— Te var atrast patvērumu un attīrīties no ļaunuma, ko jūti sevī. Tā ir niecīga daļiņa no ļaunuma, kas krāj spēkus un varu, lai reiz izplestos pa pasauli. Attīroties tu neļauj tumsai nogulsnēties. Atsakies no apkārtējās pasaules kārtības un sāc domāt pats.
Staro nostājās uz attīrošā, aukstā akmens, kas atbrīvo no visa negatīvā. Neko īpašu nejuta. Vien it kā vēss strauts apskalotu viņa augumu. Pēc tam uzkāpa uz siltā, uzlādējošā akmens un sajuta, kā viņā, sākot no pēdām uz augšu, ieplūst senču, dabas un Dieva enerģija. Siltas tirpas pāršalca augumu no galvas līdz kājām, kājas sagrīļojās, neklausīja. Dziļas, nerimstošas saviļņojuma šalkas uzvirmoja drīzāk dvēselē nekā augumā. I.aika izjūta pazuda. Viņu pārņēma vēl neizjustas līksmas trīsas. Fiziska svētlaime piepildīja viņa miesu un garu. Kā no kāda brīnumaina avota augumā ieplūda dzīvinošs, veldzējošs spēks. Asinis pārlaimē dziedāja dzīslās. Baudījuši zemes sulu, koki tiecās pretī spožajām debesīm. Uz turieni tiecās arī viņa gars, viņa būtība. Staro līgani peldēja, lidoja ārpus laika un realitātes. Ik miesas šūniņa trīsēja līksmes pārpilnībā.
Viņš nespēja vien atdzerties šīs jaunās, dzīves krāsainības pārpilnās izjūtas. Alkaini apsveica katru attīrošā spēka vilni.
Viņš jutās neizsakāmi laimīgs.
Un ar nožēlu, pēc vairākkārtīgiem Zanes uzstājīgi izteiktajiem lūgumiem, viņi pameta šo brīnišķo vietu.
Staro sen nebija juties tik atbrīvots. Ar augumu viņš sajuta galēju rāmumu. Pasaule pielija ar neredzētu gaismu, skaņu un izjūtu jūkli. Un vienlaicīgi tā bija rāma un klusa.
Iekārtojušies strautiņa smilšainajā krastā, viņi ieturēja azaidu. Nelielais atvariņš patīkami atveldzēja, noskaloja sviedrus, aizmēza
neredzamos dvēsles netīrumus. Virs galvas pletās rāmas, dzidras debesis. Pusdienlaika liesās ēnas deva nelielu pavēni. Ūdens iemidzinoši i'.iloja. Par to viņš bija sapņojis. Ar tīksmi izstaipījies Staro iejautājās:
— Vai te ārzemnieki nav izpirkuši visu zemi?
— Visi vietējie ir zemes urķi. Un mūsu izliktās aizsargzīmes pasarga no alkatīgiem un neģēlīgiem cilvēkiem. Tas ir kā velnam baznīcas ūdens. Izteikti spēcīgas aizsargzīmes liek neaicinātiem ciemiņiem jus-lies neomulīgi. Spiež pamest aizsargāto vietu. Zīmju spēks ir atkarīgs no tā, cik spēcīgs zīmes licējs, pati vieta. Aizsargzīme iekšā, sausā vietā ilgāk noturēs spēku, pat pievilksies ar spēku.
Zane nerimās stāstīt:
— Bija laiki, kad vienkārši brutāli iznīdējot mūsu svētvietas, lika nocirst ozolus, svētbirzis, saskaldīt akmeņus, norakt un aizbērt avotiņus, apgānīt. Visi zinošie tika izdeldēti. Radu radi netika taupīti. Lai neatstātu nenocirstās atvases. Tas bija tik šausmīgi, ka cilvēki pilnībā to izdzēsa no atmiņas. Taču tas radīja pretestību. Viedie un zintnieki aizgāja un paslēpās tautā kā pūšļotāji, zemākās pakāpes zintnieki. Aizliegtais auglis pievilka. Deva spēku kā sava veida karogu, pie kā turēties, nezaudēt sevi kā tautai piederīgo.
Zane noliecās. Izžuvušo matu vilnis nolaidās pār plecu. Staro neredzēja, kā viņai sakustas lūpas:
— Bija jau arī nodevēji kā Kaupo. Taču slēptā pretestība uzturēja tautas garu dzīvu un brīvu. Šīs zināšanas bija lieta, pie kuras paaudžu paaudzēs cieši turējās un kļuva vien stiprāki, darot arī citus spēcīgākus. Tagad tumsa ir mainījusi taktiku. Tā cenšas nodot aizmirstībai, iepludina tik daudz informācijas, nu ko te... Lūk, budisms, džainisms, brahma-nisms, austrumu gudrības, izraēļu tautas tūkstošgadu gudrības. Un tās uzspiestās, nicinošās frāzes, it kā pa jokam: te, Latvijā, jau nekā gudra nav un nekad nav bijis. Tik kādi pajoliņi kaut ko murmina.
Staro piekrītoši pamāja ar zodu. Arī viņam derdzās tā mērkaķošanās. Viņi savija pirkstus un stāstniece turpināja:
— Šajā virzienā darbs notiek mērķtiecīgi un nemanāmi. Tumsa izskalo apziņas pamatus. Pat drūmākajos inkvizīcijas laikos neviens bez spaidiem un nāves draudiem neaizskāra senču svētvietas. Tagad svētak-meni saskaldīt un notirgot kapakmeņiem vai ceļu šķembām ir bezmaz svēta lieta.
Staro, pusguļus vērojot zālītē ložņājošo skudru virteni, nomurmināja:
— Es lūdzu pazemē dzīvojoša gaišreģa palīdzību, lai tevi atrastu. Viņš iesākumā piedāvāja savus pakalpojumus apmaiņā pret manu krustiņu.
Zanes acu zīlītes iepletās. Viņa sastinga un nobālēja. Staro, to ieraudzījis, acumirklī pieleca kājās. Zane, turot plaukstas pretī, stingi nočukstēja:
— Zinu tava krustiņa iekārotāju! Tā nav joku dzīšana! Jo varenāks burvis, jo labāk padodas par viņu vājāku garu izdzīšana, lāstu noņemšana. Ar nosacījumu, ka tas ir vājāks, nekā viņa iespējas.
Staro caurstrāvoja zibenīga atklāsme. Kā dzelts izslējās taisns. Vien Zanes stingrais satvēriens viņu novilka zemē:
— Nomierinies! Tā tam bija jānotiek, vēlējies tu vai nevēlējies! Pat ja vēstures annālēs tas ieies kā hrestomātisks paraugs idiotismam, — Zane, liegi glāstot viņa kreiso plecu, mierināja. — Varu tevi mierināt atkārtojot, ka taisnība ir neparedzama un vairīga. Pat neapjaušot savu dzīves ceļu tu deldēji ļaunumu uz pasaules. Jo tie kā ļaunuma pilieniņi indēja apkārtējiem dzīvi.
Šajā krāšņajā vasaras dienā netālu bērza zaros noslēpies meža strazds lepni laida garu svilpi.
— Tu atminies datoratkarīgo tusni? — Zane iejautājās.
Staro papurināja no atmiņu ielāpiem šūto pagātnes apmetni. No tā izvēdītās atmiņas no jauna iemeta Staro pagātnē. Braucot viņš ieraudzīja, ka autobusa pieturā saliecies, čokurā sarāvies, sēž taukiem apaudzis tusnis. Blakus grāmatu sainis, divas vecas, pārbāztas dermatīna somas. Kaut kas Staro apziņā lika apstāties, palaist aizmugurē braucošo un atpakaļ gaitā piebraukt.
Bērnišķīgā, noraudātā seja slēpās aiz vismaz sešu dioptriju acenēm. Vairāku dienu rugāji ieskāva ļenganos, trīcošos vaigus.
I’a atvērto logu Staro iesaucās:
— Kas, puis, par nelaimi? Vai varu kaut kā palīdzēt?
To no vīrieša cilvēka Staro negaidīja. Sarkani saraudātās acis pievēris viņam un atkal šļupstieni, krampjainas elsas:
Mamma nomira. Saimniece mani no dzīvokļa izmeta. Kur lai eju?
I s neko neprotu! Nu man ir jānosprāgst. Man nav naudas! Radu, draugu nav! Viens pats pasaulē!
Staro vairāk neko nevajadzēja zināt! Ieslēdzis avārijas ugunis, izkāpa no busiņa un paņēmis somas, grāmatu sainīti tēvišķi teica:
— Braucam! Man ir lauku māja. Nav, kas pieskata! Elektrība, ūdens ir! Maksāšu tev simts latus mēnesī! Divreiz nedēļā piebrauc autoveikals! Viss kā pie cilvēkiem! Ja iepatiksies, kaimiņos dzīvo ļoti kārtīga 20 gadīga meitene! Tur neviena vīrieša nav! Vieni sīņi. lēv tur būs prinča statuss.
— Internets tur ir? — izšļupstēja tusnis, atsegdams šķībus, greizus un nodzeltējušus zobus.
— Internets tur, draudziņ, vēl nav, — Staros īpaši uzsvēra pēdējos vārdus. — Bet nākamgad sola mobilo internētu pieslēgt.
— Bez internēta nevaru! Man tur ir komanda! Es nevaru viņus pievilt! Viņi tagad uztraucas, kur esmu pazudis!
“Jau aizmirsis par māti, uztraucas par internēta spēlētāju komandu!” Staro domās iesvilās, taču, nemainot sejas izteiksmi un balss tembru, tēvišķi aizrādīja:
— Sēdies mašīnā, kamēr vēl neesi sasaldējies.
Tusnis atkal nobubināja to, ka viņš nevar pievilt spēlētājus. Viņa bērnišķīgās vaimanas Staro uzšķīla tādas dusmas, ka gandrīz nespēja novaldīties, lai ar kurpju purngalu neiespertu pāraugušā bēbja niķīgajā sejā.
Tusnis iecirtās:
— Bet man vajag internētu!
— Būs tev internets! — Staro skaļi iesaucās, tukši pasmaidījis. — Ko gan labam cilvēkam neizdarīsi! Redzu, ka tu apkārt neklenderēsi! Ievilkšu teletonlīniju! Apollo DSL. Būs tev internets! Bet nevienu no draugiem uz manu māju nevelc! — Viņš prasmīgi nospēlēja uz tušņa pamatvērtībām.