jautājumus, tev ir zināmas atbildes. Taču šo atklāsmi, Dieva pasaules ritumu, ir viegli salauzt. Kolīdz tu sāc domāt, ir vai nav loģiski, sāc rīkoties pretēji vai savādāk kā Dievs to vēl. Tu no jauna nonāc tumsā. Dzīvo paļaudamies uz Dievpalīgu un nevilsies it nevienā brīdī. Pat ja tev liksies, ka tas ir netaisnīgi, nepareizi, pēc laika apjautīsi, cik gan pareizi Dievs tobrīd ir rīkojies. Tev labu vēlot.
— Pag! — Staro izsaucās. — Tad jau čūskas arī te baro?
— Ne čūskas, bet zalkšus. Un tā ir zīme, ka māja ir svētīta. Savulaik nepastāvēja māja bez savas svētvietas vai svētmeža.
Zane, smaidīdama paskaidroja kā mazam bērnam un mīļi pieglaudušies, piebilda:
— Ejam mājās! Šodien vecamtēvam liela gadskārta. Es jau tā iekavēju virtuves darbos.
Purpusarkanais vakara plīvurs lēnām ietina dienu.
Mīlestības uzplūdos dienas likās dzintarainas gaismas apmirdzētas, arī šī šķita tikpat jauka. Staro patika dzīvot šajā gausajā, rāmajā un nosvērtajā dzives ritmā. Veldzēties abu mīlestības liegajā straumē, un vienlaicīgi alkaini dzert mīlestības kaisles nepārvaramo spēku.
Pagalms ņudzēja no bērniem. Paliels bērnu bariņš, sanācis no apkārtējām mājām, iedvesa dzīvību un jautrību bez gala.
Ar dillēm bagātīgi apbārstītie jaunie kartupeļi kūpēja bļodā un patīkami smaržoja. Turpat bļodiņās svaigs biezpiens un gaileņu mērce. Lielā salātu bļoda. Māla krūze ar rūgušpienu. Kaudze brūnu cūkgaļas karbonāžu šķēļu. Čuguna pīlē sautētas biezas, laucinieciski pamatīgas jaunlopa šķēles. Piedevām vēl mājās taisītas desiņas. Kūpinātās zivis ar spīdošajiem vēderiem iepriecināja gardēžu skatus. Neiztrūkstošs medus podiņš saldumam.
Zane bija dzimusi namamāte, bet viņas māte prata vien ar gadiem sasniedzamu pieredzes vieglumu sagatavot vēl gardākus ēdienus.
— Kurš labi strādā, tas labi ēd! — jubilārs nokrekšķinājies svinīgi atklāja mielastu.
— Kā var tādu kvantumu apēst? Nesaprotu! — Staro pārsteigts uzlūkoja pārpildīto galdu.
Manīdams neizpratni Staro acīs, vecaistēvs pašūpodams galvu stiepli, pat dziedoši, noteica:
— Neviens jau neliek to visu apēst. Priekš tam ir domāts pieliekamais, pagrabs un ledusskapis. Pirms tam papriecē acis, pasildi apziņu, ka tu no tā visa vari izvēlēties pēc sirds patikas.
Pēc stundas, par spīti skubinājumiem, Staro smiedamies nostūma malā šķīvi. Acīs pazibēja draiska vīpsna, kad viņš tēlotā sašutumā paziņoja:
— Vairāk nevaru! Iedzīvošos vēl tuklībā!
Slinki, ar izjūtu atraugājies, līdz ūkai pilns Staro lūkojās uz apkārtni. Lauku mājās vienkāršums ir kā apgarojums. Mierpilna rāmuma piepildītas mājas. Viņš ar tīksmi izbaudīja svētku noskaņojumu.
Ķeizars ar purnu nepacietīgi badīja viņam sānā.
Varenais Ķeizars uzreiz viņu pieņēma kā plašās saimes pilnvērtīgu locekli. Vismīļākā suņa nodarbē bija sēdēt cieši piespiežoties pie Staro kājas un izbaudīt galvas glāstīšanu vai skausta bužināšanu. Tādās reizes viņš ar ķepu lūdzoši atgādināja par savu eksistenci. Tajā pašā laikā vajadzēja padzirdēt kaut mazāko aizdomīgāko troksnīti, lai Ķeizars visu pamestu un trauktos pārbaudīt. Pārliecinājies par viltus trauksmi, viņš steigšus rikšoja atpakaļ pēc nākamās maiguma porcijas. Suns izlocīja pēcpusi tik enerģiski, ka bezmaz satinās kamolā. Tad apvēlās uz muguras un ķepām mājot centās panākt, lai paberzē vēderu.
Staro dievināja šīs mājas un tās iemītniekus. Šeit viņš pierietēja ar spēku. Šajā rāmumā dzīvojot, lai paliktu uz vietas, nevajadzēja trakoti ātri skriet. Ne tā kā modernajā pasaulē.
Pie Staro labās rokas sēdēja sieviete pusmūža pilnbriedā. Neizteiksmīga, bet veselīga seja. īsi apgriezti pelēki mati.
Arī viņa pamielojusies kaitējās ar suni:
— Līdzīgi domājošie atrod viens otru. Arī te ir tie, kuri nāk dalīties
zinībās. Es dāsni dalu viņiem un saņemu pretī. Jo vairāk nodod, jo vai rāk saņem klāt, — galdabiedrene runāja ar mīkstu, patīkamu leišu ak centu.
— To nevar izdarīt vienā dienā. Tā uzdrīkstēšanas iziet no tumšā ārā, tā vien jau ir uzvara. Izraut cilvēku no tumsas ir tas pats kā redzēt cilvēku slīkstam āliņģī. Mēs varam izraut, varam vienaldzīgi paiet garām, varam izlikties, ka tā tam jābūt, varam piezvanīt glābšanas dienestam un doties tālāk vai sagaidīt, varam uzdot pa ledū iekrampētajiem nagiem...
Ar starojošām acīm viņa uzsvēra:
— Ja tu būsi tīrs, tad tev nekas nepielips. Ja tu esi atbrīvojis savu personīgo pasauli, atbrīvojies no naida, dusmām, tad vairs nav pamata, pie kā tādai lietai tev pieķerties ārpusē un neviens nevar iekļūt tevī iekšā. Ja tu garīgi saved sevi kārtībā, tad tev nav fona. Ja tev nav naida vai dusmu, kas posta, tad esi zināmā mērā pasargāts.
Viņa pasmaidīja:
— Kad pati sevi savedu kārtībā, man pašai pazuda dusmas. Uz neatgriešanos! — viņa īpaši augstā tonī uzsvēra. — Tāpēc, ka es pieņēmu šo citādāko dzīves uztveri. Ja kāds dara pāri, es zināmā mērā palieku ļoti tīra. Tāpēc, ka ieraudzīju un iemācījos, ka pēdējais vārds tāpat ir Dievam. Un sapratu, ka piedošana ir augstāka par atriebību. Tad to visu sapratu un iemācījos. Tas ir ļoti grūti, bet to var izdarīt. Un tad tu saproti, ka esi pareizi darījis, Tev nav ko nožēlot. Un tu priecājies par to, kas tev ir, nevis bēdājies par to, ko viņi tev ļaunu izdarījuši.
Starojošs smaids aizslīdēja no viņas uzacīm līdz zodam. Staro ar interesi klausījās galdabiedrenes teiktajā:
— Es te mācos. — Viņa guži vienkārši paskaidroja! — Sen sen pirms daudziem gadiem, kad vēl biju jauna meitene Dziesmu svētkos pie manis pienāca vienkārša, veca sieviņa un teicās man iemācīt vārdus, ar ko nodzīt bērniem karstumu. Vienkārši tajā pūlī sajuta ko radniecīgu un uzticējās man. Viņa nedrīkst aiziet pie Dieva neatdevusi kādai savas zināšanas. Un man tā lieta aizgāja. Es sāku meklēt, kur varētu pilnveidoties,
i/,iiigt, lai palīdzētu sirgstošajiem. Bija iekšēja nepieciešamība dot un <l.ililies. Tad uzreiz kļūst vieglāk elpot un priecīgāk pukst sirds. Nedrīkst Idiot sveci zem pūra, ir jādalās!
Un, manot Staro acīs neviltotu interesi, teica:
— Varbūt tevi interesētu, kā es šeit nokļuvu?
— Tas nu gan būtu interesanti! — Staro sarosījies atteica.
— Tas bija pirms daudziem gadiem, kad savos zinību meklējumos ie-ļt.i/inu sievieti, kura no dzimšanas ir apdāvināta ar spējām. Satiku. Nedaudz parunājām. Un redzu, ka no viņas nāk tāda patiesība. Viņa skatās acīs, un nekādi meli nenāk no viņas ārā. Nāk tikai patiesība. Tāda patīkama aura. Zinošā man saka: “Man ir tāda sajūta, ka mēs visu mūžu esam bijušas pazīstamas!” “Tas ir tāpēc, ka tevī nav nekādu zemakmeņu. Tāpēc, ka tu esi tā, kā vajag. 'lev viss ir kārtībā. Tāpat kā man,” es viņai atbildēju.
Un, plati smaidot, sieviņa savā leišmales izrunā piebilda:
— Patīkami, ka pilnīgi svešu cilvēku satiekot sajūti, ka viņš ir tik tuvs. Un tu nevari saprast, kā var būt tuvs. Tu saproti, ka tomēr mūsējie ir! Ikviena iepazīšanās ar tādu cilvēku ir ļoti svarīga. Kā mazs stariņš citā cilvēkā apgaismo visu pasauli. Viens tāds cilvēks atspēko tūkstoti ļauno. Un tomēr, viss ir tieši tā, kā tam vajag būt! Toreiz šī sieviete man teica saka: “Es tā jūtu, ka mums sanāk sadarbība.” “Kāpēc ne? ja ir vajadzība, kāpēc to nedarīt!” Un tā mēs sākām iet vienu ceļu. Reiz pēc daudziem gadem viņa man uzdeva tādu jautājumu: “Reizēm es jūtu, ka pilnībā līdz galam nedaru. Varbūt es par maz daru?” “Tu dari, cik vari!” Es viņu mierināju Viņa uzskata, ka varbūt pilnīgi visu līdz galam neizdara. Tas ir tik jauki, ka cilvēki tādos gados patur šķīstību. Viņa ir tik reāla, kā oāze tuksnesī. Viņai nav neviena lieka vārda, bet, ja viņa ko sacīs — melus neatradīsi. Faktiski visu laiku vari dzīvot ar laimes sajūtas klātbūtni. Tu to nekad nenopirksi, tā tev ir, bet tie, kas ar tumsu draudzējās, viņiem tās nav, tie to nemaz nepazīst.