Tās dienas ar Zani bija laidušas dziļas, neizraujami paliekošas saknes viņa būtībā. Pēc satikšanās ar Zani dzīve no jauna iezaigojās sulīgi košās krāsās. Juta dzīslās ieplūstam jaunu uzbudinošas enerģijas straumi. Sapņoja saistīties ar laulības saitēm. Un izjuta smeldzošu vientulību. Paradoksāli. Visu mūžu Staro bija vientuļais vilks.
Un viņš ari tāds bija mīlestības tuksnesi! Viņš spēja domāt tikai par savu mīļoto! Laimes vēsmas bija skārušas Staro sirdi un viņš kaislīgi ilgojās kaut uz mirkli no jauna redzēt Zani. Atmiņas par viņas glāsmaino skaistumu cēla augšā rūgtuma un nemiera viļņus.
Staro tiešām jutās iemests mīlestības tuksnesi. Tikai viņš un mirāža. Šobrīd viņš vadījās nevis pēc prāta, bet sirds izjūtām. Cerību spārnotais ķermenis rāvās uz priekšu. Taču noskaņojums te uzšāvās tālu virs saulē mirdzošajiem mākoņiem, te noplaka līdz ar skarbo zemes virsmu.
Saule nežēlīgi kveldēja, bet atslābstošie stari lika domāt par naktsmājām. Kas gan ko neaizbraukt uz jūru, kur bez viļņu šalkoņas, gaisu piepilda visdažādāko jūras putnu klaigas? Baltas putu rozes rotājās uz viļņu virsotnēm.
Varbūt tur, lūkojoties grimstošajā saules ripā, varēs aizmirst notikušo? Cilvēkam pie jūras atveras bezgalīgais plašums.
Pārdomās ieslīdzis viņš ļāva skatienam bezmērķīgi klīst. Svelme viļņiem cēlās no versmaini nokaitētās zemes. Ēkas nokaitētajā gaisā vibrēja. Pa atvērtajiem automašīnas logiem vējš atnesa kodīgos kreozota garaiņus.
Neskaitāmo vagonu riteņu klanda midzināja. Staro uzlūkoja debesis. Tās krustām šķērsām bija izvagojušas lidmašīnu sliedes. Krusts uz krusta. Cerību nāve, kas rada vilšanos, ir baismīga. Parasti tā nokauj dzivot-gribu, bet šoreiz tikai pielēja eļļu Staro apsēstības uguni. Viņa dzīvē no jauna sāka ūjināt ziemas vēji.
ŠI doma atkal un atkal riņķoja pa vienu un to pašu trajektoriju. Tā grauza bezgalīga rūgtuma pilno koka sirdi kā ķirmis. Šķita, ka rīklē vienmēr ir rūgts kumoss. Staro juta, kā lēnām pieplūst adrenalīns.
“Tev ir jāvada dzīve, nevis jāpeld pa nožēlu straumi!”
Viņš aprāja sevi. Steigšus bija jānokrata nost šis neauglīgās nožēlas. Mīlestībai patīk cīnīties ar šķēršļiem.
Staro sakoda zobus. Viņa seja kļuva stinga un aizslēgta. Viņš no l.uina kļuva pats par sava likteņa lēmēju.
Ceļš raiti gūla zem švīkstošajiem riteņiem līdz brīdim, kad bāka tuk-š.i. Degvielas uzpildes aparāta sprausla noklikšķēja, apliecinot, ka nav vairs kur liet. Kafijas automātā sagatavojis sev late, Staro, kā ierasts, samaksāja ar skaidru naudu.
Mutē kūstoši pīrādziņi un late piepildīja augumu ar siltām izjūtām. Slaro ķepēja iekšā, piepildot kristāltīro sapni dzīvot harmoniskā saskaņa ar kuņģa zarnu trakta darbību. Tālumā aiztraucās pasažieru vilciens. Viņu apņēma svelme kā no maizes krāsns. Beidzis mieloties, viņš iemeta izmantotos papīra traukus atkritumu tvertnē.
Automašīna līgani, bet vienlaikus sparīgi izkustējās. No benzīntanka izgriezis uz panīkuša pilsētciemata putekļainās galvenās ielas, Staro apstājās, lai palaistu pārīti: tikko no bērna izšķīlušos skuķēnu griezīgi spilgti raibos lindraciņos un visparastāko džinsoto jaunieti. Nez no kāda lāča kakta izvilktais skuķēns sastindzis uzlūkoja Staro automašīnu.
Viss pauda neslēptu vēlmi, lai ko tas viņai maksātu, tūlīt pat un uz vietas pavizināties ar džipu.
Viņa atradās tajā vecumā, kad neizskatīgs kāpurs pārvēršas par košu tauriņu. Neprasmīgi uzkrāsojusies. Pārāk spilgti akcenti. Ko var gaidīt, ja nav no kā mācīties. Kauli un āda, spilgti plastmasu bumbuļi ausīs. Viss viņas augums, izturēšanās, apģērbs, kosmētika sauca: nu paved mani, paved!
Viņai ir vienalga, ko no viņas par to prasīs. Neko no dzīves vēl nesaprot. Domā, ja iekāps spožā mašīnā un pavērs laimes vārtus vaļā, tad visu dzīvi tā arī būs.
Tādas arī paliek par pagalam neizvēlīgām meitenēm, kurām jebkurš ir labs kompanjons patīkamai laika kavēšanai.
Visas viņu prasmes koncentrējās gurnu apvidū. Ar tādu augumu un jaunību par labu dzīvi rūpēties vairs nevajag. Zobenu cīņās sviedrējoties viņas gūst baudu un piedevām tīri labu naudu.
Viņas čalis, atskatījies, dusmīgi uzbļāva un parāva aiz rokas. Staro pavīpsnāja. Viņu nesaistīja nenobriedusi miesa. “Pieķeršanas sievietei dara veci vāju un atkarīgu,” Staro norūca un aizmirsa redzēto.
Domas no jauna bija pilnībā koncentrētas uz adatas meklējumiem aplam milzīgā siena kaudzē.
Uz vakarpusi debesis ieguva tumšu zilumu. Arī viņā viss pamazām iekrāsojās arvien tumšākos toņos. Ceļš bija atvedis uz nekurieni. Mežonīgs, vientuļš nostūris. Neskatoties uz tveici, piemājas dārza kartupeļu vagās nosvīdis ņēmās vecs sirmgalvis.
Piestājis Staro izkāpa no automašīnas un pienāca pie sakrituša zedeņu žoga. Nometis kapli, pie viņa atnāca tāds visumā sprigans večuks. Kā vēlāk uzzināja, lai ari vecais krabis bija deviņdesmit divus gadu vecs, pa Sibīriju izsūtījumā izmalies, bet vēl aizvien kartupeļu vagas varēja ar zirgu izdzīt.
No skata sirsnīgais večuks bija impozanta personība. Daudzi vienaudži varēja tikai sapņot par viņa veselīgo sejas krāsu. Pienācis tuvāk, sāka tēvišķi ar humoru aprāt viesi:
— Ko jūs tur tajās pilsētās lieniet? Pēc tam nākat uz laukiem iekampt svaiga gaisa malku sapostītai veselībai! — Nokarenās uzacis viļņoja kā divas stilizētas laivas. — Vai, kur daudz zemes! Ņem, iekop, audzē!
— Es meklēju sievu! Viņa mitinās pie vecāsmātes.
— Nav te nevienas jaunuves! Tikai pensijas gados. Pat vasarās jaunie reti parādās, es zinātu. Nav.
Sataisījies uz garu runāšanu, večuks nopurināja galvu. Spilgtajā saulē piemiegtās acis draiski iezibējās.
— Viņai ir ugunīgi sarkani mati un sauc viņu sauc Zane.
Viegla ēna pārslīdēja pāri večuka sejai un pazuda.
— Nav, ka es saku! Nav!
Piepeši palicis nevaļīgs, večuks atgriezās pie kaplēšanas.
“Tātad zina!”
Staro vairs netincināja saimnieku. Viņš prata būt pacietīgs. Labs nāk .ir gaidīšanu, silts ar sildīšanu. Tad pagaidīšu un iesildīšu! — Staro nolēma nelaist garām iespēju uzzināt.
Atvēris bagāžnieku, viņš izņēma Zanes ciemakukulim paredzētās kastes. Un ar tām devās uz vasaras virtuvīti, no kuras gaisā cēlās viegla dūmu virtenīte.
Nesamo uzlicis uz galda, Staro nesteidzīgi sagatavoja vakariņas. Večuks neko neteica, tik ņēmās pa lauku, tā ka putekļi vērpās pa gaisu. Un ko viņam teikt? Vecums pret jaunību — bezcerīga spēle.
Aiz kūts aploka līdz šim mierīgi zāli plūcošais zirgs, svešinieka ieintriģēts, pienāca pie vārtiem.
Staro izlēma pacienāt dzīvnieku ar rupjmaizi. Lēnām piegāja klāt un, pārliecies pār kārti, pastiepa cienastu. Dūkanais zirgs skaļi izpūta nāsis. Tomēr, saodis maizes riecienu, pārvarēja nedrošību un pastiepis purnu ar biezajām lūpām satvēra kārumu.
Večuks pārtrauca kaplēšanu vien tad, kad vakariņas bija sagatavotas, uzliktas galdā. Ar atzinīgu krekstienu novērtējis vakariņas, viņš aizgāja nomazgāties. Nomazgājies smagnēji novēlās galda galā.
Tikmēr Staro no ledus kastes izvilka šņabja pudeli. Karstumā tā uzreiz norasoja. Večuks tā iešķībi nolūkojies noteica:
— Vienu svētītā ūdens lāsi jau var! Glāzītes, lūk, tur augšējā plauktā.
Staro daudz neprātojot no visdažādāko formu un nokrāsu glāzēm,
glāzītēm paņēma divas vienādas. Ar kritisku skatienu tās novērtējis, noskaloja trauku bļodā un izkratījis valgmes paliekas uzlika galdā. Atskrūvējis pudeli, piepildīja zaļgana stikla mēriņus.