Kā ieprogrammēts automāts Staro, iekrampējies stūrē, brauca prom. Galvā jaucās tūkstošiem rūgtu domu.
Viss notika tieši tā, kā Zane vakar teikusi. Pieturā sēdēja milzīga, uzblīdusi vecene. Tik tumsnēju ādu, ka nevarēja saprast — viņa nav gadiem mazgājusies, vai tas ir dabiskais stāvoklis.
Pabraucis garām Staro pie sevis diezgan paskaļi iesaucās:
— Šitādas tenku vecenes zina visu apkārtni. Varbūt par pudeli atradīšu meklēto.
Apstājies viņš ieslēdza atpakaļgaitas ātrumu un piebrauca strauji nobremzējot. Dolomīta putekļi ietina apkārtni. Uzblīdusī vecene saviebās, aizvēra acis un iekviecās aizdzertā nebalsī:
— Kas par maitām! Tev visus riteņus vajag pārdurt! Kāpēc godīgām sievietēm matus ar putekļiem piedzen! Kurš mani tādu putnu biedēkli precēs? Tu?
Staro rīkojās precīzi Zanes sniegtajām instrukcijām. Mašīnu piepildīja sviedru un sen nemazgāta ķermeņa dvaka.
— Es meklēju sievu. Viņa aizbēga un slēpjas laukos.
— Varu savu meitu ieskapēt! Nebūs jāpūlas, lai tiktu pie bērniem. Viņa no nez kāda kārtējā staiguļa ir ieņēmusi trešo. Tos pirmos jau izmētājām pa bērnu namiem. Neuztraucies, neprasīsim adoptēt. Vien piesakies trešajam par tēvu. Viņa ir uz goda. Vājāku veci var pamest
pusmetru gaisā, kad tas sāk elsot. Kas par vēderu! Nemaz nav tik resna kā es. Ziemā varēsi gulēt kā runcis uz mūrīša. Kosmētiku nelieto un lupatas arī neinteresē. Pa bodēm nevazājas. Tik ielej un vakarā viņa būs tava. Kas ir?
— Nē! Paldies! Man savējā vairāk interesē.
— Ak, cik jūs spalvainie visi esiet privātīpašnieciski! Bērnus ne jau pēc bioloģiskajiem vecākiem šķiro! Vai maz zini, kas par āzi uzkāpa tavējai? Sievietes tāpat vien nebēg.
Nelabi, pēc sīviem sviedriem un netīrības dvakojošā vecene nerimās bērt vārdus:
— Un te buržuji vien dzīvo. Biju runāt par darbu un dzīvesvietu. Tie uzreiz nekādu avansu nemaksā un ceļa izdevumus nesedz. Nopelnītais tikai pēc padarītā. Viņiem jau esot bijis, ka ļaunprātīgi izvilina naudu un pazūd. Не, kas par naudu simts latu! — Nicinoši nozvaigājusi turpināja: — Pateicu visu, ko domāju un tecēju ar neko uz pieturu. Labi, ka aizvakar satiku labus cilvēkus. Viņiem šajā krastā nav normālu sieviešu. Sākām tērgāt, vārdu pa vārdam, apžēlojās, ielaida uz pajumti. Pabaroja, padzirdīja, pasildīja. Tad atkal padzirdīja. Pasildīja. Tā bija drausmīga žūpošana. Pēc tās visu nakti ļauni rūķi manu galvu izmantoja vesera vingrinājumiem.
Pret mašīnas apakšu triecās akmentiņi. Staro ar riebumu pilnu balsi aizrādīja:
— Var palūgt saulespuķu sēnalas nemest uz grīdas.
— Ko tur locīties, — uzblīdusī ceļa biedrene nevērīgi attrauca. — Tāpat mašīnu vajag mazgāt. Labāk ķer baudu ar tādu meiteni kā es...
Staro jau bija gatavs nobremzēt un izgāzt speķa blāķi, kad ieskanējās Zanes balss:
— Mīļais, mieru! Novērotāji ir aizgājuši pusdienās. Mums izdevās nospēlēt teātri. Tagad vari pat pieskarties.
Neciešamā smirdoņa acumirklī izzuda. Tur, kur tikko bija uzblīdusī, mucveidīgā būtne, sēdēja viņa.
Lai arī sagatavojies visam, tas tomēr bija par daudz. Staro ar piepūli iztaisnoja stūri, lai zibenīgi spožas atskārsmes mirklī neietriektos grāvī. Zanes mati bija atglausti no sejas un sapīti mūsdienās tik neierastā bizē.
— Brauc tur, līdz upes līkumam. Pa labi būs neliels lauku celiņš. Iebrauc tajā. Tālāk brauks mūsu fantomi. Mums ir stunda laika. Pēc tam tu saniknojies atvedīsi ceļa biedreni atpakaļ, kurp uzņēmi.
Kolīdz mašīna apstājās, tā Zane pielipa klāt. Nedaudz sabriedušais puncītis traucēja noskūpstīt. Saķēris aiz Zanes trauslajiem pleciem, Staro apkampa, ar lāča spēku piespieda pie sevis, tā, ka viņai likās, ka kauli salūzīs un alkatīgi sāka skūpstīt kur pagadās, vaigus, lūpas, rociņas. It kā baidoties, ka viņa izkusīs un izplēnēs. Vārdi stinga un negribēja pamest lūpas. Viņš nespēja tos izteikt.
Domu jūklis galvā virpuļoja un traucās kā šaurā spraugā iekritis kalnu strauts.
— Uzmanīgāk! Esmu ar pilnu klēpi! jaunā dzivībiņa sāk plaukt manī!
Un mīļi pieskārās viņa deniņiem. Pieskāriens izraisīja zibens spēriena efektu.
Saldajā reibonī iegrimis, viņš aizrautīgi skūpstīja Zanes vaigus, acis, ausu ļipiņas, kaklu. Spožas acis. Smaržoja liegi, dabiski, bez parfīma. Ar neko nesajaucamā jaunības smarža. Līksmas baudas trīsas pieauga. Apreibuši no salduma, ko bija atraduši viens otrā, viņi piekļāvās viens otram.
Viņu sviedru rasas klātie augumi kustējās vienā ritmā, pat elpas vilcieni sinhroni sakrita. Mokoši gārdzoši izsaucieni, savijušies vienā veselumā cīnījās viens ar otru un sevi. Beidzot atraisījās viens no otra.
— jā! Tu tomēr spēji sagraut visu! Pat zvaigznēs ierakstīto! — Zane nopūtās, un ar mīlestību balsī noteica: — Vlīļais! — Un viņa maigi noskūpstīja Staro uz lūpām, savukārt viņš atbildes vietā pastiepās un saspieda elkoni. Viņš ar tīksmi izbaudīja zīdaini maigās balss melodijas. Zane turpināja monologu:
— Nekur uz šīs pavisam niecīgās gaiši zilās zemeslodes nevar
noslēpties no ļaunuma garās rokas. Ja vien tev nav tāds duncis, kas nocērt visas snaikstīgās ķetnas.
Tikmēr Staro maigi vilka ar pirkstu pa viņas krūts izliekumu.
— Tāda asmeņa nav, un nav arī domas, kā no tā paglābties. Tevi nevaram ilgi slēpt, agri vai vēlu mūsu spēki izsīks. Tad mēs kļūsim tikpat kusli kā tikko pasaulē nākuši aveni, ļaunuma priekšā. Tev pašam ir jāspēj aizstāvēt sevi un mūs.
Zane nopūtās. Apakšlūpa nodrebēja un acīs sariesās asaras:
— Es arī sapņoju un no sirds vēlos laimīgu ģimeni, ļa būtu parasta sieviete, vai vienkārša ragana, nekad ne pret ko nemainītu šādu laimi. Taču tu zini: mans liktenis ir sagatavot mūsu dēlu.
— Ja tev ir lemts piedzimt ar tādu nastu, tad neraudi, nekliedz, bet piepildi likteni ar prieku.
Un pēc šīs Staro replikas, karsti skūpsti viens pēc otra no jauna apbēra mutes apkaimi.
— Klau! Mums ir vien divpadsmit minūtes, pēc tam mašīnai jābrauc pa ceļu. Steidzies. — Zane rāva augšā drēbes, Staro neticīgi noskatījās. Viņa iebukņīja. — Steidzies! Ja tavi uzraugi kaut ko nojautīs, tu tiešām vairs mani neredzēsi! Steidzies! Un pacietīgi gaidi izsaukumu!
Džips traucās pa ceļu. Resnā vecene bez mitas kliedza kā aizkauta:
— Kur tu mani ved! Es negribu atpakaļ! Mani tur jau meklē par šūplādes patīrīšanu! Es tev atdošu tos trīsdesmit latus! F.u, draudziņ! Viņi mani nositīs! Tie taču ir alkāni! Viņiem pacelt roku pret tādu neaizsargātu sievieti kā es nav nekas. Tu, mūlāps. Es mentiem piezvanīšu, ka tu mēģināji izdrāzt. Man visa petene kopš pagājušās nakts ir pilna! Gan priekš tevis no tās arī ko izkasīs!
— Dabūsi pa muti, ja mēģināsi man pieskarties! Nositīšu, švabra! — Staro draudīgi nošņācās. Viņam nāca smiekli, cenšoties uztvert nopietni to, ko teātra ietvaros resnā netīrele teica, jo domās tikmēr sarunājās ar īsto Zani.
— Tev vēl pāris dienas vajadzēs pabraukāt manos meklējumos. Brauc
pilnīgi uz labu laimi. Tā tu vairāk saputrosi viņu galvas. Un uz savu galvai vairs nemeklē mani! Kad viss būs sagatavots, pie tevis atnāks vēstnesis. Tad tev vajadzēs nozust bez pēdām. Un vēl kas! — Zane stingri piekodināja: — Nedomā par mani vairs! Tu nevilšus vari izpaust mūsu noslēpumu.
Ietinis pieturu putekļu mākonī, Staro strauji apstādināja auto.
Vecene traušoties laukā jau piemīlīgi, cik nodzertā balss ļāva, iečerk-
stējās: