Выбрать главу

— Ardievu, mans mīļais! No tiesas bija patīkami pabraukāties ar tik glaunu vāģi! Padomā labi! Varbūt tu tomēr gribi paseksot ar mani? Tad es kāpju atpakaļ pie tevis!

— Ar cūku mātēm neguļu! — Staro pa logu nospļāvās līdzbraucējas virzienā.

— Nelietis! Kaut tev naglas riteņos visu mūžu durtos!

Un sekoja izmeklēti neķītru lamu gūzma. Staro neklausījās, izspieda akseleratoru līdz galam un bija prom. Viņš no tiesas sadrūvējis negribēja vairs runāt ne ar vienu uz šīs pasaules.

Staro atjēdzās citā vietā. Viņš sāpīgi ieknieba apakšdelmā. Tad vēlreiz! Šoreiz ļoti sāpīgi. Ja viņa acis nemaldināja, tad viņš atradās Zanes dzimtas māju pagalmā.

Tas nevarēja būt, tikai tāpēc, ka tas nevarēja būt. Vēl tikko viņš atradās savā mašīnā braucot cauri Vecslabadas galvenajai un reizē vienīgajai ielai.

Viņš pelnīti jutās kā no laivas izmests. Nespēja dabūt pāri stingajām lūpām ne pušplēsta vārda. Juta smagu spiedienu pakausī.

— Tikai nebaidies! Tu esi mājās!

Zanes balss dzidrie zvārgulīši nomierināja mežonīgi aulekšojošo sirdi. Ķermenis pielija ar siltu un rāmu mieru. Lēnām pagriezies viņš no jauna skatīja savu sirdssaulīti.

Aiz viņas stāvēja sieviete vidējos gados ar siltu smaidu. Ņemot vērā seju līdzību, viņa, visticamāk, bija Zanes māte.

Nākamā, ko Staro ieraudzīja, bija Zanes vecāmāte: sirma, ar gudru vēlīgu smaidu. Viņa ar rāmu skaidrību piepildīja apkārtējo telpu.

Kā apmāts Staro raudzījās vecāsmātes grumbainajā sejā. No muļķīgās ezotēriskās puses Staro burtiski sajuta, kā saplūst viņu biolauki. Bedraina, rievaina vecumveca sievas seja, kurā kā divas dimanta zvaigznes spoži dega apbrīnojami zilas acis. Tās gandrīz pazuda smaidu grumbiņu tīklā. Ugunīgi skaistas acis, par spīti cienījamajam vecumam.

Tieši tādas pašas kā Zanei. Šo seju viņš kaut kur bija manījis, bet kur?

Tikmēr svaigums turpināja ieplūst dvēselē.

Visas trīs sievietes vai vienlaicīgi pielika pie lūpām rādītājpirkstu un zīmīgi noteica:

— Tsss!

Staro, sakopojis visus spēkus, pārvarēja paniku. Viņš jau bija pietiekami saticies ar maģiju, lai saprastu, ka ne vienmēr tā ir nāvīga.

Zane, paņēmusi aiz rokas, izrādīja viņam saimniecību. Un ne mirkli nerimās čalot. Zanes dzimtas mājas izskatījās tik dabiski un tik ļoti iekļāvās apkārtnē, ka, katru reizi uzlūkojot, Staro nevarēja vien nopriecāties. Puķu dobes priecēja acis. Visur jautās sievietes rokas pieskāriens. Puķu dobēs un dārzā nebija nevienas nezāles. Pagalms un takas nobērtas ar rupju granti. Un visur esošie bērni rāva vaļā tādus traļļus, ka ausis krita ciet. Krāšņs gailis galanti buldurēja spārnu velkot gar zemi un aicinot sievas uz mielastu.

Ģimeniskā miera oāzīte ar seno laiku mieru, kārtību, ģimeniskām vērtībām un pamatīgumu.

Te nav vietas mūsdienu steigai, liekai kņadai, nervozitātei. Tam ārdošajam spēkam, kas ar laiku sagrauž visizturīgāko tērauda kluci. Pārvērš to abpusgriezīgos un visu saēdošos putekļos.

Pagātnes elpa palīdz, spēcina. Šīs mājas sienas izstaroja mieru un stabilitāti. Šeit dzīvojušie cilvēki ir mīlējuši viens otru. Harmoniska vieta,

kur sakārtot domas, atjaunoties, atgūt un smelt spēkus. Gribējās bezmaz apglāstīt sienas un sijas.

Ja var ticēt, tad šajā namā Zanes dzimta dzīvo jau vienpadsmit paaudzes. Mājlbu un mīļumu izstarojušās sienas to bija akumulējušas gadsimtu laikā.

Šur tur smagnējas, vienkāršas un pamatīgas mēbeles. Senču gars mitinājās šajā patiesās vērtības avotā.

Staro jutās kā drošā azotē. Saimnieka māja likās iegrimusi aizpagāju-šā gadu simta nogalē.

Tā laika masīvas ozolkoka mēbeles, melns, griezts skapis. Visur jutās omulīgums un siltums. Patīkama labestības aura un viss spoži iztīrīts. Gadsimta laikā pamelnējušas sienas un griesti. Tāds dvēselisks mājas siltums, par kuru sapņo ikviens, bet reti kura vieta var līdzināties šai.

Uzvēdīja senatnes elpa. Tas, šķiet, bija tas, ko dēvēja par senču aizgādību.

Vēja aizsegtā piekalnē spoguļojās liels dīķis ar tīru un dzidru ūdeni. Par vienmēr vēsu, pat dzeldinoši aukstu ūdeni gādāja pāris zemūdens avotiņu. Neuzticīgi pašķielējis, izjaucot atspulgu, pa dīķi aizpeldēja zostēviņš. Zibsnlgi apļi pletās vietās, kur zivis, knišļus medīdamas, plunk-šķināja.

Vakarā iedegās krāšņs saulrieta ugunskurs. Varēja visu vakaru veltīt sēžot viens otram blakus, mīļi sarunāties, maigi pieskaroties, liegi noglāstot. Lūk, tā ir patiesa mīla.

Staro nejutās mīlas saldmes nomocīts. Tā nebija jaunības grēcīgā degsme, kur valda kārīgas iegribas. Tā tiešām bija jutekliska mīlestības žilbinoša atklāsme, kas aizskāra dvēseles stīgas, pārveidoja viņu, sadedzinot tiltus iepriekšējai dzīvei, kur galvā bija iesēdusies tumsa, drausmīgs melnums, kas urdīja darīt vien ļaunus darbus.

Starp kokiem, odus ķerot, kūleņoja sikspārņu pārītis. Caur logu uz pagalmu vizēja gaisma.

Visvairāk Staro gribējās atgulties. Palagu nomierinošais vēsums lika

spriedzei atkāpties. Augums aprima. Nomierinājies ļāvās spirdzinošam miegam.

Rīts nāca ar pārsteigumiem. Zanes vecāsmātes skatiens urbās Staro acīs, it kā kaut ko meklētu. Viņa ierunājās:

— Kā tu jau noproti, tevi nepārtraukti izseko.

Tātad viņš bija ilgi lenkts medījums, kurš beidzot ir iedzīts slazdā. Vēl mazliet un slazds pilnībā aizcirtīsies, sagrābjot viņu neatraujamās spīlēs. Neatkarīgi no tā, vai viņam ir atvēlēta medījuma vai mednieka loma, viņš darbosies racionāli.

— Savā ziņā paralēles jau ir, taču mednieka loma ir tumsas ķetnām.

Zanes vecāmāte ierunājās: — Mēs tikāmies iepriekšējā dzīvē. Taisnību runājot, tavā iepriekšējā dzīve. Lūk, es vēl aizvien kūņojos zem saules, lai izpildītu likteņa nolemto. Ja tu vēlies te palikt, tad tev ir jāpiekrīt mūsu nosacījumiem!

Un bez aplinkus valodošanas noskaldījusi, turpināja:

— Lai tu te varētu uzturēties, vairāki cilvēki labprātīgi priekšlaikus aizies viņsaulē. Spēka vairoga uzaušana un uzturēšana prasa milzīgu dzīvības enerģijas piepūli. Mēs jau tā tevi esam apgaismojuši. Izvēle, pa kuru taku doties tālāk, lai ir tavā ziņā. Es beidzu runāt. Lai Dievs un Laima tevi sargā.

Lai arī Zanes vecāmāte viņa problēmu atrisināja ar šķietami nevērīgu vieglumu, Staro jutās tā, it kā mugurā būtu ietriekts truls duncis. Plecos iegūlās bezgalīgs smagums. Naids materializējās. Dvēselē viņš tiešām jutās kā pēdējais mēsls, kas netieši uzvedināja sekotājus, un kādam par to vajadzēja nest vissmagāko upuri.

Iestājās mokoša pauze. Staro jutās ļoti nelāgi. Tumši sārts asiņu vilnis pārlaidās pār viņa seju.

— Paššaustīšana nav nepieciešama.

Pēc šiem vecāsmātes vārdiem Staro juta veselu leduskalnu noslīdam

gar muguru. Viņa sejā parādījās mazliet krāsas.

— Ap tevi virmo melni sabiezējumi. Es spēju notīrīt melno maģiju. Tu ar to varētu sadzīvot, bet nebūsi laimīgs. Kā ir? Noņemsim? — bez kādas sagatavošanās vecāmāte ievaicājās. Staro pat nedomājot piekrita. Viņam šī neredzamo viņa dzīves bezbiļetnieku bagāža tikai traucēja, un vēlme vergot melnajiem spēkiem nebūt neradās. Pārņēma straujš labvēlības vilnis pret vecomāti, bet nākamajā brīdī kāds viņu kā ar asfalta rulli piespieda pie zemes.

Četrrāpus nometies, Staro parīstījās, parīstījās un ar joni grūda laukā.

— Cilvēka domām piemīt milzīgs spēks. Ar ļaunām domām indīgu mūdzi savā azotē esi ieperinājis, — Zanes vecāmāte bezkaislīgi noteica.