Viņa brīdi paklusēja, lai kāpinātu spriedzi un deva vaļā:
— Burvju hierarhijas barības ķēdes zemākie locekļi ir visur. Un tie nepārtraukti cenšas izsūkt no cilvēkiem enerģiju, lai tās lielāko daļu atdotu uz augšu. Jo augstāks pakāpiens, jo treknāks kumoss atlec no koncentrējamās enerģijas plūsmas. Tādu enerģiju viņi savāc. Veicot nepieciešamās darbības, šī enerģija tiek pārveidota, pārsūtīta. Iedomājies, kādu enerģijas daudzumu tie var akumulēt? Planētu var anihilēt no vienas domu dzirksts.
Viņa pacēla puspievērtās acis:
— Bēdas rodas viena iemesla dēļ. Agri vai vēlu jebkurai enerģijai veidojas kritiskā masa, kad to neviens nevar noturēt. Un ir daļiņas, kuras nevar noturēt koncentrētā veidā. Tās patvaļīgi pārvar jebkuras barjeras. Kur tās pazemē ir sakoncentrētas, tur augšā labāk neuzturēties. Agrāk tās sauca par nāves vai posta vietām. Tagad par anomālajām.
īss klusuma brīdis ļāva Staro daudzmaz apjaust uzklausīto.
— Ja statistiski izpētītu pašnāvību vietas un laiku, izvērtētu koncentrāciju sistemātiskumu, tad varētu iegūt interesantas ziņas par tumsas sekotājiem, kuri barojas no enerģijas tīmekļos pakļautajiem cilvēkiem.
Zane atnesa tējas kanniņu ar kaķumētras tēju. Nolikusi uz savu laiku nokalpojušās mucas, kas tagad kalpoja par ērtu āra galdiņu, viņa piepildija trīs Latgales māla krūzītes. Staro bija pieradis, ka cukuru šajās mājās aizvieto medus. Iekārtojusies uz ķebļa, Zane papildināja klausītāju loku.
— Cilvēci jau no aizvēstures laikiem var sadalīt trijās daļās. Gani, kas gana, sargi, kuri kā suņi uzrauga pārējos un tie pārējie, kas kā aitas pakļaujas ganu un suņu iegribām. Tu neesi sargs! Tu esi kas vairāk par parastu ganu... Tu esi dzimis kam vairāk! Un tev pašam ir jānonāk līdz tam. Ja tev ir dotas spējas, tad tev tās ir jāizmanto. Tev ir jādod tas, ko lūdz. Tu nevari atteikt, pat, ja tev pašam no kaut kā ir jāatsakās. Pat jāupurē. Tu vari kļūt par ļoti varenu arhimagu. Pat par visvarenāko. Tev nevajadzēs aprobežoties ar kaktu šamaņa eksistenci.
— Zināt savu sūtību tā ir puse no dzīves jēgas, to piepildīt ir visa dzīves jēga, — Staro atbildēja. Vārdi kā ar stangām nāca ārā, smagi, negribīgi. — Tas nav priekš manis! Es nevaru būt burvis! Varens, bet viegli ievainojams. Es būšu sargs.
Un rūgti nodomāja, ka plašas zināšanas nogalināšanas mākslā ir bezspēcīgas pret burvestību. Nesaprotamas burvestības viņam nebija pa spēkam. Karš ar redzamo ienaidnieku ir tīri vai patīkama bērnu izprieca vasaras brīvlaikā.
— Nevērtē sevi pārāk bargi, — maigi, klusi noteica Zanes vecāmāte. — Dzīve nav ieslēgšanās čaulā. Un tu nedrīksti novērsties no dzīves. Darīt brīnumus ir katra cilvēka spēkos! Vien jātic sev! Un pārējais nāks pats par sevi! Pēc smaga, mērķtiecīgi padarīta darba. Ieslodzītais trulā apņēmībā var izkalties cauri klintij, lai sasniegtu gaismu otrā pusē. Bet gara spējas attīstās savādāk. To darot, ir jātic un jābūt laimīgam. Jālūdzas no visas sirds. No sirds dziļumiem, tā ka dvēsele plūst laukā. Vien ar tīrām un skaidrām domām laimes pārņemtie savienojas ar vienoto informācijas lauku. Tas tāds iekšējais pacēlums, kas nāk no pašiem dvēseles apslēptajiem dziļumiem. Tīras un skaidras domas. Katram šajā pasaulē ir loma. Liela daļa to nemaz necenšas noskaidrot. Tāpat ir labi, kā vardēm siltā dubļu peļķē.
Vecāmāte uzlūkoja Staro un viņš goddevīgi nolieca galvu.
— Tu esi tas, kas tu esi! — Un neko nepaskaidrojot ļāva stāstījumam plūst tālāk:
— iMēs katrs esam atnākuši dzīvē ar savu uzdevumu. Tikai tavos spēkos ir to piepildīt. Arī oda pirdienam var būt graujošas sekas, ļa trāpa īstajā vietā un īstajā laikā. Cilvēks var paveikt neticamas lietas. Ikdienā nobremzē audzināšanas rezultātā iedzītas atziņas: tu to nevari, jo... — viņa iepauzēja, lai iemērktu lūpas pēc bišu stropa smaržojošajā tējā, — t si mazs, tu vēl nesaproti. Atveroties tu saproti, kas ir kas. Marionešu vadītājiem masu tumsonība ir izdevīga. Bezierunu vergi, kuri nav brīvi pat savās domās. Tādi veido kārtējo pēcbābeles torņa laiku sabiedrību. Un tādā sabiedrībā dažu vara pār visiem var netraucēti valdīt, 'lāču tiem ar šo pasauli nepietiek! Zeme sāk palikt par šauru. Aiziešana citā dimensijā ir bīstama. Pārāk daudz risku un nezināmā. Tāpēc tiem ir milzīga vēlme mainīt planētu, nepametot šo dimensiju. Nedomāju, ka ir jāgaida pārāk ilgi. Cilvēce attīstās evolucionāri, līdz pamazām iegrimst pašapmierinātībā, un krīt atpakaļ. Un revolucionāri. Kurš gan 1959. gadā, mūsdienu skatījumā primitīvi arhaisko kosmosa sasniegumu laikā, varēja iedomāties, ka pēc desmit gadiem cilvēki kāps uz cita izplatījuma ķermeņa? Tāls un nereāls sapnis. Desmit gados notika neticami milzīgs tehnoloģisks izrāviens, kas būtiski mainīja cilvēces attīstību un pasaules uztveri. Otrā pasaules kara gaļas mašīna dzemdēja vēl lielāku tehnoloģisko izrāvienu. Zinātne jau ir cieši pietuvojusies cilvēku organisma atjaunošanas un mūžīgās dzīves noslēpumiem. Lai to sasniegtu ir nepieciešams dzenulis, vēlme un resursi. Tiem sekos vienotā enerģijas lauka bezgalīgie enerģijas resursi. Taču alkaino vīziju apmātībā var pārrēķināties ar-saviem spēkiem, tie var iziet ārpus kontroles. Tad cilvēci sagaida tāda katastrofa, kādai nav pat salīdzinājuma. Pat atlantu un lemūrijas pretīmstāvēšanas apogeja. Pēc tās no jauna iegrimsim mežonīgumā.
Staro saausījās. To ievērojusi, vecāmāte skumji pasmaidīja:
— Vairāk nedrīkstu teikt, jo cilvēce vēl nav tam gatava... Līdz tam laikam zināšanas par pirmajām civilizācijām tiek apzināti slēgtas, turētas aiz sevišķi pamatīgām slēdzenēm. Tur ir kas īpaši bīstams, lai ļautu notikumiem vēlreiz atkārtoties.
Sētas melderis Bocis staigāja izgriezis kuplo balto krūtežu. Samtainās ķepiņas graciozi likdams rasainajā zālē pienāca un, parīvējies gar kājām, sāka murrāt. Ik pa brīdim nervozi pārmeta asti no viena sāna uz otru. Asie nagi šaudījās zem mīkstajiem pēdiņu spilventiņiem. Ik pa brīdim simboliski ielaida tos Staro augšstilbos. Uzslējis asti taisnu kā skursteni, runcis lepni aizgāja. Nepatīkamās sajūtas izplēnēja kā nebijušas. Laikam kaķis tās aiznesa līdzi.
Kopš bērnības vecaistēvs Staro bija iemācījis, ka niecību viedoklis nav nekādā vērtē. Jāņem vērā vien gudra cilvēka izsvērts padoms, tieši tavā situācijā, laikā un vietā.
Un Staro aizgūtnēm tvēra ikvienu šeit pausto vārdu, žestu un domu.
— Tumsa nav gaismas trūkums. Tā ir tumšā gaisma. Un nevainība ir tikai nezināšana.
Zanes vecāsmātes lūpās pavīdēja smaids:
— Virzīti kalpot sev un palīdzēt citiem — tā ir tā plānā, ēteriskā ro-bežšķirtne. Galvenā piederība gaismai ir patiesa labestība. Viss pārējais ir ar dažādu nokrāsu starp gaismu un tumsu. Uz kuru pusi pagriezīsies, to arī saņemsi! Tumsa pielīp kā dūņas pie kājām, kā sodrēji. Pat ar tīru, skaidru ūdeni sevi nenomazgāsi. Tā ieēdas uz palikšanu. — Acis naidīgi uzzibsnīja kā dzirksteles kvēlojošās oglēs.