Staro nokremšķinājies ierunājās:
— Vai ir iespējama mūžīga dzīvošana? Vai magiem tā vēl nav pa spēkam?
— Mūžīgā dzīve ir iespējama. Vajag tikai pārvietot cita cilvēka ķermenī savu apziņu jeb informācijas kopiju. Taču... — Zanes vecāmāte uzsverot paskaidroja, — parasti tad zūd saikne ar vienoto informācijas lauku. Tu dzīvo, bet maģijas pasaulē esi nulle. Un šīs spējas vairs nevar iegūt vai iemācīties. Tāds zudums parasti attur no šī soļa. Tas būtu apmēram tā: tu esi visvarens zvēru valdnieks lauva un, zūdot dzīvības enerģijai, pāriemiesojies kuslā aveniņā... Paskaidrojumi lieki. Tāpēc jau tie pieliek tādus pūliņus organisma atjaunošanas un mūžīgās dzīves pētījumiem.
Viņas skatiens bija mierīgs un gudrs.
— Spēja paskatīties no dažādiem skatupunktiem — tas mūs atšķir no dzīvniekiem. Uz vienu lietu var palūkoties no dažādiem leņķiem. Dažādiem aspektiem. Un no dažādiem redzējumiem. Zini, ka kukaiņi un putni pasauli redz ultravioletā spektrā?
Un nesagaidījusi atbildi, turpināja:
— Palūkojies uz mūsu mazākajiem brāļiem. Ziemā mazputniņi izmisuši sitas pret loga stiklu, mēģinot izknābties cauri un tikt pie tur zie-mojošām mušām. Tie nespēj saprast, kas gan traucē tikt pie kāruma. Tāpat arī cilvēki — sitas, sitas pret saviem sapņu uguņiem, bet tā vai tā nesanāk kļūt par rokzvaigznēm vai par miljonāriem. Dievs katram dod |M4 viņa nopelniem. It sevišķi, ja cilvēks dzīvo ar pateicību par visu, kas H viņu notiek. Pat nedienas pieņem un cenšas saprast, kāpēc gan tā ir noticis.
Zvirbuļi plēsās pēc labākajām vietām māju ieskaujošajā vīteņstīgu biezoknī. Kņadas vilināts ielaidās vēl viens prāvs bariņš. Blakus viņiem ligu čemurā nosēdās dzeltenknābains zvirbulēns. Plaši atvērtām acīm tas raudzījās nekustīgi sēdošajā cilvēkā. Laikam nekaitīgs, tā nospriedis ņēmās tīrīt spalvas.
Pēkšņi iesākusies trauksmes sajūta nepameta Staro. Tā gruzdēja, saindējot prātu. Viss iekšā izmisumā drebēja, kliedza: “BĒDZ!!!! Glābies!” I.idz nolemtībā viņš saprata: “Jau par vēlu! Viss! Beigas!”
Šajā vietā nepārprotami bija noslēpies ļaunums. Noslēpies, vai gaidīja piemērotu upuri. Abos gadījumos tas bija vienlīdz ļauni viņam.
Neizturami augsta spalga sīcoša skaņa grieza ausīs. No tās nebija glābiņa pat aizspiežot ausis. Kā disks skan, te ātrāk, te nedaudz palēninās, bet vienalga skaņa vibrē, ielien, iešķeļ ik šūniņu.
Bez kādas priekšā teikšanas Staro sajuta, ka nav viens pats. Telpā bija vēl kāds! Mati no aizmugures saslējās stāvus. Ap viņu sakļāvās kas netverams, un miesu sāka kratīt drebuļi. Nekustīgi stāvot, Staro gaidīja. Ar kreisās acs kaktiņu manīja izveidojamies vai pat pieplūstam no aizmugures caurspīdīgu mākulīti. Tas mainījās, trīsuļoja. Vajadzēja tikai strauji pagriezt galvu, kā tas pazuda.
Bet sajūta palika. Tā turpinājās, nesdama viņā jaunus šausmu viļņus.
Sasprindzis un neelpodams Staro gaidīja, kas nu būs. Šis kaut kas no jauna sarosījās. Nedzirdami, tik nojaušami.
Viņš sajuta kā uzmanīgi, neredzami, vien nojaušami taustekļi kā plīvurs ar savu malu aizskāra viņa nekustīgo ķermeni. Tad tie saudzīgi, bet stingri piesūcās un strauji izsūca viņa dzīvības spēku. Staro bezmaz juta,
kā atlikušie dzīves gadi aizplūst barojot To!
Tas bija tā, it kā milzīgs ledusskapis ar ventilatoru izrautu siltumu, liekot miesai stingt, prātam gurt.
Pagriezis galvu, viņš centās ieraudzīts dzīvības sulas laupītāju. Tas bija blīvāks par gaisu, gandrīz necaurspīdīgs, zibšņi, varavīksnes spīguļi. Citu dimensiju iemītnieks sazina kā iekritis mūsu pasaulē. Vai drīzāk iekļuvis, lai barotos. Tādam lodes iztriektos cauri.
Viņš juta ko neparastu. Ap viņu sabiezēja neredzama saprāta migli-ņa. Citādāk to nevarēja aprakstīt, bet ap viņu satumsa, vai tā tikai šķita? Elpa padevās ar grūtībām, auksti sviedri pārklāja augumu. Šaušalīgas apziņu stindzinošas šausmas caurauda viena doma: “Nāve! Vai tās ir nāves pazīmes? Tad tā mirst? Kāpēc man acu priekšā nepazib visa dzīve?”
Jautājumu jūklis pazuda, kad Staro spēja vien apjaust, ka kaut kas neizprotams mēģina pārņemt varu pār viņa augumu.
Tā kā aukstums, tā kā smalki vibrējošs bezmiesīgs spēks, ieķēries ikvienā spalviņā, iespiedās viņā, pārņēma viņa saprātu. Staro izmisīgi centās atgūt varu pār sevi, taču tas bija nesalīdzināmi spēcīgāks. Kā kuslu zīdaini nevērīgi pastūmis, nesaprotamais spēks turpināja iesākto. Staro turpināja izmisīgi turēties, lai neizzustu, netiktu uzsūkts no šis nesaprotamās esības, kas nebija nāve, bet kas šausmīgāks.
Te uzplaiksnīja Zanes vecāsmātes izskaidrojums šim šausmu pilnajam mirklim:
— Ir neiedomājami daudz dzīvības formu. Mums vislabāk pazīstamā ir fiziskā olbumvielu oglekļa forma. Saprātam nemaz nevajag fizisku ķermeni. Gari, saprātīga enerģijas substance, plazmoīdi.
Un vienlaikus ar paskaidrojumu apziņā iekšā plūda neparasti stipras svešas domas, lai kā viņš pūlējās to nepieļaut. Tik stipras un skaidras, ka tikai ar piepūli varēja noticēt, ka tās tiešām nav skaņas, bet neredzama svešinieka domas.
Uzbrukums mainīja veidu. Kā milzu ķepa uzgūla augumam, ietinot tādā kā mīkstā vatē, nospiežot plecus, apziņu. Laupot dzīvotgribu.
Ka ar sarmu pārklāts nedzīvs aukstums vēlās, gāzās, sasaldēja dvēseli.
Kaut kas jaudīgs iesūcās dvēselē, to sagandējot un atstājot neizraujamas skabargas. Tās pūžņojot pārvērtās par patstāvīgi dzīvojošiem ļaunuma pūžņiem. Ledainas, lipīgas šausmas turēja savā varā.
Nekurienes ledusaukstā, bezgalīgā tumsa sakļāvās ap viņu. Neiztu-i ams prātu izsaldējošs aukstums sažņaudza ik ķermeņa šūniņu. Sasaldē-Ы dvēseli. Tas pa atomam noirdinās viņa fizisko apvalku un dvēselisko MS, līdz augums sadrups, aizplūdīs nekurienē. Šajā bezgalīgajā nekurienē nebija robežu. Tā bija visur un vienmēr. Te nekas un nekur un nekad nenotika. Prātam neaptverams baismīgs nekas!
Pieaugošas šausmas stindzināja un postīja saprātu, bezgalīgas mocības, kas salauztu ikvienu dvēseli, par miesu nerunājot. Likās, ka viņš krīt nekurienē. Bezgalīgs kritiens bezgalīgā nekas. Vienlaicīgi viņš juta, kā nelabuma spazmas savelk vēderu. Tātad viņš vēl ir savā augumā. No bez-miesīga būtnes plūda neizturama bada sajūta. Tā vēlējās izsūkt dzīvību.
Svešām acīm, pavisam savādākā rakursā, viņš ieraudzīja vīziju. Zemes pašā viducī slējās piramīda. No saulrieta līdz saullēktam neskaitāmas virtenes kāpa augšā, lai atdotu un uz upuraltāriem atstātu sirdis, bet mākslīgi veidotā kalna dzīlēs ieslēgto baismoni barotu asinis. Neskaitāmi cilvēki bez apstājas atdeva savas dzīvības, jo kolīdz apstāsies, tā pamodīsies klinšu bluķu noslogotās citā dimensijā radītās šausmas un, remdējot mūžīgo izsalkumu, saārdīs visu dzīvo. Tāda bija cilvēces cena par kāda vieglprātīgajiem eksperimentiem ar maģiju.
Vīzija pazibēja sekundes daļās, bet redzētais palika prātā līdz vissīkākajai detaļai. Šī būtne, kas izmantoja viņa augumu, bija pavisam sveša saprāta iemiesojuma taustekļa gals. Un Staro bija kā neredzamā diegā iekārta marionete. Diegs, kas aizved lidz zvaigznes izmēru ļaunumam. Murskulis, visa ļaunuma iemiesojums, Melnā gaisma, kas aprij pati sevi. Izklausījās fantastiski.
Melnais caurums izsviež antimatēriju, taču šī neredzamā būtne aprija selektīvi. Šobrīd tam nevajadzēja matēriju, tam vajadzēja pēc iespējas
augstāk attīstītu garu, ko varētu ieslodzīt sevī, pārveidot par sev līdzīgu un sūtīt šo emisāru jaunu upuru meklējumos. Lai paralēlās pasaules iemītnieks atkal varētu sūkt enerģiju.