Un vecaistēvs izmeta glāzīti.
— Tas ir aumež labais! — viņš ar tīksmi noteica.
Staro savējo izdzēra ar baudu. Kalvadosa karstā lodīte nošļūca kuņģī, nesot līdzi patīkamu noskaņu. Gaisā izplatījās alkohola smaka.
— Tad varbūt arī otru? — vecaistēvs, viltīgi smaidot, jau piepildīja savējo.
— Neiebilstu! Tā ir varen smeķīga manta.
Līdz ar to šis vakars bija rezervēts vīru sarunām. Paņēmuši iesākto pudeli un glāzītes viņi devās uz lapenīti dīķmalā. Tur jau kādas gādīgas rokas bija sarūpējušas sagrieztu speķi, maizi, zaļumus.
— Alkohols dod tādu pašu efektu kā emocijas. Gan pirmais, gan otrais par daudz nav labi. Visam savas robežas.
— Gan jau robežas manīsim!
Un sarunas nemanot ieslīga tīri vīrišķīgās tēmās. Runcis, ielecis viņam klēpī, omulīgi murrādams sapņoja par siltām pelītēm. Staro, mēli palaidis ganos, aizrautīgi stāstīja par savu sapņu lauku saimniecību. Par savu dzīvi. Nepiepušķojot, bet arī nenoniecinot. Runas virmoja līdz kokā ievaidējās pūce. Kaķis piepešā ziņkārībā izstiepa kaklu, lai saskatītu.
— Visam savs laiks! Gan atpūtai, gan miegam! — Zanes vecaistēvs ierunājās un Staro mīļuprāt piekrita. Viņu gaidīja silts, mīksts augums un daba, kur nav jādzenas pēc pārejošām vērtībām. Tas lai paliek pilsētas džungļu un naudas varai.
Staro modās ar gaiļa dziesmu. Lieglaimes pilns viņš pierausās kājās. Ir tik patīkami rītausmā pirmajam atvērt acis un, turot mīļoto aiz rokas, gaidīt, kad viņa pamodīsies. Tikmēr var priecāties, ka pa šīm nedēļām viņi izdzīvojuši mīlestību mūža garumā. Smeldamies mierinājumu
«sājā tuvībā, Staro juta, kā neizbēgamās šķiršanās radītā trauksme norimst, to aizvietoja laimes pilni brīži.
Šodien solījās būt gurdinoši karsta tveice. Pagaidām vēss, tīkams gaiss ļāva baudīt rītu. Darbīga bite dūca zieda dziļumā. Gailis nerimās pilnā skaļumā baidīt vēl saldi dusošo miegu. Tāds jau ir viņa amats — pirmajam sveikt jauno dienu.
Mīļotās sejā viņš saskatīja eņģeļa vaibstus. Pavērusi garās skropstas, viņa fokusēja skatienu uz Staro acīm. Rožu sārtas lūpas pavērās. Smaids atklāja visu viņas dvēseli. Viņa pasmaidīja un pajautāja:
— Labrīt! Kā miegoji?
Un ar pirkstu galiņiem maigi paberzēja ar pa nakti izaugušiem rugājiem klāto kreiso vaigu. Neko nebildis, Staro iespieda seju Zanes matos: cik tie labi smaržoja! Viņš tvirti saspieda viņas roku. Zanes liegais, starojošais svaigums cilināja viņa nāsis. Pirksti glaudīja gludu un maigu ādu.
Zane staroja rēnā laimē. Staro smaka vai nost piepeši uzplūdušajā karstuma vilnī. Nedrošā maigošanās pārtapa kaislē. Iesākās brīnišķīgs trīsu vilnis.
Sieviete, zinot, ko vēlas, ļāvās izmantot vīrietim nekad neiegūstamās zināšanas par sievietes auguma noslēpumiem.
Saldsaldās pusnemaņas miglas pārņemts, Staro it kā no malas vēroja sevi. Lēnām, iekšā ārā, lai kā organisms prasīja straujākas, ugunīgākas kustības. Pārvarēja vēlmi atjaunot lapsenes dejas ritmu. Kā čūska apvijusies ap Staro, viņa cieši sakrampēja kājas uz muguras.
— Beidz mani spīdzināt! — kaismīgi elsojot, viņa iečukstēja Staro kreisajā ausī. Nesagaidījusi atbildi, viņa iekodās kaklā, vienlaicīgi ielaižot nagus dziļi mugurā.
Mīlestība ir kā pēkšņi uzklupusi slimība. Ar skaidru prātu zini, zāļu nav — ir jāpārslimo. Staro zināja, ka smeldzīgas laimes pārpilni mirkļi ar Zani bija visburvīgākie visā viņa mūžā. Staro atradās absolūtajā sazobē ar Zani. Zane bija kā viņa paša miesa un dvēsele. Un viņš bija arhaisks stulbenis, kuram mīlestība ir svēts vārds! Anahronisms gatavais!
Mīlēja aizvien kaislāk un svelošāk.
Zanes mati, kā ierasts, bija cieši atķemmēti un sapīti bizē. Viņas miesai piemita veselīgs spīdums. Tikpat kā nelietoja kosmētiku, ja par to neuzskatīja pretiedeguma krēmus.
Patīkama, liega vēsma šalkoja koku zarotnē. Staro nodzēra kafijas malciņu, vērodams, kā kaklu uzskurinājis, gailis buldurēdams lenca vistu. Tā izvairījusies iespruka upeņu krūmā. Gailis, slēpjot neveiksmes aizvainojumu, braši nodziedāja. Zanes mājas ir kā neliela svētnīca, pērkamās pasaules mutulī. Kur rāmi ritinot laiku varēja atbrīvoties no visa tā, kas nodeldē — nevajadzīgās informācijas, stresa, trauksmes. Un otrādi — attīrīt zemi no ļaunuma.
Staro, sevi netaupīdams, saskaldīja malku. Pēc tam sanesa un sakrāva malkas šķūnī.
Vakarā pasautējies melnajā pirtiņā, viņš atjaunoja ķermeņa lokanību. Pirts deva svaigumu, prātam mieru, ķermenim spēkus.
Taču pirms pirts Zanes vecāmāte uzrunāja Staro. Skumjas bija iegravētas ikvienā sejas vaibstā:
— Tu vari palikt vēl nedēļu, bet ne vairāk. Ilgstoši uzturoties kādā vietā, sākas izmaiņas šīs vietas informatīvajā laukā. Prasmīgs cilvēks, pazīstot tavu enerģiju, pratīs atrast, kur tu esi sācis laist saknes. Un tad pats saproti, kas sekos... Nekad nenovērtē ienaidnieku par zemu. Par augstu var. Tāpēc zinošie savāc asinis, nogrieztos nagus, matus un spļāvienus.
Viņa uzsvēra pēdējo teikumu.
Sāpju dzelksnis iedzēla sirdī. Staro jutās kā bezsaimnieka suns, kas salīgā ziemas vakarā pieturēts, pabarots, bet tad tiešā veidā tiek dots mājiens, lai vācās ārā un meklē mājas citur. Lūgties — tas bija pāri viņa spēkiem, kaut arī šķita, ka ar šiem vārdiem sagrūst visas viņa cerības.
Zanes vecāmāte sēdēja zem liepas, rokas salikusi klēpī. Viņas cieti zilās acis vēroja apvārsni.
— Agrāk rudeņi bija krāšņi, krāsaini, tīrā bauda pastaigāties. Tagad kaut kādi blāvi, pelēki. Nav vairs kā jaunībā. Pasaule izbāl, enerģijas plūsma kļūst gurdenāka. Un to atzīmē ne viens vien. Kāds uzsūc spēku.
Naska bezdelīga ietriecās dejojošo odu mākonītī. Savicinājusi spārnus strauji pagriezās, lai atkārtotu uzbrukumu.
— Amulets var pasargāt, taču pārāk spēcīgs amulets tā īpašniekam var būt nāvējošs. Tāds būs kā gailoša ogle ļaunā acī. Un ļaunums nerimsies, līdz noslāpēs amuletu. Ja tādus izgatavos, tad neļaus tumsai dzīrot neko nenojautošo ļaužu pasaulē. Pietiek ar tādu, kas novērš uzmanību, atvaira, vājina uzbrukumu. Katram pēc spējām.
Viņas pierē neizzuda vertikāla grumbiņa.
— Ir amuleta pretmets, kas slāpē brīvu domu. Ārkārtīgi spēcīgs, — viņa uzsvēra. — Tas apslāpē ikkatru nojausmu par tā esamību. Ļoti stipri noslāpē. Tāpēc jau Latvija iznīkst, izmirst un emigrē. Tumšo spēku virpulis kā milzīgs sūklis dienu no dienas bez apstājas lēnām sūc Latvijas iedzīvotāju spēkus. Tādējādi notrulinot un padarot apātiskus. Tas ir viens no veidiem, kā pārvaldīt. Tas arī izskaidro, kādēļ aizbraukuši uz citām zemēm, cilvēki drīz vien jūtas moži, mundri, enerģijas pilni. Tepat pāri Zviedrijā...
Un atgriezās pie stāsta:
— Tam piemīt spēja novērst no sevis uzmanību un nemanāmi pilnībā izgaist no atmiņām. Katru reizi uzlūkojot, aizmirsīsi par to. Un ļoti spēcīgi noslāpē, efektīvi novirza domas, kolīdz kāds viņa darbības zonā aizdomājas, vai tik tas nebūtu pie vainas negācijās. Enerģiju uzsūcošais, degradējošais kristāls pilda savu funkciju — atņemot dzīvības spēkus, padara par aprobežotiem kustoņiem. Aprobežots tips nevar ciest domājošus. Tiem ir labi tā, kā ir. Vēl jo labāk, ja galvā ieliek visu gatavu. Tādi izdarīs visu, lai nekas nemainītos. Lai viss stāv uz vietas, kamēr visi aiziet garām. Viegli manipulējami, viegli vadāmi.