Rēc šiem vārdiem uzreiz neveikli pietrausies kājās, tusnis aizsteberēja līdz mašīnai, un iesēdās. Staro izlēma, ka nedrīkst laist tādu izdevību garām un pa taisno devās uz saviem laukiem. Viņš nebija īpaši izlepis, bija pieradis arī pie bomžu dvakas, tāpēc tā netraucēja.
Tusnis vai visu ceļu smilkstēja, gaudoja, raudāja. Rumpi pārsvarā veidoja speķis, muskuļiem un pelēkajai vielai atstājot nožēlojami maz vietiņas.
Piebraucis pie mazā veikaliņa, Staro lika palikt un iegāja nopirkt produktus, divas litrīgās degvīna pudeles. Sev un tusnim paņēma pāris gatavās sviestmaizes.
Ar milzīgu pateicību paņēmis, hiportrofeti resnais tēviņš sāka alkatīgi rīt. Turklāt viņam tecēja deguns, un puņķi sajaucās ar desu un baltmaizi.
Staro tikai smaidīja.
— Nē! Ko tu dari! Apžēlojies! Nē, tas nevar būt! Tā ir spēle! Ieseivo-jies! Ieseivojies! — tusnis raudāja, spiedza. Ar katru saņemto dūrienu arvien vairāk noasiņodams.
“Bļāviens! Kā gan tagad aizvilkšu! Viņam teju 160 kilogrami. Gaļas blāķis!” Staro ļāva vaļu dusmu uzplūdiem.
Zanes pieskāriens aizgaiņāja tagad tik ļoti pretīgās atmiņas. Staro sajuta viņas silti rūgteno elpu uz savas sejas:
— Viņš noveda kapā savu māti un vecomāti. Nelietīgi izmantoja aklo mātes mīlestību. Māte ar vecmāmuļu ziedojās, atrāva naudu zālēm, lai puisītim būtu jauns dators un jaunas datorspēlītes. Viņu dzīves bija veltas. Neko aiz sevis neatstāja, kā vien postu un dziļa izmisuma pilnas sāpes.
Gluži ar jaunām acīm Staro uzlūkoja agrāko dienu notikumus. Tiešam! Ja izsvērtu to ļaužu dzīvē labo un ļauno, tad vienmēr svaru kauss gultos uz pēdējo.
Staro pavirpināja atrisušo Zanes zidaino matu šķiežņu. Zanes sejā ļautās zaiga, kas vaibstus izgaismoja no iekšpuses.
— Mīļais! — šajā vienīgajā vārdā viņa ielika visu, ko vien varēja.
Staro aplika viņai roku ap pleciem un pievilka klāt. Sajuta miesas
siltumu un smaržu.
Maza, silta plauksta iegula viņa vīrieša plaukstā. Maigi saņēma plaukstās viņas tik bezgala jauko seju. Gaisā tvanēja skurbinošs ziedu aromāts. Kopā ar silto elpu un mīļo skatienu lika izjust tādu pacēlumu, ka sirds sāka trakoti lēkāt. Viņam bija patīkami un viegli. Par spīti manāmi piebriedušajam puncītim viņa vēl aizvien bija vijīga kā smilga vējā. Staro sen nebija juties tik atbrīvots.
— Mēs katrs maksājam noteiktu cenu, šad tad visdārgāko. Nākas ziedot, lai sasniegtu augsto mērķi.
Zane, pielikusi galvu pie Staro platajām krūtīm, sāka aizgūtnēm raudāt. Caur asarām izspieda:
— Es tomēr gribēju ģimeni! Un mani pilnībā apmierinātu dzīvot trīsvienībā: bērni — baznīca — ķēķis. Liktenis ir sāpīgs mums abiem, taču pienākums ir pāri visam. Mēs trīs varam ieiet nākotnē vien šķirti.
Viss Staro skaistais kāršu namiņš sabruka. Galva sareiba, ausīs dunēja. Neizturami spieda acu ābolus, kaklu aizžņaudza. Prātā urbās mieļ-rūgtas domas:
“Tātad veltas pūles! Nāksies pārvilkt lielu treknu svītru iecerētajai mierīgas ģimenes galvas nākotnei?”
Par spīti visam Staro vēlējās izbaudīt to laimes drusku, kas lemts.
— Vecvecmāmiņa jau gadu pirms noliktās nāves stundas sapratusi, kad ir lemta aiziešana, bez apstājas rosījās, lai visu izdarītu. Dārzu ravēja divkārt cītīgi. Bieži negulēja diendusu, viņai zināmā laikā un vietās pa mežu un purvu lasīja zālītes, saknītes. Kaltēja, lai atstātu man pēc
iespējas vairāk. Nerimās, lai pagūtu pēc iespējas vairāk izdarīt. Ja kas iesāpējās, tad nokrekstējās, novaidējās: gan jau viņsaulē atpūtīšos! Un gāja.
Tūkstošiem strazdu kā melns mākonis spārniem šalcot, te izstiepjoties, te šaujoties uz malu, te no jauna satūkstot lielā kamolā traucās debesīs.
Pamalē strauji paisa negaiss. Mākoņu segas aizklātās debesis kūsāja vēja virpu|os. Gaiss kļuva valgs, sacēlās vējš. Spēja vēja brāzma sakustināja koku galotnes. Tai sekoja aizvien pieaugošākas vēja brāzmas. Zibens svēdra pielēja apkārtni ar žilbinoši baltu gaismu. Un arī gāziens nekavējās. Mākoņi neizturēja, pārplīsa un atrāva debesu slūžas. Lietus pilnā sparā sāpīgi kapāja kailo galvu.
— Vecais tēvs baras! — Zane ar pietāti balsi noteica, raugoties tumšajās debesīs.
Sirmu eg|u biezoknī zem kuplajiem zariem atraduši sausu vietu, viņi piespiedās cieši viens otram.
Staro bezmaz triekšus ietriecās padevīgajā augumā. Kustinot gūžas pretī, viņa palīdzēja ieiet vienotā ritmā. Patīkamo nodarbi gan nedaudz traucēja otru elpu atguvušie knišļi, tāpēc, sagaidījuši lietu pierimstam, viņi devās mājup.
Nākamajā rītā Staro velti mēģināja sekot Zanei. Šodien vieta viņu burtiski nelaida iekšā. Karstuma viļņi mijās ar trīcošu nelabumu.
Zane to pamanījusi ar mājienu norādīja pagaidīt zem koka, bet pati aizgāja. Kad pēc pusotras stundas atgriezās, viņa bez ievada paskaidroja:
— Nav brīnums, ka tu netiki iekšā. Es jau arī neeju uz svētvietu katru dienu, lai ar tāpat vien nākšanu to neapgānītu, nenoslāpētu. Šoreiz pabi-ju ilgāk, lai palūgtu par tevi, mīļais. Akmens jau arī ir dzīvs. To tu vakar varēji sajust un izmantot. Ja nepareizi tam pieej, vari pat iet bojā. Un tev vairs nevajag mainīt enerģētiku.
Viņas valoda tecēja bez mitas. Ik vārds iegūla klausītāja atmiņu apcirknī.
— Dievturiem ceļā pie Dieva nav nepieciešama priestera palīdzība. Ikkatrs var tikt pie Dieva saviem spēkiem. Dievturiem ir svarīgi ņemot 1.1 paraugu labo, skaisto un gudro, virzīt bērnus uz krietno dzīves ceļu.
I ,i ir galvenā atšķirība no tām, kuras pamatojas uz pēcnāves grēka un soda koncepciju. Iecietība pret citu viedokļiem, un neiecietība pret ļaunumu. Mēs svinam savus svētkus, izkopjot tradīcijas. Citiem tos neuzspiežam. Priecājamies citu svētkos. Mana tante ir stingra katoliete, bet arī viņa ciena manu izvēlēto ticības ceļu, kur citiem esam paraugs, bet ne obligāts. Tāpat kā radošai dzīvei mūža garumā. Tā nav dogmatiska reliģija, tas ir dzīvesveids, esības piepildījums, kuru veido tu pats. Sargāt, izkopt senču pasaules uzskatu. Brīva personība, kas nesastingst stingros dogmu rāmjos. Netraucē man dzīvot, tā kā es gribu, neuzstiep, nenievā... Labestīgais Dievs tad palīdzēs arvien. Garīguma piesātināts dzīvesveids, kur katram ir savas tiesības. Dziedot tu radi, pilnveido, bet pat vislabākajās MP4 atskaņotāja austiņās klausoties tikai notrulinies.
Virkne sajūtu pāršalca viņas seju.
— Dievu nevar ieslēgt četrās sienās. Dievs vienmēr ir līdzās. Zem viņa skatiena tu turi godā tikumību. Un ikviens no mums ir priesteris. Savādāk jau nevar, jo, dzīvojot saskaņā ar dabu, tev izveidojas ideāli izkopta skaistuma un gaumes izjūta, un pienākumi to visu uzturēt.
Viņas balsī skanēja miers un pārliecība:
— Dainas dod spēku. 1 as nākušas no senas aizvēstures un vēl aizvien ir mūsu senču dzīvesziņas galvenais avots. Dainojot man ir skaidrība gan par sevi, gan par pasauli. Bet dzīves spēku laupa mūžīgā vēlme izprast sevi. Mūžīgie sevis meklējumi. Un neatbildētie jautājumi, kas līdz ar to izceļas aizvien vairāk un aizvien dziļāk. Dziedāšana ļauj vieglāk pārvarēt sirds un arī ķermeņa sāpes. Tā kalpo kā sava veida meditācija.
Viņas vaigi iekvēlojās viskošākajos saulrieta toņos:
— Mēs dzīvojam Dieva laistā pasaulē un ir svarīgi dzīvot saskaņā ar Dieva pasaules ritumu. Kolīdz tu sāc plūst, savādāk nevar izteikties, tu sajūti, kā tevī ieplūst pasaules saprašana. Vēl pirms tu esi uzdevis