Viena lieta ir cīnīties vīrs pret vīru. Citādi ir, kad tevi samaļ tērauda monstrs un sakarsuša metāla smārds rauj ciet nāsis. Reiz neveiksmīgā reidā ar Staro vienību pastiprināto izlūkrotu Asadabadas štāba nejēgas iedzina zem intensīvas mīnmetēju uguns.
Vēl nesen šie siltie miesas gabali bija dzīvi cilvēki. Pieturot uz āru izkritušās iekšas, ievainotais izmisīgi lūdzās:
— Es gribu dzīvot! Palīdziet! Atrodiet ārstu!
— Pagaidi! Aiz kalna ir sanitāru nodaļa! Tūlīt atsūtīšu!
Un Staro aizskrēja, lai nevajadzētu vēlreiz ieskatīties izmisuma pilnajās, brīnumu gaidošajās jaunekļa acīs.
Tāda ir kara baisā seja, laimīgs ir tas, kurš tajā izdzīvo. Briesmu pārpilno un visādi citādi piesātināto dienestu Staro pats gandrīz beidza Kaulainās apkampienos.
Toreiz Staro grupa kļūdaini pakļuva zem savējo bombardēšanas. Viņi, tērpušies vietējo drānās, izsekoja modžahedu karavānu, kas pārvietojās pa kalnu ieleju. Dizentērijas mākts Staro nedaudz atpalika, lai pa lielam nokārtotos. Tas viss prasīja pusminūti. Šeit par katru kavēšanās varēja samaksāt ar dzīvību. Presīte viņam bija teicami ietrenēta. Vienā elpas vilcienā izspieda bez atlikuma un tad drīzāk sajuta, nekā pamanīja virsū nākam SU 25 triecienlidmašīnu.
No lidmašīnas atdalījās divas bumbas. Nekavējoties virs tām atvērās izpletnīši. Vairāk Staro neskatījās. Viņš ar degunu ierakās šķembainajā zemē un abām rokām cieši satvēra galvu. Pat nepaguvis uzraut bikses. Tā arī uz mūžu pēcpusē palika plašs apdeguma laukums.
Būkšķis! Un kā ar milzīgu, nokaitētu veseri triecienvilnis aizslauka visu, nogalina, sakropļo visu dzīvo.
Mirdzoši riņķi peldēja gar acīm, ausīs dobji klaudzēja, deniņos smagi pulsēja, neizturami spieda uz smadzenēm. Saķēris ausis, viņš mežonīgi iekliedzās. Kliedziena vietā sanāca neskanīgs īdiens.
Kontuzētais augums kļuva nepaklausīgs kā marionetei, kurai pārtrūkuši bezmaz visi diedziņi.
Termobāriskās bumbas ir pēdējais solis pirms pekles zemes virsū. Tikai atombumba ir vēl draņķīgāka padarīšana.
Toties viņš vienīgais no savas grupas izdzīvoja. Tā bija Dieva zīme. Izsekojamie modžahedi atgriezās, lai noskaidrotu, kam gan bija mērķēts trieciens. Tādā nožēlojamā stāvoklī viņu aiznesa līdz netālajam kišlakam, kur ielaida pazemes pagrabā.
Tāds ķēriens ne katru gadu patrāpās. Ja izdzīvos, gan jau ko labu pateiks. Tomēr nākamais likteņa pirksts paglāba Staro. Šo modžahedu hull rolēto kišlaku bija ieplānots pārbaudīt lielajā tīrīšanas operācijā. Sa-gustitāji nepaguva pat lāga nolaist bedrē — cietumā, kad savējie viņu
i.m no tās izvilka. Aizsūtīts uz Lielo zemi — Taškentas hospitāli, viņš no tin ienes tika nogādāts Burdenko hospitālī, iMaskavā.
Tur Staro atjēdzās vien pēc krietna laika. Jau tā būdams kalsns, viņš mēneša laikā uz dzīvības un nāves sliekšņa neizlēmībā karājoties, bija Izdēdējis tā, ka kaulus apspīlēja āda.
Kolīdz ārsti atļāva, tā īpašā daļa sāka bez kādas žēlastības trenkāt, latu būdams bez vainas, Staro jutās pazemots, ka ir izdzīvojis. Šoreiz visi apstākļi bija viņam par labu. Neapšaubāmi zem savējo nekoordinētas uguns pakļuvis, bezsamaņas stāvoklī sagūstīts un tādā pašā stāvoklī atbrīvots.
Subjektīvā puse nevienu neinteresēja. Aizmugures žurkai bija dibinātās aizdomas par nodevību. Un viņam bija uzspļaut uz Staro teicamā dienesta laikā sapelnītajām godalgām un pateicībām.
GIP savējos nepameta nelaimē. Uzspieda pa saviem kanāliem, un īpašā daļa apsūdzības noņēma. Apārstēja un pirms termiņa komisionēja no dienesta. Pirms tam Staro parakstījās, ka apņemas 25 gadus neizpaust nekādas ziņas par militāro dienestu. Kā gūstā pabijušam, valsts dienestā viņam nebija nekādu cerību.
Izgājis nežēlīgās kara dzirnavas puslidz sveikā, Staro izbaudīja katru esības mirkli, jo nākamais varēja pārtraukt šīs dzīves gaitas. Tagad patiesi viņš pie sevis brīnījās: kā agrāk varēja garlaikoties, nezināt, ko iesākt, kaut vai nosnausties, kad lodes spingāja apkārt.
Staro vienmēr tāds nebija. Pēc armijas pielāgojies civilajai dzīvei, viņš uz neatgriešanos aizmirsa kara šausmas. Arī to, kā nonāvēt. Vismaz tā viņam likās. Psiholoģiskas rētas gan palika uz mūžu.
Staro nevarēja iedomāties darbu bez intensīvas skābekļa pieplūdes smadzenēs, taču katram darbam ir sava garoziņa. Arī privātajā biznesā. Vēl jo vairāk, ja tolaik nesakārtotā likumdošana radīja nesaprotamus spēles noteikumus, kurus valsts varēja tulkot pēc nepieciešamības.
Kad pēc astoņu mēnešu izdzīvošanas skolas Centrālcietumā, viņš atgriezās ārpasaulē, teikt, ka pārsteigums bija nepatīkams, nozīmētu nepateikt neko. Cerības sagaidīt Staro iznākam brīvībā atmetusī draudzene, bez maz piecām minūtēm īstā sieva, jau bija sarūpējusi sev jaunu rotaļlietu. Muskuļainu, zilacainu gaišmati, patiesu ārieti. Tagad viņš dzīvoja Staro dzīvoklī, gulēja viņa gultā, valkāja viņa drēbes, apavus un visbeidzot braukāja ar viņa loloto mantiņu: uztjūnētu trešo žiguli ar forsēto motoru. Sirds visvairāk sāpēja par automašīnu. Staro bija pie tās strādājis nežēlojot ne līdzekļus, ne savu laiku un darbu. Daudzi uzlūkojot automašīnu ar patiesu prieku vai skaudību izdvesa — kā konfete. Tā arī Staro to dēvēja — Konfete. Vārds, kas izsaka būtību...
Pa šo laiku tā izskatījās apbružāta, nevīžīgi pielabotais kreisais spārns liecināja, ka ar viņa lolojumu apietas kā ar trešajā stāvā mītošo prostitūtu.
Izteiksmīgi kustinot bicepsus, jaunais jāklis nicinoši uzlūkoja saimnieku. Staro nevarēja ar jauno gultas biedru sacensties. Kamēr viņš vilka termiņu cietumā, mīļotā paguva izrakstīt Staro un noformēt dzīvokli uz sava vārda. Viņu neielaida pat ar vienu kāju pāri slieksnim savā dzīvoklī. Vienā mirklī viņš bija kļuvis par bomzi.
Jā! Viņu atzina par nevainīgu, lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ slēdza, izmeklētājs personīgi atvainojās, ka tik ilgi novilcināta izmeklēšana.
— Saprotiet! Valstī valda krimināls, policisti iet prom no darba, nav, kas izmeklē.
Staro visu saprata, pat piedeva, viņš kāroja tikt mājās, nomazgāties karstā vannā un samīļot mīļoto. Tas viss ar vienu mēmu acu skatienu sabruka pīšļos, iekrita nebūtībā.
Vaļīgā, Staro dāvātā halātā ietinusies, mīļotā, slēpjoties aiz jākļa muguras, ķērcošā balsī spiedza. Ne velti viņa pat piekto klasi nespēja pabeigt, ārēji lellīte, iekšēji tukšāka par izdzertu šņabja pudeli. Nekādas intelekta sporas nespēja aizķerties viņas skaistajā galviņā.
Vairs nerādies, ja! Te tev nekas nepieder, ja! Viss! Zeks nolādētais! Viprati, ja! Tu zini, ar ko manam mīlulītim ir sakari, ja? Ar Pārdaugavas biigadi, ja! Tā kā vācies ar veselu ādu un aizmirsti par šo vietu, ja! Ja ..u elsi traci, izsauksim policiju, ja! Un tevi aizgādās tur, kur tādiem kā lev ir vieta, ja!
Mīlulītis ar greizu, nicinošu smaidu uzsvērti lēniņām aizvēra durvis, šķiet, viņš tikai gaidīja iemeslu, lai varētu uzsākt kautiņu, kur viņam bija visas iespējas pārliecinoši uzvarēt. Tā vismaz viņam šķita. Lai arī kā Staro smacēja dusmas un aizvainojuma rūgtuma žults ēda no iekšpuses, viņš tomēr atrada spēkus pārvarēt emociju uzplaiksnījumu un aiziet uz visiem laikiem no savas mājas. Viņš pat neatvadījās no Konfetes. Viņš juta, ka divi acu pāri no trešā stāva loga grauza viņa augumu, pavadot tvēra ikvienu kustību. Ja viņš pieietu kaut noglaudīt, sekotu zvans policijai!