Kolīdz uz attālas radinieces vārda iegādājās sen pamesto, nomaļo lauku saimniecību, viņš sagatavojās dzīves ļaunākajiem brīžiem. Zem mājām izraka bruņu pagrabu. No tā slēptu eju uz gravu. Smiltīs viegli
takās. Divi bomži bez skubināšanas cītīgi urķējās, gaidot lielo samaksu. Bez cementa, tērauda plāksnēm, T veida profiliem, viss izmaksāja tikai spirtu, bezfiltra cigaretes un vienkāršu, kalorijām bagātu pārtiku.
ļau senatnē tie, kas zināja noslēpumu, pabeidzot darbu vienlaicīgi pabeidza ari šīs dzīves gaitas. Beigu beigās, pieņemot darbu, Staro atļāvās pilnībā izbaudīt savu pieticīgo hobiju.
Staro iesauka bija saīsinājums no vecticībnieka, krieviski — starover.
Pieticība Staro dzīvē nebija nekas svešs. Viņš izauga mājā, kurā vēl pat 21. gadsimtā nebija pieslēgta elektrība. Teiksmaini tālajā 1955. gadā elektrolīnijas stabs tika ierakts mājas galā, taču kā jau īsti vecticībnieki, viņa vecvecāki atteicās ielaist mājā šo pasaulīgo grēku, ar ko velns kārdināja.
Pēc Ivana Briesmīgā masu asinspirts izdzīvojušie Novgorodas bēgļi Latgalē atrada drošu dzīvesvietu. Vecticībnieku baznīcas kristieši dzīvoja nostāk no visiem, pēc savām paražām un tikumiem.
Vecticībnieki dzīvoja noslēgtā vidē. Staro vectēva mājai logi bija tikai uz iekšpagalmu. Apkārt trīs metru augsts žogs ar vārtiem. Staro jau bērnībā apnika pacietīgā pasaules gala gaidīšana, vienlaikus ar tuvo Antikrista ierašanos, ko tik ļoti piesauca bargais vecaistēvs. Būdams ciemata garīgais vadītājs, vectēvs sekoja no visas ārpasaules noslēgtās kopienas dzīvei. Pieņēma grēksūdzes, izvadīja nelaiķus.
Tolaik vairs tādiem komunistiskās sabiedrības atkritējiem bērnus neatņēma, taču padomju vara ar aizdomām uzlūkoja ikvienu, kas negāja vienoto, saulaino taku uz kolhozu. Arī vecticībniekiem nācās piemēroties pārmaiņām ārpasaulē. Un tas nenācās grūti, jo visi viņi bija strādīgi no dzimšanas. Vecticībnieki pārtika tikai no pašu rokām sarūpētā. Un tāpēc visu vajadzēja paspēt izdarīt.
Arī Staro tika izaudzināts tāds. Viņa vecaistēvs, sūrs pēc dabas, pēctečus audzināja skarbi. Līdzko kaut kas, tā nežēloja žagarus. Arvien tie viņam sētā stāvēja pa rokai. Ja puikas gados Staro pietiekami žigli netaisījās izpildīt viņam teikto, tad sekoja kārtīgs žagara cirtiens. Brāziens
gan tika reti. Tik palaidnīgs viņš nebija. Kā elpot viņam bija asinīs godāt vecākus.
Ziema vai vasara — vectēvs no rīta staigāja kreklā. Pat pašā trakākajā spelgonī vectēvs izcirta caurumu āliņģī un mazgājās. Pēc tam vectēvs nepaguris rosījās pa sētu, lauku. Visvairāk viņš necieta sliņķus. Par pēdējiem uzskatīja ikvienu, kurš strādāja mazāk kā viņš pats.
Ēdienreizēs vecaistēvs pirmais piepildīja savu bļodu, tikai tad Staro tika pie tā, kas palika pēc pārējiem ģimenes locekļiem. Arī ieradums lietot savus traukus palika. Ja kāds nejauši paņēma viņa krūzīti vai karoti, tad Staro bez sirdsapziņas pārmetumiem to izmeta atkrituma spainī. Īsās laulības laikā sieva gan ķērca, taču Staro arvien ieteica viesiem pasniegt tikai viņiem paredzētos traukus:
— Es nevēlos tos vairs redzēt, kur nu vēl pieskarties! Nopirksim jaunus!
Skolā šī paša iemesla dēļ viņš neēda pie kopgalda. īsts pārbaudījums bija dienests armijā, kur viss bija kopējs. Stoiciski pārcietis šo Antikrista uzsūtīto pārbaudījumu, atgriezies civilajā dzīvē Staro no jauna sadalīja to savā un visiem citiem paredzētajā. Armijas rūdījums izglāba, ļāva pārciest vēl skarbākos cietuma apstākļus.
Kopš bērnu dienām pieradis ievērot biežos gavēņus, viņš varēja neēst vairākas dienas un vienalga saglabāt spēkus.
No obligātā dienesta viņš atgriezās pilnīgi cits. Armijā iemācījās smēķēt, arī sagrēkoja, iepazīstot alkoholu un jautrules. Pēc tā Staro neatvairāmi vilināja pasaulīgā dzīve, un viņš neatgriezās dzimtajā ciemā. Turklāt viņš nevarēja izturēt vecticībniekiem obligātās bārdas neciešamo kņudoņu.
Nokļuvis karā viņš līdz mielēm izbaudīja kredo — karš noraksta visu! Tik daudz ir ielikts šajos trijos vārdos: asinis, ciešanas un nāve.
Staro bija iepazinis kara garšu vārda vistiešākajā nozīmē. Apkārt nāves dziesmu svilpjošo lielkalibra ložmetēja ložu kakofonija viņam bija pierasta lieta, cik nu pie tās varēja pierast, iespiežoties vismazākajā klints
I м .ludziņā un cerot, ka tās šoreiz neķers viņu. Staro nevarēja atļauties l’.iulit, kad viņu reiz ķers lode. Viņš centās attālināt vai novērst šo gau-/.im nepatīkamo mirkli.
Ārpus ciematiem Afganistānā nav gandrīz neviena koka, kur patver-t Ies no nežēlīgās, kvēlojoši baltās saules lodes tikpat nokveldētajās debesis. No saules, kas neapsegtai ādai gandrīz acumirklī uzrāva čulgas. Sausās, dzīslainās lapas kroplīgos zaros, vai zemi bezlapu koki ar ļoti plašiem vainagiem nedeva ēnu. Saplaisājusi, neauglīga zeme. Apkārt laiski virpuļo putekļu stabi, visīstākā vietējā sodība, kas ir visur: tie virmo gaisā, nosēžas uz auguma, saķep drēbēs. Putekļi zobos, putekļi ausis, putekļi rīklē. Par to nebēdā, galvenais, turēt ieroci tīru. Un ir tikai viens sapnis — ledusauksts kalnu strauta atvars. Taču, atverot acis, Staro atjēdzas nogurdinošā tveicē kopā ar kaltējošo vēju.
Viņš zināja, ka nedrīkst krist gūstā. Modžahedi nešķiro, vai tu esi piespiedu kārtā atsūtīts, vai jaunības ideālismā vai piedzīvojumu kārē pieteicies. Tūkstošiem musulmaņu devās uz Afganistānu aizstāvēt savus ticības brāļus, un starp tiem nereti bija nezvēri, kuriem patika gūstekņus zvērīgi sakropļot, nogriežot visu, ko vien var nogriezt, pēc tam atstājot noasiņot.
Kad vairākas reizes Staro bija redzējis, kādā mokpilnā nāvē ir gājuši bojā sagūstītie kara biedri, viņš turējās kā vīram pienākas. Staro sirds sasprāga sīkās suķēs, kad nedaudz nokavējuši ar biedra atbrīvošanu, zvērībās noķēra pirms divām nedēļām pašrocīgi sagūstīto kaujinieku. Cik reizes gūstīti tie no jauna nez kā izkļuva no draudzīgās Afganistānas tautas republikas cietumiem. Austrumi — tā ir smalka būšana! Un to viņš atliku likām piedzīvoja.
Staro jau sen šaubījās par Dieva taisnīgumu šajā pasaulē. Ieraugot zvērīgi nomocīto biedru, viņš atteicās no Debesu aizgādības un pašrocīgi atriebās. Viņš pieņēma šis zemes patiesību — asinis nomazgā visu.
— Šuravi pažēlo! — sasaistītais ritinājās pa zemi un lūdzās izmisušā balsī. Bailēs saguma, saplaka, nobālēja, Staro acīs ieraugot nāvi.
Otrs nicīgi novērsās. Pēc neilga laika, neizturējis smilkstoņu, pat sasiets mēģināja iespert gļēvulim.
Reidu laikos, ticis pie gūstekņiem, Staro ar pieredzējušu aci uzreiz noteica, kurš zina vērtīgu informāciju un kurš ir vienkārši balasts. Drosmīgākajam viņš cieti paziņoja:
— Re! Cūkas āda, speķis, cūkgaļas konservi! Tevi tur ietīstīsim un noraksim nomaļā vietā! Tu vairs nekad netiksi paradīzē! Vai arī dalies ar informāciju!
— Visu pateikšu! Visu! Tikai vispirms nogrieziet galvu viņam! — skaidrā krievu valodā kliegdams, gūsteknis acumirklī piekrita sadarboties. Viņā nepalika nekas no nāves nicinājuma. Pilnībā sabruka, kolīdz saprata, ka musulmanim visbriesmīgākās nāves draudi nav tukši.
Pat rotas komandieris nogrozīja galvu, uzzinājis, ar kādām metodēm ir iegūti izlūkdati:
— Sociopāts! Dzimis būt slepkava! Taču citādi ideāls karavīrs! Nekādas pēdas neatstāj!
Taču to neierakstīja viņa raksturojumā. Pilnībā pietika ar klišejiskām standarta frāzēm. Pa visu svelmainajā kaimiņvalstī izsvaidīto armiju tādi kā viņš bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Un jāņem vērā, ka sekmīgas operācijas gan lieliem, gan maziem komandieriem sagādāja ordeņus, pirmstermiņa dienesta pakāpes, amatu paaugstinājumus.