Viņa cieši saknieba lūpas. Un klusā maigā balsī ierunājās:
— Atminies pūķi, kas nes mantu? Tad, lūk, ir valstis, kuras var laupīt citas valsts nemateriālo enerģiju, veiksmi. Ja tu siena laikā pastum malā mākoņus un saglāb saimes izdzīvošanai tik vajadzīgo sienu, tad tu esi
ļ
burvis un tevi sadedzina. I.ūk kā!
Vecāmāte dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos:
— Salto ļaužu zeme izmantoja jebkurus līdzekļus, lai varētu uzkundzēties. Un šeit viņiem vajadzēja bezierunu paklausību, lai Livonija kā maizes klēts apgādātu zviedrus ar lēto maizi. Vai tagad ar pie mums mo-nopolstāvokJī kļuvušo zviedru banku palīdzību stutētu labklājības pa-raugvalsti. Ne velti zviedri pie šīsdienas labklājības ir tikuši ar destruktīvo ieroču un sprāgstvielu tirdzniecību. To darinātie nāves ieroči virzīja viņu dzīves enerģiju. Iedzīvojās uz citu nelaimēm, asinīm un nāves. Kolīdz pēc aukstā kara beigām pasaulē iestājas miera laiki, zviedriem sāka klāties ļoti grūti. Steigšus vajadzēja jaunus karus un jaunus ieroču noieta tirgus.
Staro ar nedalītu uzmanību klausījās vien šaurai sabiedrības daļiņai paredzētās īstās vēstures izklāstā.
— Zviedru magi cieši pieturas pie slēgtās kastas principiem. Zviedrijā valda aristokrātiskā burvju teokrātija. Magu teokrātija paaudžu paaudzēs tur savā varā un iznīdē ikvienu dziednieku, burvi, kas mēģina traucēt absolūto monopolu uz slēgtajām zināšanām. Nekas nedrīkst traucēt zviedru burvju nākotni, viņu dzimtas turpinājumu. Anglija ir sena burvju un raganu valsts. Šķiet, tikai Haiti to pārspēj burvju koncentrācijā. Taču pārspēj vien ar zināšanām un skaitu, bet ne dziļumu, spēku, koncentrāciju.
— Bet arī pie mums to netrūkst! — caur sakostiem zobiem Staro noteica un paberzēja zodu.
— Arī pie mums ir gana, tik ne gaismas, — gaužām grūtsirdīgi vecāmāte pašūpoja galvu. — Senajos laikos visaugstākā līmeņa priesteri zinības nelaida ārā no ārpasaulei slēgtajiem tempļiem. Zināja, ar ko tas beigsies! Varbūt atminies tādu grāmatu „Burvestības liecinieks”. Nezinātājus ļoti valdzināja tās nosaukums. Bija tik ļoti populāra, ka nemaz nevarēja iegādāties. Turēja, lasīja, kaut arī tur nekā nebija. Tikai pārstāsts par burvestības ārējo pusi.
Viņa pasmējās. Acu kaktiņos gluži nevilšus sariesās asaras. Ar lakata inii nemanāmi noslaucīja.
— Es neuzskatu par dīvainu sagadīšanos to, ka 1939. gadā publicēja grāmatu “Latviešu buramie vārdi”, un 1990. gadā to pārpublicēja. Un I .ilru reizi tauta to izķēra, patvarīgi ielaužoties vien tikai pēc ilgstošas
.(gatavošanās iepazīstamā pasaulē. Ko tas mums nesa, es domāju nevajag teikt priekšā!? Abas reizes tauta nonāca tuvu iznīcībai. Un tā arī šodien turpina ar sabiedrību veikli manipulēt. Melnajiem spēkiem ik pa laikam vajag izmest āķus, tīklus, lai pavairotu slaucamo ganāmpulku. Katru reizi seko posts. Otrais Pasaules karš vai karam pielīdzināms posts. Šie divdesmit gadi ar kontrolēto haosu nodarīja vairāk posta kā pieci kara gadi. Alkohols, izvirtība, narkotika, samaitāti tikumi — tas viss rada labvēlīgu augsni pakļaušanai, tautas pārveidošanai par vergu pūli, kas ar nepacietību gaida ierodamies saimnieku, kas ar stingru roku beidzot iedibinās sen gaidīto kārtību, kur katrs zina savu vietu, un kur katram ir garantēts maizes kumoss, izpriecas un stūrītis, kur piemesties.
Kā ierasts, bez brīdinājuma vecāmāte mainīja sarunas gaitu:
— Iedzersim tējiņu. Vērmeļu tēja labi attīra aknas. Turklāt tur bez tās vēl daudz kas cits ir iekšā. Vērmele palīdz labāk sagremot un tādejādi nosit apetīti, cilvēks sāk mazāk ēst, aknām mazāka slodze, tās labāk atjaunojās. Dabisks antiseptiķis un antibiotiķis.
Katru svētdienu lielajā maizes krāsnī tika cepti gardumi. Karsti, smaržīgi speķa pīrādziņi. Plātsmaizes ar rozīnēm un kanēli. Biezpiena sacepums ar krustnagliņām.
Arī šajā svētdienas rītā pēc agrajām brokastīm Zane ķērās pie cepšanas darbiem. Mīļoto viņa aizsūtīja pie vecāsmātes, kura zem kuplas gobas spēlēja senu kokli.
— Ņem! Iespēlē sevi! Tas mums ir ierasts svētdienas svētīšanas rīts! — pasēžoties nostāk, vēlīgi noteica Zanes vecāmāte.
— Es savu mūžu neesmu pieskāries! Kas par spēlēšanu ar maniem
pirkstiem!
— Kokli nekad nav par vēlu iemācīties. Tā tevi atvērs, palīdzēs saklausīt sevi. Saprast. Sakārtoties. Aizmest sārņus, — viņa bezierunu balsī apņēmīgi skubināja. — Ar kreiso roku nospied te! Ar labās pirkstgalu parauj vajadzīgo stīgu.
Staro parāva stīgu. Ievibrēja dzidra skaņa. Tā aizskāra dvēseli, būtību un atgriezās. Staro apstājās, bet pirksti paši neviļus tiecās darīt brīnumu, kurš bija viņš pats.
Vibrējošās skaņas ielīksmoja prātu. Āra virtuvītē Zane dziedāja līdzi dzidrā balsī. “Kaut kāds sirreālisms! Viduslaiku filmu uzņemšanas laukums!” Staro nespēja atmest sajūtu, ka tā nevar būt, jo modernajā pasaulē tā nenotiek.
Lai arī darbā rūdīti, drīz vien Staro pirksti sāpīgi virmoja.
Zanes vecāmāte tikmēr skatījās tā, it kā viņai vienmēr būtu zināms, ko citi jūt, domā. Vismaz tādas izjūtas viņam bija. Kad Staro gandarīts piecēlās kājās, viņa rādot uz Ķeizaru, smaidot noteica:
— Suns otro nedēļu staipa kaulu apkārt. Rāda, ka nav ko ēst.
— Sunim tas labāk zināms!
— Kas ir maģija? — uzdevusi šo triviālo jautājumu drīzāk sev nekā kādam citam, Zanes vecāmāte nekavējās atbildēt. — Visa pasaule ir enerģija. Un maģija ir prasme ar domu likt enerģijai pārveidot matēriju. Enerģiju pārvērst matērijā. Piešķirt jebkuru formu. Pat izveidot vissarežģītāko mehānismu. To pārveidot. Visaugstākā līmeņa magam nav vajadzīgs miesiskais veidols, telpa tam nav šķērslis.
Zanes vecāmāte līgani novēzēja labo roku. Sudraba rokassprādzes skani nodžinkstēja. Viņas delnas atstāja gaisā viegli fluorescējošu, spožu sliedi, kas acumirklī izplēnēja.
Staro nebija pārliecināts, ka tas bija acu māns. Taču viņa seja nepārprotami pauda stipras šaubas, un stāstniece turpināja ar piemēru sniegt vielu pārdomām:
— Vai tad pats neesi izjutis, kā sporta fani sajūsmā auro? Tāds blīvs , maģijas impulss izdalās, ka pat mati ceļas stāvus! Mags ir milzīgs regulators, kurš piesaista enerģiju, visdažādāko, arī cilvēku. Iekustina un и iegūto rezonansi piesaista vēl vairāk enerģiju, un tā aizvien vairāk un vairāk. Katrai rezonansei ir sava robeža. Augstākā robeža, ko mags i .и izturēt. Līdz tam brīdim viņš šo enerģiju var pārvaldīt. Tālāk tā var uledzināt. Ko nevar celt, to nevar nest. Dodiet man atbalsta punktu un . •. pacelšu visu zemeslodi. Karotes, dakšas ar skatu liekt tas ir mazākais no ...
Daba bija Zanes vecomāti dāsni apveltījusi ar iekšēju pašcieņu. Un viņa to ielēja savos vārdos tā, ka tie skanēja pavisam savādāk, nekā no i itu mutes nākuši: