Staro pamodās viscaur sviedriem noplūdis. Guļot uz segas dārzā zem ābeles, viņš juta, kā krampji miesās atlaižas.
Zanes vecāmāte uzlika vēso plaukstu uz Staro noplūdušas pieres. Patīkams miers ieplūda galvā, aizgaiņājot spriedzi, nomierinot trakos aulēkšos joņojošo sirdi. Noņēmusi roku viņa bezkaislīgi noteica:
— Tev vēl nāksies ar viņu satikties. Šī tikšanās nebūs patīkama nedz vienai, nedz otrai pusei.
— Pie joda tādas tikšanās! — piesliedamies kājās, Staro nomurmināja. — Labāk iešu dīķī nožvunkāties.
— Ej, ej. No likteņa tev neizbēgt!
— Man ir bail! Godīgi atzīšos! — nometis bravūrības masku Staro nočukstēja.
— Arī man ir bail! — vecāmāte kārtojot piedurkni tādā pašā tonī atbildēja. — Katrs no mums baidās. Tas ir dabiski un vienīgais, ko mēs varam, ir pievarēt bailes. Ļaut aplūst apkārt, paslīdēt garām, neaizķeroties prātā un tādejādi pievarēt. Tas, kurš to spēj paveikt, kļūst par īstenu vīru, ko pievarēt ir grūti.
— Tu dzen mani izmisumā! — Staro soļojot prom sarkastiski izmeta.
— Izmisums ir lieka enerģijas izšķiešana. Agrāk vai vēlāk cilvēks pierod pie jebkurām šausmām. Tāda ir cilvēka sugas izdzīvošanas taktika, vājākie nosprāgst, stiprākie turpina cilti, — mierīgā, stingrā tonī viņa atbildēja. — Viens no romiešu leģiona pamatpostulātiem ir „invalidus es mori” vājākajam labāk nomirt. Tāds ir negrozāmais dabas likums.
— Tad es būšu stiprākais! Es cilvēcisko pacelšu par visiem citiem likumiem! — Staro atsaucās basa balsī. Un pacēla izplestus labās rokas vidējo un rādītājpirkstu V veidā.
Pēc peldes, atradis Zani vistu kūtī savācam no perēkļiem olas, Staro pažēlojās:
— Man paliek bail no tavas vecāsmātes.
— Kas atkal?
— Viņa ar mani izdarās kā ar kādu salmu lelli!
— Bet burvju rokās tu tāds esi! — viņa kaismīgi atcirta, turpinot olu vākšanu.
Staro mulsi noņurdēja:
— Jutos tā, it kā ar rupju drāšu birsti būtu izslaucīts no iekšienes un ārienes.
— Tas ir kā balzams līdz jēlumam noberztai pašapziņai! — uzmetusi sānisku skatienu un pavīpsnājusi, Zane piebilda.
Bezdelīgas, jautri vidžinot, nepiekūstot laidelējās virs viņu galvām. Ik pa brīdim atnesa savu guvumu nepiepildāmo mazuļu mutītēs.
Gailis savicināja spārnus un lēni, izteikti noturīgi izdziedot savu skaņo dziesmu, atgādināja, kurš, viņaprāt, ir sētas valdnieks. Paceplīši čivināja no rīta līdz vakaram.
Zanes vecaistēvs, sēdēdams uz apses bluķa, ar mierīgām, izsvērtām kustībām gatavoja ziemai iekura skaliņus. Staro, pieteicies palīgā, sēja buntītēs. Smaržojot pēc piena, uz kūti garām pagāja divas govis.
Vecaistēvs izsmējīgā tonī ierunājās:
— Vēl nav apnicis ar tām raganām ņemties?
— Ne jau es, bet viņas ar mani ņemas! — Staro labvēlīgi pasmīnēja.
— Zini, kāpēc viduslaikos visās šajās raganu prāvās inkvizīcija izmantoja eļļu?
— Siltumnoturīgāk! — Staro nedomājot izmeta.
— Tieši tā! — piekrītoši ar zodu pamāja vecaistēvs. — Spīdzināja, lai ķeceris nevis vienkārši pārvēršas par ogli, bet uzdod riktīgi liesmu. Tādu uzkarsētu eļļu uzlej spīdzināmajam virsū un paši iet pelnītas pusdienās.
— Tikmēr ķecerim iekšējie termiskie apdegumi, viss nenormāli sāp. Un viņš uzreiz paraksta vienošanos par slepeno sadarbību, sāk sniegt informāciju par saviem sakariem, par kopējo noskaņu nešķīstības pilnajās aprindās... — Staro sāka runāt mūsdienu spīdzinātāju leksikā.
— Raganām nemaz nebija smieklīgi! — vecaistēvs skumjā balsī noteica. — Viduslaikos bijušas dažas vietas Latvijā, kurās bija spiesti pārtraukt raganu prāvas, jo kas tad strādās? Kas baros kungus? Baznīcu? Bezmaz vai katrs, kam inkvizitori pieķērās, lai kaut uz brīdi pārtrauktu mocības, uzreiz sāka vilkt līdzi veselas līdzdalībnieku ķēdes. Sauca pirmos pa atmiņai pagadījušos vārdus, un re — aiziet tāda organizētā vilkaču un raganu sazvērestība, ka inkvizīcija nespēja laicīgi apstrādāt. Raganu procesu ziņā Livonija bija otrajā vietā aiz Spānijas. Un galvenais iemesls bija ne vien pretestība baznīcai un kristietībai, bet, mūsdienu terminos runājot, arī ekonomiskā konkurence. Šeit bija attīstīta tautas dziedniecība, homeopātiskā, ar ārstnieciskiem augiem, tautas līdzekļiem. Eiropā viduslaikos medicīnisko pakalpojumu sniegšanas monopols bija klosteriem. Sirgstošos izārstēt, apšļācot vien ar svēto ūdeni, protams, nevar. Ja nevar izārstēt, jāiet labāk pie savējiem, kas ātri dabū uz pekām. Tie klosteriem nosita visu peļņu. Pakonsultējušies, izprasīja inkvizīcijas speciālistus, sagatavoja viduslaiku noziedzības apkarošanas programmu ar radošu komplekso pieeju. Novāca tautas dziedniekus, piešuva tiem okultismu, kaut kādas ķecerības. Tie parāva ķēdē līdzi apkārtējos, klientus. Visi tā pārbijušies, neviens pie tautas dziedniekiem neiet, un še arī klosterim bizness panesās. Peļņa nenormālā, jo ieguldījums tik vien kā svētais ūdens, pātari un asins nolaišana. Tā bija visa viduslaiku medicīna! Par letālu ārstēšanu tolaik izmeklēšanas komisijas neveidoja, norakstīja uz velnu nedarbiem. Gadījumos, ja bija nopietnāki roku vai kāju bojājumi, tad viduslaikos katra sevi cienoša ķirurga rīku komplektā bija koka āmurs. Bez narkozes ar to pa pieri, un, kamēr klients nemaņā, tiek nozāģēta pūstošā roka vai kāja. Ar homeopātisko ārstēšanu gan tolaik varēja saglābt. Jo, redz, kristietība apmēram kā komunisms pasludināja: aizmirstam visu, ko cilvēce zinājusi un sāksim no nulles. Tautas dziednieku zināšanas bija tūkstošiem gadu vecas. Jau apmēram zināja, kāda zāle jākošļā, kāda komprese jāliek, lai izveseļotos. Lūk, tā baznīca nostiprināja savu varu. Tāpat kā tagad notiek sabiedrības pārvaldīšana.
Nesaudzīgā raganu izskaušana noritēja burvju vadībā, tagad tie sekmīgi skalo cilvēkiem prātu. Visu, kas burvjiem traucē, mūsdienu mēlē dēvē par ksenofobiju, pārdzīvojušiem aizspriedumiem, netoleranci. Līdz ar laikiem mainās vien sastāvdaļas, bet ne receptes.
Vecaistēvs nīgri nosmīnēja. Runcis izstaipījās, ielaida stenderē nagus мм vaicājoši uzlūkoja ar savām dzintarkrāsas acīm. Pavēris spraugu, Staro gribēja ielaist kaķi iekšā. Kaķis neapmierināti kulstot asti gaidīja, līdz durvis pavērsies līdz galam. Līšanu pa spraugu uztvēra kā savas personības apvainojumu.
Tikmēr vecaistēvs izteica savu viedokli:
— Es lasot izsecināju, ka misis Mārpla bija ragana. Un par prototipu Agata Kristi izvēlējās savu vecmāmiņu. No viņas viedās acs neizspruka neviens ļaundaris — visu zināja uz priekšu, kas sliktus darbus darīs, kas apzagsies, kas aizbēgs no vīra. Un apkārtējiem par šausmām viss piepildījās. Un tici man, viņai patiešām palaimējās piedzimt laikā, kad par to nevilka uz sārta.
Pabeidzis darboties, vecaistēvs novērtēja padarīto un, sazvērnieciski piemiedzis ar kreiso aci, izmeta:
— Derētu pa graķītim paštaisītā?
— Kāda runa! — Staro labprāt pašķidrinātu uzkrāto zināšanu mur-skuli.
— Tad ejam darbnīcā! Tur man vienmēr glabājas nogatavinātie krājumi.
Instrumentu skapja apakšējā daļā bija izveidots vienkāršs, bet patīkams bāriņš. Tajā cieši saspiedušās savu likteni gaidīja pudeles bez etiķetēm. Salējis mazajās špieglāzītēs, vectēvs vienu pasniedza Staro un noprasīja:
— Domā, ka tā ir kandža? Nevis kandža, bet ābolu kandža! Galvenais, kas atšķir no visa pārējā, tajā skaitā vīnogu kandžas, ir tas, ka kal-vadoss ļoti ātri nobriest. Tam atveras varena aromātu, garšas un smaržas kompozīcija. Pērkot veikalā, nevaru būt drošs par fūzeļiem, kas ir jebkurā alkoholā. Turpretī te vienmēr zinu, kāda manta ir sanākusi. Visa ābolu būtība šajā pasakainajā dzērienā atveras. īstam kalvadosam ir piesātināta garšas buķete.