— F.s neesmu nevienā pusē! Esmu tas, ko sauc par vidusceļa minēju. Ja vēlies sauc par pelēko. Man ir doma, pie kuras jāpiestrādā. Katram datoram ir identifikators. Sistēma atpazīst seju, balsi, ķermeņa kustības. Ja vien tu klusiņām nesēdi kādā Dieva aizmirstā nostūrī, dziļā alā, nelieto elektronisko saziņas līdzekļus, tad tevi ir pagrūti atrast. Ar konvencionālām metodēm.
Sivins, smagi nopūties, paraudzījās Staro acīs.
— Tagad pats grūtākais. Es nevaru nodzēst tavu atmiņu. Nevaru iedvest falšus notikumus. Tu esi pārāk dziļi iekritis uzmanības krustcelēs, lai tāpat vien palaistu. Tevī ir tāds spēks, par kuru cits abas rokas, kājas,
acis, ausis, mēli atdotu. Arī bez tām varētu lieliski iztikt, iegūstot preti nenovērtējamu spēku un iespējas to pielietot.
Vārdiem pa starpai viņš nevērīgi atmeta kreiso roku:
— Nesen redzēju sapni, vīziju, bet sapņojot zināju, ka tā ir realitāte. Atrados netverami milzīgu apjomu telpā, ar tumsā slāpstošām debesīm. Šī telpa ir enerģijas mākonī izveidota norobežota pasaule. Katrs tās iemītnieks izbauda dzīvi pēc sava prāta: te veido filigrānu elfu valsti, te dzīvo fantastiskā dārzā, te dzertuvē degustē vislabākos dzērienus. Un es ar huligānu bandu lidoju pār viņu galvām, pārtraucu viņu dzīves baudīšanu. Kaut ko atņemu, kā putns uzlidojot debesīs šaudos pa viņu dzīves telpu, apriju labākos kumosus no viņu maltītēm, sagāžu viņu pasaulītes. Huligānu kopums gavilē. Tad šajā atsevišķā pasaulē, kur mēs — heijā! — esam pajautrojušies kaut kas varens paceļas, dzenās pakaļ. Un mēs ar katru miesas daļiņu apjaušam, ka tās ir beigas. Un tad atjēdzamies iegrūsti norūsējušā telpa. Tāds kā milzīgs cehs ar plātņu apšuvumu sienās, griestos. Un nav nekādas izejas. Mēs esam slazdā. Un tie, par kuriem mēs tikko smējāmies, redz mūsu nelaimi, apmierināti čalo, murd, uzlūkojot mūsu nelaimi. Aiz viņiem jautās milzīga varena mugura. Šīs pasaules iemītnieki dzīvo varena kopuma ēnā, aizstāvībā. Visi ļoti apmierināti, ka ir kolektīvā bezprāta sastāvdaļa. Un jūtās lieli un vareni. Visi kā viens šie iemītnieki ir nieka neironi, nieka skrūvītes brīnišķīgā mehānismā, ar nepārskatāmu rumpi, ļo vairāk šajā pasaulītē iemītnieku, jo tā ir stiprāka. Lai arī jebkuru brīdi viņus saimnieks var izdzert. Tas rūpējas par saviem vasaļiem, dāsni atalgo un stāv kā mūris. Viņam nevajag izsekot katru neskaitāmā ņudzekļa punktu. Tīmekli visi sasaistīti vienā veselumā un katrs nekavējoties cels trauksmi, ja kas ies ārpus ierastās kārtības. Savā ziņā brīvprātīga verdzība. Taču, no otras puses, kapitālisma uzspiestā verdzība ir vēl nežēlīgāka. Pat skaudrāka...
Sivins pacēla apsarkušās acis. Viņa seja bija pelnu pelēka. Mutes kaktiņi noraustījās. Pamirušām lūpām Sivins izspieda:
— Es nezinu, kā to izskaidrot, bet zinu, ka, tev palīdzot, es tikšu
iznicināts! Un tomēr mums visiem reiz būs jāmirst. Un ir patīkamāk nomirt zinot, ka esi palīdzējis draugam!
Un mierpilns smaids atplauka Sivinasejā. Viņš viszinīgi pamirkšķināja ar labo aci:
— Tagad netraucē koncentrēties uz tavas problēmas risināšanu!
Staro, gaidot no Sivina vēstis, tomēr nerimās braukāt apkārt. Viņš loloja vāru cerību, ka iecerētais reiz izdosies. Vilšanās uzpūš niknuma liesmas. Vājiem cilvēkiem, bet ne viņam. Šoreiz viņš bija nokļuvis pašā nekurienē. Te bija visplašākie meži Kurzemē. Gandrīz bez cilvēka. Un tādos varēja slēpties slavenie kuršu burvji.
Kausētavai līdzīgā pēcpusdienas saule svilināja. Tikai klimata kontrole glāba no speltes. Patīkams vēsums strāvoja augšup.
Aiz loga vien izteikta lauku ainava, kur izcirtumi mijās ar vēl neizzāģētiem meža nogabaliem un pa retam ar pļavām, laukiem.
Šķērsojis caurteku pāri šaurai, miegainai upītei Staro nogriezās pa kreisi nelielā meža celiņā. No abām pusēm to ieskāva blīva krūmu un koku siena. Grambas un meža tehnikas izvagotās rises braukšanu padarīja par netīkamu nodarbi. Ar katru metru grambas par sevi atgādināja aizvien vairāk un vairāk. Grumbainais ceļš varēja aprauties ar šķērsli, ko nevar pārvarēt pat ar džipu.
Kādā bridi Staro jau grasījās griezt atpakaļ. Tikai piemērotas vietas neesamība lika doties tālāk. Drīz vien izdangātais meža ceļš sadalījās. Pa labi no tā atdalījās pavisam aizaudzis un zālē neskaidri nojaušams mājas celiņš. Nez kas atturēja to izmantot, lai apgrieztos un viņš, atmetis ar roku, iestūrēja gājējus un braucējus aizmirsušajā celiņā. Brauca uzmanīgi, lai neiebrauktu kādā pārāk dziļā bedrē vai izpuvušā caurtekā, no kuras būtu apgrūtinoši tikt ārā. Pēc gandrīz divu kilometru brauciena, ceļš atguva savu izskatu. To bija nostaigājuši mājdzīvnieki un cilvēki. Pa liepu aleju tas uzvijās augstā piekalnē, kur aiz kokiem varēja saskatīt neskaidras mājas vai saimniecības ēku aprises.
Staro, nopriecājies par šādu patīkamu lauku ainu, izlēma uzbraukt
augša.
Saimniecība atradās valdošā paugura augšā, tā, lai pati pusmēness formas virsotne aizsedz no visām aukām, izņemot dienvidu vēja. Senatnīga, ļoti skaista māja slēpās lielos kokos.
Smeldzošs uzbudinājums pakrūtē. Košās lūpiņas solīja priekpilnas baudas virsotnes. Asinis dobji pulsēja deniņos.
— Zane!
No domas vien viņu vai sarāva mokpilnas ilgas. Tiešām tā bija viņa, kas sastingusi vēroja, kā Staro traušas ārā no mašīnas.
Visaugstākās intensitātes trauksme saplūda ar saņemtajām Zanes domām:
— Tu mani neesi redzējis! Tu mani neesi atpazinis!
Kā ar masīvu veseri pa pieri šī doma apturēja Staro uzvaras saucienu. Tagad ar ne tik trauksmainu, bet vēl aizvien emocionāli piesātinātu domu Zane pavēlēja:
— Tagad tu sēdīsies mašīnā un turpināsi meklēšanu. Rīt. Tu brauc... No rīta pamodies, tu zināsi, kurp doties. Pirms pusdienlaika brauksi garām autobusa pieturai. Aiz tās būs puspamesta kroga ēka. Pieturā sēdēs milzīgi resna, rupja mātīte. Tu pabrauksi garām, apstāsies un ar vārdiem: šitādas tenku vecenes zina visu apkārtni, pabrauksi atpakaļ un piedāvāsi pavest, ja ir pa ceļam. Viņa nolamāsies un brauks tev līdzi. Tu ar viņu runāsi. Un piekrīti visam, ko viņa saka, pie reizes mēģini izprašņāt par pazudušo sievu ar vēderu. Viņa piedāvās savu meitu. Kurai nez no kāda staiguļa jau trešais vēderā dīgst. Sarunai pa vidu es ar tevi domās runāšu. Tu nedrīksti ne vārdiņa izdvest, nedrīksti man pieskarties. Tu pazudināsi mūs visus! Mēs tagad risinām problēmu, kā mums satikties normālā izskatā. Brauc prom un ne reizi vairs šeit neatgriezies. Aizmirsti, izdedzini šo vietu no atmiņas. Aizvieto ar milzīgu cūku kūti. Nodzertiem alkaniem. Ja tev ir kaut kas dārgs uz pasaules, un ja tie esam mēs trīs — tu, es un mūsu dēls, tad dari tā!
Visu iespējamo emociju gammu pārpilnā patiesība plūda no viņas.
Atrisusī matu cirta raisīja nepārvaramo vēlēšanos to maigi pieglaust.
I'iesarkusi sarkana Zane ar žestiem skubināja pasteigties:
— Tu esi iepēries pa siena ceļu! Pa to agrāk sienu no upītes palienes pļavām veda. Brauc pa to ceļu prom. Pa lielo cilpu varēsi izbraukt caur Ramaņiem, Skuldēm, Rauķiem. Te ir Vējagals.
Staro nesteidzīgi pa senu ozolu ieskautu lauku ceļu devās lejup. Viņš vairījās lūkoties atpakaļskata spogulī, baidoties ieraudzīt šausmu izķēmotu mīļotās sejiņu. Ticis lejā Staro sajuta dīgstam trauksmes izjūtu, tads kā kamols viņa iekšienē sāka ritināties ārā, audzēt taustekļus. Tikai tagad ieraudzīja, ka viņam nevaldāmi trīc rokas.