un sastāvējies, un vēl kaut kas ļauns virmoja noslēpies mūžīgās pustumsas ietītajos kaktos.
Tātad izcili nomaskēts kādreizējais armijas rezerves komandpunkts. Te plūdos nekad nepārplūst. Pat ja vienlaicīgi iznīcinātu visas Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes. Tuvu lidlaukam. Te krustojās galvenās Pārdaugavas ielas un ceļi. Bez klauvēšanas viņi iegāja telpā ar velvētiem griestiem. Aplupušas eļļas krāsas sienas un smacīgais gaiss darīja šo vietu ne visai pievilcīgu. Tajā pie galda, lasot biezos ādas vākos iesietu foliantu, sēdēja reklāmā redzētais biezlūpis ar dižciltīgo seju.
Staro sajuta kuņģī ledainu tukšumu, kad viņu skatieni satikās. Šī pazemes iemītnieka acīs Staro ieraudzīja vien cietsirdīgu smaidu. Lūpu kaktiņi vilkās smaidā uz augšu, taču pašas lūpas palika sausi sakniebtas. Staro ar mugurkaulu juta, ka kaut kur ir iepinies.
Šajā telpā atradās vien no mitruma sabriedis galds un divi tikpat nepievilcīgi krēsli.
— Piedāvāju eksorcista pakalpojumus! Atalgojums atbilstoši padarītajam, — pie galda sēdošais paslējies ierunājās, vienlaicīgi ar abām rokām neparasti plašā žestā piedāvājot apsēsties.
Staro palūkojās pelēkā vīriņa virzienā. Tas, kā caur betona pamatni izkritis, bija nemanāmi pazudis.
Šoreiz vēl īsāk un kodolīgāk Staro izklāstīja sava nāciena iemeslu.