— Ērces spēks ir ne jau rumpī, bet indē, ko tā var glabāt. Melnajiem spēkiem daudz kas ir apgriezti proporcionāls gaismai. Tur neviens neatminās, kāds varonis tu biji, neatminās tavus iepriekšējos nopelnus. Tiek ņemts vērā vien tas, kas tu esi tagad, un kāds ir tavs spēks.
Viņas balsī neskanēja neviena ironijas nots. Mušu pletnīte aizgaiņāja pārāk uzmācīgu mušu.
— Pastāv kardināla atšķirība. Ja gaismas spēkiem cieņā ir romiešu princips: primus inter pares — pirmais starp līdzīgajiem. Tad tumšajiem ir valdošais gals un pazemīgais gals.
“Stāstnieka dotības viņai no paša Dieva dotas!” Staro nodomāja. Tikmēr dzeltens taurenis bez skaņas plivinājās virs ziediem.
— Ļaunums smeļ spēkus no sāpēm, no ļaunajām emocijām, mokām, spīdzināšanas, bailēm, šausmām, bezizejas. Ir pasaules, kur tam izdevās
...... virsroku, tur visa pasaule kļuva par tā barotni un ļaunuma audzelību No turienes tas sūta savus pakalpiņus citur, mēģina iespraukties, nostiprināties un pakļaut citas pasaules. Ja to neapturēs, tas kā neredzams moris ies tālāk. Līdz vienā brīdi tas kļūs tik varens, ka arī attālumi nebūs •'.ķerslis. Par laimi, labā un ļaunā cīņā ir harmonizējošs līdzsvara brīdis!
Viņa aprāvās. Acīs kvēloja kaisme.
Pat visu pasauļu apvienotais ļaunums nevar pakļaut maza bērna sirsniņu. Un ļaunumu var apturēt, sašķobīt, iedzīt pazemes spraugā.
I īdz tam tas, sējot iznīcību, postažu, šausmas un nāvi, cenšas pakļaut. Arī šeit neskaitāmas reizes ir organizējis savus tumšos pulkus, pat gaišu un cēlu mērķu sasniegšanai. Pat sagrauts, tas tomēr sašķoba gaismas vienotību, rada nesaskaņas, aizvainojumu un ķildas. Ļaužu atmiņa ir īsa. kolīdz diena beidzas, tā aizmirst un atstāj vien neskaidras atmiņas, kur var pieķerties, izvilkt, ka tomēr tur bija kas labs. Tautām, ciltīm, visai cilvēcei kas noderīgs. Neskaidrības, svārstīšanās. Vaidi, stenēšana, gārdzie-ni, izmisīgi lūgumi, asaras. Velti varmākām lūgties žēlastību: ikviens, kas svārstās, tiek upurēts. Kalpi un sekotāji to zina. Viņu sirdis un prāti ir nocietināti pret citu ciešanām. Kurš no citu ciešanām negūst baudu, tas pārvēršas par pārtiku sirdī cietākajiem. No ļaunuma nevar aizbēgt, nevar noslēpties, nevar tirgoties ar to, tas paņem visu. Ir divi ceļi — padoties vai pretoties. Abi ir vienādi, visticamāk gan tā, gan tā ies bojā. Bet ikviens mazais cinītis aptur iznīcības ratu kustību, ieskrambā tā vareno riteņu aplokus līdz tie neiztur un sabrūk.
Stāstot viņa nerimās šķirot augu tējas. Ari tagad, paaugstinātos toņos runājot, viņas pirksti darbojās:
— Tumsa labprāt vervē un cenšas pārvilināt savā pusē talantīgos, bet vēl nenobriedušos. Tādus, kas vēl nav stingri izvēlējušies un nostājušies uz sava dzīves ceļa. Kurus vēl var samaitāt un izmantot saviem mērķiem. Tiem izdodas pievilināt tās cilvēciskās būtnes, kuras savos prātos ir zemiskas un tumšas. Vai bailīgas un meklē pie kā pieslieties. Vai salasījušās ēsmu lamatu literatūru, kur galvenās runas ir par to, kas tiek dāvāts, ja
pārdod dvēseli.
Staro neviļus nosarka atminoties savus mēģinājumus iepazīties ar šo sēnalliteratūru.
— Cilvēki kļūdaini domā, ka Tibetā mitinās vien svētie lamas. Ūuu! — Zanes vecāmāte grīni pasmaidīja. — Tur ir kas drausmīgāks. Tibetas melnās maģijas klosteris nav izdomājums. Tā ir realitāte.
— Ar katru stundu šajā realitātē dziļāk un dziļāk! Šķita, ka galva tūdaļ pārplīsīs no spiediena. — Staro pasmaidījis noteica un pievērsa skatienu debesīm.
Zanes vecāmāte tikmēr skaidroja:
— Stipra griba burvestības var padarīt bezspēcīgas. Vai arī kādi ar stipra burvja iedvesmu piepildīti amuleti! Tie var līdzēt pārvarēt kāda burvja tīkojumus pēc tava prāta vai auguma! Jo talismans pasargā. Jebkurš amulets prasa papildinājumu. Ik pa brīdim tā radītājam vajag papildināt tā spēku. Ļauno talismanam ir divpusēja darbība... Aizsargā valkātāju, dod spējas, bet vienlaicīgi tā radītājs pa to sūc valkātāju spēkus. Ar to gaismas talismans atšķiras no tumsas radītā. Ja tu dzīvo laimīgs, stingrā saskaņā ar Dieva pasaules likumiem, tad gandrīz neviens tev nevar nodarīt pāri. Hipnoze salauž pat visspēcīgākos, ja vien tu neesi pret to izveidojis imunitāti. Tev pašam ir jāizveido imunitāte pret citu gribas ietekmi!
Vecāsmātes aura izstaroja mieru. Nesatricināmu Antarktīdas ledāju mieru.
Staro juta, ka vajag atslēgties no tēmas, tāpēc paņēma stikla krūzi un ieleja sev glāzē. Ar labpatiku iedzēra dažus malkus. Tīksmīgi vēss ūdens ar mētru garšu nomierināja satraukto prātu. Zanes vecāmāte nelikās ne zinis par to. Viņa rāmā, izsvērtā balsī turpināja:
— Zināšanas samazina iespēju, ka tevi kāds var negaidīti pārsteigt nesagatavotu. Brīdināts cilvēks ir bruņots cilvēks. Nekas nespēj caursist šīs zināšanu bruņas. Tāpēc iemācies atšķirt graudus no pelavām. Ar zināšanām tu vari koncentrēties, lai pilnībā atbrīvotu prātu, un tādejādi
I'ieslēgtos zinību slāņiem. Tu daudz ko vari apgūt. Izslēgt sāpes, apslāpēt, pārtraukt. Pat pārdzīvot nāvējošus ievainojumus. Nāvīgi ievainotie turpina cīnīties, kaut arī ievainojumi ir nesavienojami ar dzīvību. Tie ir brīnumi, ar kuriem ir pilna vēsture.
Pēc sarunas ar Zanes vecomāti Staro gandrīz juta, kā galvā lēni un noteikti griežas domu zobrati. Tie saķeras no vienas sazobes uz otru, veidojot aizvien jaunus pārnesumus, kas paver lidz tam blīvi slēgtus priekškarus.
Staro paņēma plūmi un iekodās. Zem plānas miziņas iesprostotā sula bagātīgi šļācās ārā. Tikmēr galvā maršēja domu leģioni.
— Pasauli eņģēs neiecelsi! — Staro rūgti novīpsnāja un pārlaida plaukstu pār militāri īsajiem matiem.
Zanes vecāmāte žirgti ierunājās:
— Visas pasaules glābēja sindroms ir jānoliek malā. Visu pasauli eņģēs neiecelsi. Tas tiesa! — viņa piekrita. — Tāpēc iecel eņģeli sevī un dzīvo kā tu vari. Ar runāšanu var sasniegt daudz, tik pavirzi sevi pareizā virzienā.
— Es jau esmu uz pareizā virziena! Dienu no dienas mani pārņem stiprāka kvēle, kas dod spēkus, apņēmību, stiprina garu, — Staro ar ugunīgu pārliecību ierunājās. Viņā bangoja jūtu paisuma viļņi. Ar karstu vilni uzbangoja maigums. Tas bija augstākais instinkts saglabāt savus pēctečus. Tam viņš bija gatavs iet pāri savam līķim. Dzirdētais izraisīja simtiem neatbildētu jautājumu, ļo vairāk viņš šeit uzzināja, jo vairāk aptvēra, ka vēl mazāk zina.
— Aha! — viņa daudznozīmīgi novilka. — Kurš nogalē pūķi, pats pārvēršas pūķī. Ļaunums vienmēr nāk darītājam atpakaļ, lai kādu cēlu mērķu vadīts tu to dari! Cīnoties ar tumsu tu saindējies ar to. — Un uz mirkli apklusa, ļaujot dziļāk izprast vārdus: — Proti ne vien atriebt pāridarījumu, bet arī piedot. Bez piedošanas cilvēcei nav nākotnes. Ir jāpiedod pāridarītājam un jālūdz aizsardzība. Augstākā! Un ari gaismas cīnītājam! Jo, kad tumsas triumfs, šķiet, kļūst neizbēgams, atrodas tīrs cilvēks, kurš var pārcelties par apziņas, jūtu, emociju līmeņiem. Tikai ļoti tīrs „Ar pasauli nepietiek!” cilvēks var saņemt gaismas enerģiju, kas maina pasauli. Un viņam tā tiek dota. Un tad viss, ko viņš domā un jūt, piepildās. Kļūst par īstenību.
— Mesija?
— Uz to pusi, bet daudz kas vairāk!
Viņa apklusa pusvārdā. Pēc Zanes vecāsmātes sejas varēja nojaust, ka šī tēma turpmāk ir slēgta.
Stāstījumā smalki ievērptā ideja nedeva viņam mieru.
Pēc viņas filozofiskajām pārdomām iestājās tāds stindzinošs klusums. Tikai Ķeizara šņākuļošana tricināja gaisu.