Staro atgāza atpakaļ kaklu. Tas nokrakšķēja. Galdabiedrene plati smaidot piebilda:
— Un sieviete, kura uzaicināja uz šo gaismas spēku zināšanu un pieredzes apkopošanas un saglabāšanas salu, ir Zanes vecāmāte.
Staro mazdrusciņ samulsa. Viņš jau priekšlaikus no stāstītā bija izlobījis, ka tā ir Zanes māte, kura, lai arī laipni smaidīja un patiesi silti izturējās, ne reizi nebija runājusi par šīm tēmām. Laikam kautrējās.
Un Staro daudz nedomājot izmeta:
— Tā ir! Dzīvē pievēršam uzmanību nevajadzīgām, mazvērtīgām lietām un neredzam dzīvē galveno, kas mums jādara.
— Galdabiedrene atzinīgi uzlūkojusi bilda:
Tādās reizēs mēs noejam no sava dzīves ceļa. Jautājums, kā jābūt, ir tāds nosacīts. Viņas balsī skanēja patiesas emocijas.
Cilvēkos ir ielikta vēlme visu uzzināt. Un tieši tāpēc liek izzināta visa pasaule, cik vien tālu vai dziļi var tikt. Un daudzi ir gatavi pusi dzīves, vai pat savu dzīvību atdot, lai uzzinātu to, kas citam ir vienaldzīgs. Atkarībā no informācijas, tu redzi pasauli savādāk. Ar katru augstāku pakāpienu tavs redzējums mainās. Jo tālāk, jo dziļāk atklājas kopaina. Līdz pienāk brīdis, kad informācijas pārbagātībā vairs nespēj apjēgt redzamo. Tad no jauna jākoncentrējas uz kādu atsevišķu daļu. Nozombētā tauta ir kā dubļu tārps. Redz vien tumsu un dubļus. Nekas cits viņu uztverē nevar būt. Un, pat ja parādi pasauli visā tās patiesjā krāšņumā, tad no-zombētie raujas atpakaļ uz saviem dubļiem. Tās ir cilvēciskas būtnes, bet ne cilvēki, — sarunas biedrene sarūgtināti noteica.
Tad sākās dejas, kur viņam nācās izdancināt visas sievietes. Deja Staro iekšienē palaida vaļā ļoti jaudīgu, enerģētisku plūsmu, kas viņā nevarēja norimties līdz pat rītausmai. Tikai, kad trīsošā saules vizma pildīja gaisu, viņš spēja sakļaut acu plakstus.
Nākamā rītā Zanes vecāmāte ravēja rutku vagu. Staro ievēroja, ka Zanes vecāmāte bez vārdiem sarunājās ar augiem, pat ar rasu, kurā vasaras rītos mazgājās. Ravēja, pirms tam lūdzot Zemes mātei piedošanu, ka nīdē viņas atvases. Lūdza dot spēkus ļaužu stādītajiem Zemes mātes pabērniem.
Zanes vecāmāte, purinot vārpatu kumšķi, ieprasījās:
— Kā tev patika Zanes svētvieta?
— Tur mani daudz mazāk tirpināja, — ar pietāti Staro atbildēja.
Pasmaidījusi Zanes vecāmāte vērpa domu tālāk:
— Agrāk cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabu. Viņi ne par ko daudz nesatraucās. Skarba, sūra, vienkārša dzīve. No dabas ņēma tik, cik vajadzēja, lieki nešķērdēja, un vienmēr pateicās par saņemto. Viņu vienkāršās vēlmes Dabas māte spēja apmierināt. Domas saplūda ar koku dvēselēm, apkārtnē mītošajiem mežu, ūdeņu gariem. Sapratās ar visiem. Visi vienādi. Līdz nāca progress. Un tad ļaudis izvirta, mainījās uz ļauno pusi. Kur lielāks ļaužu ņudzeklis, tur ļaunums aug pats no sevis, velkas kamolā, no kura izmet taustekļus pēc jauniem upuriem. Tāpēc pilsētas ir kā audzējs. No malas pat ar neapbruņotu aci var redzēt melnās debesis virs tām. Tur tumsa sakoncentrē spēkus, pakļauj cilvēkus, kas tai ir vien pēc saviem ieskatiem izmantojama biomasa. Ja to izkliedē dabā, tad cilvēki pazūd no viņu radariem. Laukos cilvēki tumsas sekotājiem tik viegli neatdod spēku, uzreiz redz viņu nekrietnības, atpazīst viņus. Pilsētā tie noslēpjas. Audzē virs pilsētas varenu, neredzamu ledus segu, sastindzina prātus, vēlmi. Līdz gandrīz neviens nezina, kas dzīvo kaimiņos augšā, apakšā. Trūdoši prāti blenž televizora kastē. Un nemana, kā iegrimst tumsonības purvā. Un nesmaidi! — Zanes vecāmāte aizrādīja: — Televizors ir nedomāšana. Nedomāšana...
— Bet arī mūsu mājās tāds ir? — Staro pārtrauca.
— Ne jau mucā nošķirti dzīvojam. Ziņas noklausāmies. Filmas paskatāmies. Taču ne vairāk. Citādi pie kastes gadi aizzib kā mirkļi.
Ap muti savilkās stūrgalvīgas rievas pirms atsāka runāt:
— Livonija jau viduslaikos bija izslavēta kā raganu, burvju, vilkaču un elkdievības pielūdzēju zeme. Tumsonības ziedu laikos dēvēta pat par Eiropas vilkaču centru. Nešķīstības skarta. Tieši nešķīstību līdz ar krustnešu slēptajiem saimniekiem sev līdzi atnesa tumsa. Pirms tam šeit gaisma bija spēcīgāka par tumsu. Un gaisma nepakļāvās. Tā bija vēsturiska anomālija visas Eiropas mērogā. Tamdēļ tās noslāpēšanai savāca kopā visu Eiropas dūri, un, nežēlojot resursus, cēla pili pie pils. Šo zemi par katru cenu vajadzēja noturēt. Un te bija divtik grūti kā citur, kur vien vajadzēja izravēt citādāk domājošos, lai pārējie pārvērstos avīs. 1252. gadā pāvests Inocents III izveidoja inkvizīciju. Arī līdz Livonijai tā atklīda kā baismīgs rēgs un gaismas nīdējs. Jāsaka, arī tumsa tolaik vai visā Vakareiropā tika krietni paravēta. Ar iežmiegtu asti burvjiem un raganām nācās slēpties, maskēties.
Staro klausījās mēms kā akmens. Zināšanas par šo tēmu viņam bija vien skolas vēstures stundu ietvaros gūtas, pilnīgi noteikti nepietiekamas, lai izdarītu tālākejošus secinājumus.
— Dedzināja ne vien burvjus un raganas. Par tādiem uzdeva čaklus saimniekus vai tos, kuri gluži vienkārši atšķīrās no pārējiem. Bija gudrāki, vai nepaklausīgāki, sava dzīves ceļa gājēji. Visos laikos būs tādi, kuriem skaudīs. Laime ir trausla un spārnus aplauzt var pavisam viegli... Reiz bērnībā redzēju sapni, kur kalsnu pavecu sievieti mēģināja saval-got septiņi vīri neparastās viduslaiku drānās. No malas atgādināja jocīgu deju, lai kā centās satvert, viņa pēdējā mirklī bez piepūles izslīdēja no tvēriena. Satracināti dusmās tie kliedza: ragana! Viņu nevarēja nedz saķert, nedz nogalēt! Viņa zināja mirkli uz priekšu, taču labprātīgi padevās bendes rokās. Būtu palikusi meža drošībā, taču gūstītāji draudēja desmit nevainīgas sievietes sadedzināt kā raganas. Tas bija neizturams slogs labajai raganai. Tā bija četrpadsmit paaudzes atpakaļ notikusī manas tālās radinieces gūstīšana. Viņa nevarēja pieļaut nevainīga nonāvēšanu. Ja tev ir dotas spējas, tad tev tās ir jāizmanto. Tev ir jādod, ja lūdz palīdzību. Tu nevari atteikt, pat, ja atnāk suksteris, kas tevi nodos inkvizitoru ķetnās, nevar atteikt.
— Bet tas nav loģiski! — Staro attrauca.
Tā pasaule ir pāri cilvēka prāta konstrukcijām, — viņa bilda.
— Tur augšā neeksistē lineārais laiks. Tur ir pavisam citi likumi. Cilvēks šodien nomirstot var pāriedzimt aizvēsturiskajā 17. gadsimtā par nēģeri un kļūt par plantāciju vergu Rietumindijā. Nežēlīgi. Mums, humānisma ideju gaisotnē audzinātiem, taču uzsveru, šīs zemes likumi tur nav spēkā. Tāpēc maini apziņu un uztveri. Un tu varēsi.
— Tas nav priekš manis. Es to zinu! — Staro iesaucās. — Neprasi, no kurienes to zinu, bet tā tas ir. Par nožēlu. No otras puses, pat labāk, jo mani neliks mierā. Ari to es zinu.
— Mēs nevaram nošķirties no ārpasaules, ieslīgt meditācijā. Nežēlīgā īstenība...
Zanes vecāmāte piespieda plaukstu pie mutes, lai apturētu rūgtos vārdus. Tad mēmi nogrozīja galvu un izdvesa klusu nopūtu. Pēc pauzes viņa ikdienišķā balsī turpināja ar kādu citu pavisam neticamu ziņu:
— Sāmsalieši un kūri izpostīja tā laika Zviedrijas lielāko pilsētu Sig-tūnu. Mācību guvušie zviedri uzcēla jaunu galvaspilsētu Stokholmu labāk aizsargātā vietā. Kuršu zintnieki Sigtūnā ieguva dižu dārgumu. Kristālu, ar kura palīdzību var dzirdēt svešas domas. Pat tādas, kuras nedomā, bet tās ir tavā galvā. Tāds ļaužu rokās bija palicis tikai viens. Pārējie zuduši zemes un jūru dzīlēs. Kur tas, uz Kurzemi atvests, palika, neviens nezina. Burvji to nāca meklēt no visām debespusēm. Tas ir kaut kur pavisam netālu, taču vienlaikus tālāk par Antarktikas ledus vairogu saturošajiem pamatklintājiem. Taisnību sakot, Zviedrija ir drūma melno burvju zeme. Vēl aizvien! — vecāmāte skarbi izmeta un turpināja stāstu paceltā tonī: — Ne velti tieši zviedri svaigi iekarotajā Livonijā uzsāka enerģiski apkarot konkurentus. Nosaucot par raganām un burvjiem tos sadedzināja, nīdēja svētvietas, to vietā cēla baznīcas, kur ar spaidiem sadzina tautu.