Tikmēr Staro, sarāvies čokurā, nespēja pat pavaidēt no mežonīgām sāpēm, kas ar palu straumes enerģiju lauzās no saules pinuma. Vēl mazliet un dvēsele sašķīdīs lauskās...
Atžilbis uzklausīja dunoši velkošu balsi, kas teica:
— Tu esi attīrījies no iepriekšējās dzīves daļas laikā uzkrātā melnuma. Turpmāk gan uzmanies no graujoši nenovīdīgām domām. Dusmas, kas vērstas uz ļaunuma pārvarēšanu, palīdzēs. Nenovīdīgums pazudinās. Pacieties!
Un dzīvinoši siltuma pārpilni taustekļi apvija visu ķermeni no ārpuses, no iekšienes.
— Tagad tev ir vajadzīgs miegs ar dziedinošu efektu.
Balss izdzisa un Staro aizmiga.
Zane viņu pamodināja agri no rīta. Kā par brīnumu viņš jutās spirgts un možs. It kā viņa dvēsele būtu ielieta jaunā ķermenī. Par notikušo atmiņā bija vien izkaisīti apziņas zibšņi un nesaistīti fragmenti. Tagad tas likās neizsakāmi nenozīmīgs notikums.
Vēl bija pienaini palsa tumsa, kuru tūlīt nomainīs rītausma. Viegli pabrokastojuši viņi devās pastaigā zīdainas krēslas pilnā mežā. Zane, noslēpumaini pasmaidot, atteicās paskaidrot gājiena mērķi. Ilgi nostaigāja pa krūmiem un mežiņiem, līdz Zane apstājusies pacēla roku. Smaržoja pēc meža un pļavas puķēm. Rādot uz ziemeļpusi viņa teica dziestošā balsī:
— Aiz diviem nokalniņiem te reiz bija svētavots, kas nu ir izsusē-Iis. Kādreiz plašā apkārtnē bija labi zināms, acīm un vājumu nodzīšanai lieti noderēja. Nomeliorēja! Nojauca mājas, izkaisīja to iemītniekus pa pasauli, un nu mežs atkal ir pārņēmis plānveidīgās saimniekošanas sabendētos laukus.
Viņa skumjā balsi piebilda: — Vien mana svētbirzs ir palikusi neskārta. To mēs tagad apmeklēsim. Tu esi pietiekami sagatavots, lai to neaptraipītu.
Un rādot uz rietu pusi brīdinoši pacēla plaukstu:
— Savukārt no tās vietas, ar trim pīlādžu pudurī ieaugušajiem akmeņiem ir jāsargās. Tur laiks saspiežas. Gadi saspiežas stundās, mirkļos. Tāpēc gados jauniem nav vēlams tur doties. Vien pavisam veciem, kam šajā saulē viss ir padarīts un neglābjami slimiem tur ir ļauts viegli, bez sāpēm, aiziet uz to sauli.
Melnbalts kaķis, nolecis no koka, pazuda garajā zālē. Zane norādot uz vien trīsošo zāli paskaidroja:
— Tas ir patstāvīgs āra kaķis, mūsu mājas ietilpst viņa teritorijā. Nāk baroties. Ar Boci lāga nesatiek, taču teritorija ir strikti sadalīta.
Un pievērsusies mīļotajam vīrietim stingri noteica:
— Pēc vakardienas enerģētiskie kanāli ir atbrīvojušies no iepriekšējās dzīves posma melnās enerģijas sanesumiem, nogulumiem. Tagad tev iesāktais ir jāpabeidz ar iniciāciju.
Pakrūtē pretīgi iesmeldzās atminoties vakardienas attīrīšanās gaitu. Zanei acis uzzibsnīja spožāk, no jauna ierunājoties:
— Kad no rīta izeju laukā un dzirdu kā dzied putni, pa īstam sajūtu, ka dzīvoju. Pilsētu dzelzsbetona džungļos audzis cilvēks zaudē spēju izjust dabas krāšņumu — tā pārvērtusies vien peļņas objektā. Nav svarīgi, kurā baznīcā tu lūdz Dievu. Dievs ir viens, un kuru ceļu izvēlēties ir katra paša ziņā. Tikai tiešām ticīgs, ar Dieva atbalstu, ir stiprs un spēj uzvarēt tumsas un gaismas cīņā.
Viņa kautrīgi saminstinājās. Bet Staro bija pati uzmanība. Un Zane turpināja iepazīstināt ar savu pasaules skatījumu:
— Dievu nevar ieslēgt četrās sienās. Dievs vienmēr ir līdzās. Zem viņa skatiena tu turi tikumību godā. Un ikviens no mums ir priesteris. Mūsu mīļajā Latvijā visi meži, tekošie ūdeņi, kalni, pļavas ir Dieva svētītas. Daudzas vietas gan ir samaitātas vai izsīkušas. Savu spēku ir saglabājušas vien svešām acīm nepieejamas vietas. Zinoši cilvēki, saņēmuši atļauju no vietas, var tur attīrīties un uzņemt gaišu enerģiju. Reti kura ir tik varena, lai līdzētu visām vainām. Katrai vietai ir sava nozīme. Un sargies aizskart vai noniecināt. Visas svētvietas ir savstarpēji saistītas. Nekas nepaliek bez sekām. Viss tavā liktenī tiek iecirsts mūžīgāk par akmenī cirsto. Pret zemi ir jāizturas kā pret māti — ar patiesu cieņu, pietāti, pat godbijību. Ateisti pasmīnēs, — viņa strupi paziņoja. — Tāda ir viņu dzīves izvēle. Nevienam nav jāpārliecina cits. Tāpat kā nav redzams tas smalkais neredzamais starojums, ko sauc par mīlestību.
— Ārkārtīgi stiprs pārdzīvojums, doma var materializēties, vai vismaz nostiprināties materiālajā pasaulē, atstāt pēdas. Tās var sajust daudzi. Reti kurš tai var piešķirt kādu nozīmi. Vēl mazāk, izprast. Moku vietas, masu nāves vietas. Vietas, kur kādreiz gadu simtiem ir bijušas lopu kautuves, jūtīgākie var sajust lipīgas, uzmācīgas bezizejas pārpilnas šausmas. Goda vārds, pēc tam vēl ilgi negribas lietot uzturā gaļu.
Viņai lūpas tikko manāmi notrīsēja:
— Labāk neapmeklēt dienas vidū vai vakaros vietas, par kurām klīst sliktas valodas, vai vismaz nosaukums. Tās var būt biežņas, pārsvarā drupas. Gars pārsvarā uzturas tur, kur ir nogalināts, nevis tur, kur ir ķermenis. Tāpēc, piemēram, kritušais karavīrs vislabāk jūtas vietā, kur ir gājis bojā. Nevajag viņa auguma paliekas traucēt. Pat ar labiem nodomiem. Tāpat kā cilvēki, arī gari ir dažādi. Un ir tādi gari, kuri alkst no jauna iemiesoties dzīvā miesā. Atgūt dzīvu augumu. Ja nepārņems, tad sajauks
I'Mlu, zaudēs veselību sajēgu. Ja kādā vietā uznāk skumjas, žēlabas, tad nedomājot strauji dodies prom. Ja tādā vietā gadās vājš cilvēks pamatīgā irihumā un pietiekami stiprs gars, tad pēdējais var pārņemt kontroli pār l<i meni, atspiežot vai pat pilnībā izspiežot saimnieka dvēseli.
Meitenlgais sārtums sejā zuda dodot vietu pelēcīgam bālumam:
Ne velti saka: tik ļoti esi pārvērties, izmainījās, ka nevaru pazīt! k.is ir noticis pa vienu nakti?!
Un ar mīlīgu smaidu piebilda:
— Ikviena gaišo spēku vietiņa pieaudzē gaišumu, ielaiž saknes, kas nes svētību apkārtnei. Turpretī ļaunums kā enkurs savelk tumsu un iznl-i ibu. Pirmo var salīdzināt ar mājiņu, kuras iemītnieki rūpējās, kopj dārzu. Apkārtni vien uzlūkojot, tu gluži neviļus pasmaidi. Savukārt tumsas pārņemta vieta ir kā vazaņķu perēklis, kur viss iet postažā, pilns ar atkritumiem, dvako izkārnījumu smaka, vazājās pussprāguši narkomāni. Lūk, kāda atšķirība. Ir jau ari slēptā puse. Var būt bezmaz nolakots, spīd un laistās, taču tas ir nedzīvais skaistums. Fasāde, aiz kuras slēpjas bīstams ļaunums.
Viņa apklusa. Un palika veramies kaut kur debesu jumā. Pļavā, kurā viņi sēdēja, virsroku guva airenes, pelašķi un auzene. Vietām timotiņš un sarkanais āboliņš kopā ar pļavu ziediem cīnījās par tiesībām sliet galvu šajā pļavā. Strauta pusē kuploja miežabrālis. Smaržu lieljūra vēdīja no visurienes. Šajā ziedu saldmē mundri sīca bites. Ik uz soļa jūtama laba, miesu un garu stiprinoša enerģija.
— Te vācam zālītes, darinām uzlējumus, — Zane ar lauciniecisku rāmumu lēnīgi novilka. — ŠI ir sieviešu maģijas vieta. Kaut pa lielam mēs nenošķiramies no vīriešu. Arvien laipni gaidīti.
Gar liepu birztalu līku ločiem skrēja strautiņš. Vasaras krietni izkaltētajā avotiņā ņipri urdza tīra ūdens straumīte.
— Pirms ieiesim svētvietā, pabradāsim pa strautiņu... — Zane nopietnu seju ierunājās. Noāvuši apavus kā mazi bērni draiskojās, apšļāca viens otru ar ūdens šaltīm, līdz Zane cieti noteica:
— Būs gana! Ejam! Apavus atstāsim šeit!
Pa nelielu meža zvēru vai Zanes iemīdītu taciņu viņi iegāja birztalā. Pie tās robežas Zane apstājās un klusi palūdza atļauju ienākt. Atbilde skāra arī Staro apziņu: kā liega dvesma, kā mīļš vecāsmātes glāsts.
Zane, cieši satvērusi Staro kreiso plaukstu, klusinātā balsī noteica: