— Eku, labs kriukšķītis! — večuks kāsējot pats sevi uzslavēja. Priedes čiekuram līdzīgais uzrautais deguntelis pielija ar sārtumu. Krāšņā augš-kurzemnieka izloksne priecēja pacietīgo klausītāju.
— Tagad pavalgosim, ko ar Dieviņu uz pusēm esiet man sarūpējuši, un tad atkārtosim. Vairāk ne! Nav vairs tā veselība! — it kā būdams vainīgs, viņš jau skanīgākā balsī piebilda.
Otrajam sekoja trešais un ceturtais.
— Vairāk gan nē! — večuks iesaucies naski apmeta graķiti vēkšpē-dus. Debesis vizēja dziestošā zilumā. Staro tikmēr starplaikos īsiem vārdiem izstāstīja savu bēdu stāstu.
Vēlīnā saulrieta apspīdēts, saimnieks labsirdīgi smaidīdams mēļoja:
— Burvjus es zinu! Esmu ticies! Pat spārnus reiz viņa izpalīgam aplauzu! Es saku kā pie Bībeles. — Viņš uzstājīgi, no uztraukuma aizkritušā balsī uzsvēra, kad manīja, ka Staro seja pauž stipras šaubas. — Biju ievērojis, ka pārlieku sāk zust manta. Te graudi apcirkņos plok, te gaļas gabals no kubla nozūd. Nevarēju saprast, kas par lietu. Visas slēdzenes kārtībā. Kaķene, bērnus barodama, no tālās pļavas viscaur slapja nobridusies ar strupastēm zobos nāca. Ja tās mitinātos klētī, tad pa slapjumu kaķis jau nestaigātu. Tad nu es, atminējies vecāsmātes nostāstus par melnajiem pesteļotājiem, uztrinu vecos nažus un saspraudu klēts slieksnī. To pašu arī kūtī, stallī, pagrabā. Un paša kaimiņš pie visas zudības izrādījās vainīgs! — večuka balsī parādījās gavilējošas notis. — Nometis drauga masku, sāka visiem dusmīgi sūdzēties, ka es esmu maita. Lūk, es esot savā saimniecības ēku sliekšņos sadūris nažus. Pagāns! Tādus sātana kalpus baznīcā nedrīkst laist iekšā! Viņš dikti par to gaudās. Protams, citi nesaprata, ko tas īd. Ja nažu duršana sliekšņos ir mana paša tumsonība, tad tā man atdarīja acis. Viņa mantas pūķis tad vairs nevarēja manu labumu viņam atnest. Pirms tam gan bija bezmaz sirdsdraugs. Katru pārdienu attecēja ciemā. Redzi, tur mežmalā! — Večuks ar tulznaino plaukstu norādīja uz tālē zilgojošo aizaugušā lauka malu. — Tur tā melnā dvēselīte dzīvoja! Pakārās! Māja sabruka! Neviens negribēja tajā mitināties. Tas bija viņš, kurš sarkanajos komsorgos ieticis izlēma, kuram dzīvot, kuram braukt uz Sibīriju.
Aprauti iesmējies, viņš bez naida turpināja stāstīt savu dzīvesgājumu:
— Man jau nebija cita ceļa, kā tur no sasalušajiem mamutiem atskaldīt gaļu virai. Par spīti visam es izdzīvoju un atgriezos, lai uzzinātu, ka nedraugs jau vārās elles burbuļkatlos. Es viņam jau tur, aiz Urāliem esot, visu neģēlību piedevu! Viss ir augstā soģa rokās. Tamdēļ nav ko sevi lieki naida liesmā dedzināt! Bet sievu nemeklē! Pie mums viņu... — pavisam nedaudz iepauzējis noteica! — Tu viņu neatradīsi! Ja būsi labs cilvēks, viņa tev pados ziņu.
Piepeši visas pasaules smagums sabruka uz Staro pleciem. Viņš juta, ka večukam ir taisnība. Spītējot visam, neraugoties uz Zanes lūgumiem, pie tam, pat pakļaujot nāves briesmām vēl nedzimušā bērna dzīvību, viņš egoistisku vēlmju vadīts noteikti atvilka līdzi tumsu.
Bezmaz gara acīm viņš redzēja, ka taustoties un meklējot, ir uzkāpis uz pārāk plāna ledus. Apakšā ir biedējoša dzelme un krasts ir tālu...
Pēc pazemes apmeklējuma bija tik derdzīga sajūta, ka gribējās nekavējoties noskalot, nomazgāt, noberzt, noraut ar visu ādu to, kas tur pazemē bija pielipis klāt. Kas kā otra ēna centās iesūkties viņā.
Večuks nokrekstējies kautri ierosināja:
— Ielej labāk vēl kādu lasītī brandava, pirms neesmu iesaukts. Man jau sen kā tas debesu iesaukuma vecums. Tik pavēste, šķiet, noklīdusi, tad arī nākas te saimniekot.
Metās rasa. Kā jau laukos ierasts, ar tumsu devās pie miera un ar saulīti cēlās. Večuks piedāvāja apmesties viesistabā, bet Staro vēlējās palikt šķūnī nesen kā ievestajā svaigajā sienā.
Mirstošā diena atvadījās ar krāšņu bēru sārtu rietumu pamalē. “Laikam manu velto cerību bēres! Rādās, ka labajam nodomam kārtējo reizi ir pārvilkta trekna svītra. Varbūt tā ir pat labāk,” Staro rūgtuma pārpilns nodomāja.
Savādi, bet tikai tagad viņš sajuta, ka iekšēji ir pilnīgi cits cilvēks. Tā kā viņa ES būtu samainīts. Pārprogrammēts? Nē, tieši samainīts. Nekas no tā, kas agrāk viņu aizrāva, vairs nesaistīja.
Staro par to nemaz nebēdāja. Visa dzīve atvērās pilnīgi jaunā plašumā un daudzkrāsainībā.
No rīta, pamodies palsā gaismiņā, Staro izgāja laukā. Pirmie rīta putni ieskandēja apkārtni. Drīz vien visa pamale čivināja, vīteroja kāda neredzama diriģenta vadībā.
Rītausmas palsajā nokrēslā krūmu pakājē zaķis mazgāja rasas samērcēto kažoku. Ar ķepiņām enerģiski sukāja kažoku. Tas bija tik aizraujoši. Apsēdies lapenē Staro, viegli drebinādamies, sagaidīja saullēktu. Zīdaina krēslainība izplēnēja un rīta saule mirdzēja pāri meža pamalei. Tikmēr vasaras virtuvītē uzvārījās kafija.
Večuks, miegdams tuvredzīgās acis, dzīvības pārpilnā balsī nočerk-
stēja:
— Eu! Kas par brīnumiem! Pilsētnieks un vēl pirms manis augšā! Parasti jūsu slakas brāļi tik uz otrajām brokastīm vien raušas no sutas ārā!
— Redzi, tēvs! Ne visi par vienu kārti metami!
Ruds suns, rasā nobradājies un vainīgi nolaidis galvu un asti, pienāca pie večuka. Viss viņa izskats pauda nožēlu par brīvsoli. Večuks sagrābis aiz kakla siksnas simboliski paraustīja:
— Ak, tad brūtēs atkal vazājies! Un kas sētu tikmēr sargās? Es tev prasu! Par ko es tev maizi dodu? Poģi, cik reizes tev teicu, ka meklēšu kārtīgu suni un tad tu varēsi vecuma maizi pie citiem diedelēt!
Suns pieglaustām ausīm nolaidās zemē un pagriezās uz muguras, atsedzot vēderu.
— Ak, tu, resgali! Kā tādu var sodīt? — večuks iesmējās. Un vēlīgi noteica: — Ej, diedelniek, paēd!
Suņa stājā atgriezās pašapziņa. Piecēlies suns nesteidzīgi apstaigāja sētu, palaka no savas bļodiņas. Pavērojis viesi, sētas sargs paošņāja gaisu un zaudēja jebkādu interesi. Apgūlās rīta saulītes apspīdētajā pleķītī uz guļu. Piepeši palēcies ar zobiem ieķēra sev sānos un izkņudzināja uzmācīgo blusu.
Tikmēr Staro, nomazgājies ar aukstu ūdeni, aši, bet rūpīgi nodzina bārdu un ar tīksmi uzvilka tīru flaneļa kreklu. Lai kāda būtu diena, viņš stigri pieturējās šai ieražai.
Atgriezies Rīgā, Staro kā pirmo no pazīstamajiem uz ielas satika Taņu Simtroci. Hiperaktīvu būtni ar, viņasprāt, pievilcīgām formām, jāatzīst, ka, lai arī jaunības skaistums pabālēja, nevainojamā elegance saglabājās. Viņa nevilcinoties padalījās ar svaigākajiem jaunumiem:
— Viņš ir labs cilvēks, taču ar labu cilvēku piesātinātai dzīvei ir daudz par maz. Nepietiek! — ar nicīgu uzsvaru, viņa piemetināja. — Uztaisīja bērnu un, lūk, domā, ka viņa pienākumi gultā ir beigušies. Pāris reizes nedēļā man, jaunai, ziedošai sievietei ir mocības. Man vajag vismaz pāris reizes dienā. Tā, lai es justos patīkami saņurcīta. Tad ir vērtē dzīvot!
Šī būtne nedomāja ne par ko citu, kā vien par sevi. Tērpusies koķeti meitenīgos bruncīšos, lai gan redzams — jau matrona, bet tēlo tīneni. Pusmūža krīze, bet gribās vēl skaisti padzīvot!
Staro acīm nepaslīdēja garām, ka ikreiz, kad garām pagāja kāda pievilcīga jauna meitene, Taņa Simtroce ar aukstas skaudības, pat nenovīdības pilnām acīm uzlūkoja konkurenti. Taisnību sakot, blakus šīm meitenēm Taņai Simtrocei nebija nekādu izredžu uz vīriešu uzmanību.
Laikam pie vainas viņas tipiskā maukas mute. No tām, kura jau krietni nobraukta, un tagad meklē mierīgāku ostiņu. Vēlams ļoti labi nodrošinātu. Tikmēr, cenšoties izvairīties no pelēki ikdienišķās ģimenes ikdienas, viņa nodevās līksmei. Meitenes, kurām līksmošanās par samaksu ir arods, nespēja viņai turēt līdzi. Visa viņas tukšā dzīve bija piepildīta ar cinismu, nebeidzamiem burziņiem. Vārdu sakot, tukša līksmība un ne pie kā nenovedoša kņada.