—■ Tu vēlies sameklēt pazudušo sievu? Tas ir apsveicami! — visliel-kulīgākajā tonī nelabā izdzinējs izgrūda. — Un ko dosi pretī? — viņš
П5
noprasīja, plašā smaida parādot pelēkbaltus zobus. — Naudu? Naudas, kā redzi, pietiek, — viņš ar plašu žestu parādīja visapkārt. — Kaut ko vērtīgāku! Kā būtu ar sudraba krustiņu, kas tev kaklā?
To gan Staro nebija gaidījis! Tas ir kā Sātanam dvēseli pārdot! Tikmēr eksorcists, piemiedzis acis, ar šķietamu vienaldzību nevērīgi uzlūkoja klientu.
Kaut kas derdzīgs jautās viņa acīs. Viegls trīsu vilnis pārskrēja pār augumu. Sirds strauji, sāpīgi iepukstējās. Taču ilgi Staro nesvārstījās!
— Gatavs! Taču tikai, ja pateiksi, kur varu atrast! Man pietiek miglas pūtēju fantāzijas!
— Nu, kāpēc uzreiz to ļauno!? — Biezlūpis neapmierināti nošņācās. Acis draudīgi samiedzās. Jau tā pieglaustās ausis, šķiet, vēl vairāk piepla-ka. Sātaniskas liesmiņas lēkāja acīs.
Aiz ārējā labvēļa veidola slēpās iesaldēta odze, kura jebkurā brīdī var izspļaut nāvējošu indes strūklu.
Izlicis uz galda vairākus nesaprotamas nozīmes priekšmetus, viņš ar sērkociņiem aizdedza resnu, melnu sveci. Tā sprakšķot un kūpot nevienmērīgi dega.
— Tā nav no miroņu taukiem tecināta! — netīkami smaidot, Biezlūpis mēģināja pajokot. Ar kreiso roku notrauca neredzamu puteklīti no galda malas.
Pārliecinājies, ka viss ir sakārtots, ar plaukstām skaļi uzplāja pa ceļiem un drīzāk sev, nekā Staro, noprasīja:
— Nu ko? Sāksim?
Laiku pa laikam aplaizīja sausās, aptūkušās lūpas.
Sviedru lāsītes parādījās uz viņa pieres un drīz vien tās sāka ritēt un samitrināja matus. Viņš neizskatījās pēc lēta šarlatāna. Teijāteri tik nopietni nespēlētu. Staro sajuta nospiedoša spēka klātbūtni. Tas vairāk nomāca apziņu nekā plecus.
Biezlūpja acis uz mirkli palika neizteiksmīgas. Sekoja smags, neko labu nevēstošs skatiens.
Notrausis sviedrus, Biezlūpis neapmierināts nosēcās:
— Viņa ir Latvijā! Kur, nevaru pateikt! Kaut kāds murgs! Nevaru atrast dzīvu sievieti! Šķiet, būsi sapinies ar raganu! Un ne jau šādu tādu! lūtu viņu, bet nevaru pateikt pat debespusi! Kur vēl mājas virzienu. Tā kā staignā mākonī iestiegu! Laikam daudz pesteļotāju ap viņu ganās. Interesanti! Interesanti!
Ar neviltotu interesi viņš paraudzījās uz Staro, kurš sajutās kā izsalkuša runča redzeslokā nonācis naivs pelēns. Ne tik daudz ar prātu, kā ar instinktu vadīta caur Staro galvu izskrēja nokaitēta doma: “Naivais pelēns! Ak, ko gan esmu sadarījis!” Mēģinot atrast Zani viņš... Vai liktenis jau otrreiz viņam bija laupījis ģimeni!? Staro likās, ka temperatūra nokrītas vismaz desmit grādus zem nulles.
Rūgta kauna un raižu nasta uzgāzās viņa pleciem. Sapņi auda buras cerību kuģim, bet viņam bija tipisks zelta drudzis. Tāds kā Džeka Londona aprakstītajiem Aļaskas zeltračiem, kas sapņoja vien par zelta dzīslu, no kuras varēs dzīvot zaļi visu atlikušo mūžu. Bija apsēsti ar šo domu. Pat fanātiski pārņemti. Viss cils dzīvē bija nesvarīgs. Viņi izmisīgi alka to atrast. Viņu prāts bija aptumšots. Viņi redzēja tikai pašu uzburto zelta vīziju sapni un dzīvi aiz tā. Citu sapņi un ciešanas bija nekas. Kapteinis Ahabs, kas liek uz kārts visu, lai nogalinātu balto kašalotu...
Staro centās savaldīt lēkājošās domas. Viņš jau cēlās kājās, kad pie pašas kreisās auss kāds ierūcās:
— Sēdi!
Tādas kā smagas rokas viņu iespieda krēslā. Taču neviena nebija. Tikai tagad Staro ar sānu redzi ieraudzīja, ka aiz viņa stāv milzīgs stāvs. Ar tik milzīgām dūrēm, ka vienu tādu nemaz nevarētu aptvert pat ar divām Staro plaukstām. Tāds muskuļu kalns, ka, šķiet, vienīgi galva spiedās no varenajiem pleciem. Taču kustējās tik viegli, gluži kā jauna dejotāja. Bez nevienas liekas kustības. Tik precīzi, ka šķita dzīvu androīdu uzlūkojam. Nekāda domu atblāzma neparādījās tukšajās acīs, stingajā sejā. Bezkaislīgs, emocijas nepazīstošs aparāts.
— Viņam ir viena laba īpašība — varenbiezs pieres kauls! Pats nedomā, toties pavēli izpilda bez mazākās aizķeres!
Indīgs smīns jautās Biezlūpja lūpu kaktiņos. Gandrīz nemanāma, necilvēciska nežēlība pavīdēja viņa skatienā. Bezgalīgas paklausības apzīmogotā sarga seja atplauka.
Staro, uzlūkojot šīs necilvēka acis, pāršalca šausmīgs, vēl nekad neizjustu baiļu vilnis. Viņš norija piepeši sacietējušās siekalas. Plecos iegūlās bezgalīgs smagums. Viņš sakritās kā miesās, tā garā. Starp lāpstiņām pretīgi ložņāja sviedru tārps.
Kā saulesstariņš no tumšām debesīm iekšienē pamodās sena asinsbalss. Viņš nebija vārs pelēns. Staro nebaidījās ietriekt nazi dzīva cilvēka miesā. Bowie nazi Staro bija nomaskējis par jostas sprādzi. No skata nieks, taču Staro bija ielāgojis, ka savas asiņainās brūces sagrauj pretinieku. Dezorganizē uzbrucējus. Turpretī roku un kāju sitieni var tikai uzkurināt sparu. Tādējādi šis nieciņš bija labs palīgs dūrei. Parocīgs slēptai nēsāšanai. Neviens eksperts to neatzīs par auksto ieroci.
— Vienalga! Es redzu, ka labuma tik, cik melns aiz naga! — Staro aiz uztraukuma vibrējošā krūšu balsī neapmierināts noteica. — Galu galā līgts paliek līgts! To, ka latviete dzīvo Latvijā, ari es bez kādas kumēdiņu rādīšanas varētu mierīgi pateikt!
Nicinājums viņa balsi apdedzināja ne sliktāk kā pļauka.
Biezlūpis sadusmojās. Cieši saknieba lūpas. Nāsis sašaurinājās, uz vaigiem uzmetās balti pleķi. Liesmainās acis stindzinoši kvēloja, seja kļuva pelnu pelēka. Viņš burtiski plosīja Staro ar acīm. Tā raugās līdaka uz paprāvu asari — it kā varētu norit, bet noteikti muguras spuras dursies kaklā. Varēja dzirdēt, kā bezspēcīgās dusmas grieza zobus un elsa it kā būtu ilgstoši skrējis.
Staro skatienu pievilka uz pesteļotāja kakla uzbudināti pulsējošā dzīsliņa.
“Tā! Vēl triekas ķertā te trūka!” viņš, aizmirsis stāvokļa nopietnību, pie sevis nodomāja.
.
— Ej! Vācies, ja negribi atrast sievu! Ismeds var palīdzēt vien tiem, kas to no sirds vēlas! — īgni novērsies, Biezlūpis ārkārtīgi negribīgi izmeta.
Patiesībā viņu tik viegli nepalaida. Ar neatslābstošu uzmanību viņu slepus izsekoja. Un nomācošā izsekošanas izjūta nepazuda ne dienu, ne nakti. Pat vēl vairāk. Brīžam tā kļuva viegli trauksmaina. Taču ne tā, lai justos apdraudēts. Jā, nepatīkami saprast, ka tevi kāds nepārtraukti uzmanīgi gana. Tu apmēram nojaut ganu un tas ir viss, ko tu zini. Tu pat nezini, kas viņam aiz ādas.
Staro vienmēr ielāgoja detaļas, un tās vairs neizdzisa no atmiņas. Iesākumā Staro meta cilpas, mainīja maršrutus. Taču ne uz mirkli viņš nespēja atrauties no uzmācīgajiem vajātājiem. Te bija iesaistīti tik iespaidīgi spēki, ka vienalga, kur viņš mēģinātu atrast slēptuvi, tas neizdotos.
Vīrišķība ir spēja izvēlēties vissaprātīgāko lēmumu, nevis iet bojā varoņa nāvē. Arī stūrī iedzīta žurka bezizejas izmisumā var mesties virsū. Tā vai tā gals klāt. Viens ir cīnītājs tik vienai kaujai. Gan jau uzradīsies risinājums. Tad viss būs skaidrs. Izvairoties no problēmas nevar problēmu atrisināt. Metis mieru, Staro turpināja dzīvot ārēji ierastajā ritmā. Viņam bija ierasts staigāt pa naža asmeni. Ar vienu rādītājpirksta liegu kustību bija aizsūtījis nāvē simtiem pretinieku, un viņam nekas nebija pretī to no jauna atkārtot.
Kārtējos meklējumos Staro atcerējās, ka pirmajā rītā Zane piedāvāja pankūkas ar lauku krējumu, atvestu no Slīteres. Tā bija taustīšanās tumsā, ar mazu cerību, taču labāk tā, nekā nekā.