Staro pat nepacēla skatienu. Tik ļoti viņš uzsūca informāciju.
— Tas atrodas tagadējās Zinātņu akadēmijas augšējā pilonā. Pēc
Staļina rīkojuma tas tika būvēts kā kolhoznieku nams. Kolhoznieku nams! — viņa lēnām atkārtoja, šim nosaukumam piešķirot baismīgu noskaņu. — Vispilnīgāk raksturo kolhozu sistēmu tās veidošanas sākumā. Kolektīvais saprāts, kur individuālisms ir kaitīgs, pat bīstams šim organismam. Ar tā palīdzību tumšie spēki mūs tur slogā. Pašā augšā akumulē enerģiju. Tas ir būvēts uz seniem kapiem. Zikurāta apveidi skaidri jaušami. Tā radīšanai Staļina gulagos tika nomocīti vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Bezcerīgās ciešanās nogalināto psihiskā enerģija I ika saglabāta īpašās keramiskās plāksnēs, un tās veido ārējo sūkļekrānu. 90. gados pēc dzelzs mūra sabrukšanas ij mūsu, ij Varšavas Staļintētiņa dāvanu vēlējās aizvākt no pilsētas. Nesanāca. Tā nojaukšanas pretinieki, amuleta aizstāvji, ir tumsas veikli apmuļķotie, kuri klaigā par vēsturiskā mantojuma neaizskaramību. Pie tam tas monstrs ir daudz spēcīgāks par poļu. Laikam neuzticējās. Poļiem par laimi, mums par nelaimi.
— Murgs! — Staro nenoturējās, neizsaucies.
— Lūk! — viņa skumji noteica pašķiebjot galvu. — Haldejiešu uzkrātās zinības pat ļoti izglītotam cilvēkam ir neaptveramas. Un pie tam tās ir slēgtas pat sekotājiem, izņemot ļoti šauru zinošo loku. Tie ari veido sabiedrību. Visspēcīgākais ierocis, ar ko pretdarboties ļaunuma hegemonijai, ir zināšanas, taču Kasandras likteni nevēlos piedzīvot, — šos vārdus izrunājot, viņas seja sagrumbojās. Zanes vecāmāte piespieda plaukstas pie deniņiem un pēc neliela brīža viņa atguvusies piekodināja: — Atceries! Ne vairs spēks, prasmes, ieroči, bet gan prāts ir tavs galvenais ierocis!
Vecāmāte nenovērsa skatienu no Staro, kurš tikmēr sēdēja nevērīgi saņēmis rokas. Uzmundrinoši pamāja ar roku un turpināja:
— Zinātņu akadēmijas ēka ir psihotronais ierocis, par kura eksistenci visi smiesies. Jo tā apmātie nedomā racionāli vai loģiski. Viņi tic ilūzijām. Kā jau teicu, tam ir neparastas spējas izkliedēt, nozust no prāta. Pat ja tu parādīsi, pierādīsi tā ļaunumu, tevi un tos nedaudzos kuri noticēs, izsmies. Šis ir bezdomu dzīvnieku laiks, kuru nesalauzīsi....
Viņa smagi nopūtās. Mute savilkās apbēdinātā smaidā. Nopietni uzlūkoja vienpersonisko auditoriju pirms pavēstīja nākamos netīkamos jaunumus.
Staro tikmēr sajuta nepatīkamu tukšumu kuņģī. Šie maģijas pasaules ēnu jaunumi viņā viesa pamatīgas bažas. Pār mugurkaulu nojoņoja tāda kā elektrības izlāde.
Nervozi norijis siekalas, viņš sadrūvēja. Un gandrīz vai palaida gar ausīm nākamo vēstījuma fragmentu:
— Dainu skapis ir mūsu nacionālais sargs. Kas ir vēl svētāks par to? Un tas atrodas Staļina monstrā, kas kropļo tautas sargu. Tāpēc latvieši kā nodzīti jūglopi pacieš visus pašu akceptētās varas spaidus un absurdus. Valsts ir pārāk dziļi iestigusi ļaunuma atvarā. Pārāk stipri to tur savā varā. Lai atbrīvotu šo zemi, tautu no tumsas žņaugiem, vajag zināšanas un spēku.
Staro, drūmi nosmīkņājis, izmeta:
— Mūsdienās ne vien tādus monstrus ir pārvērtuši gruvešos!
— Vai tev pacelsies roka iznīcināt Dainu skapi? — Zanes vecāmāte dzeļoši skarbi noprasīja. — Pat uzspridzinot tu nepārcirtīsi šo himeras mezglu. Tiks uzslieta jauna augstceltne, kur ievietos vēl jaudīgāku amuletu. Kaut arī tas ir novecojis paņēmiens. Tas derēja savā laikā. Tagad, atrodoties varenības virsotnē, tumsa var atļauties bezmaz atklāti rīkoties, un neapmierināsies ar lienošo pakļaušanas taktiku. Tagad cieņā ir strauji uzbrukumi. Tie ķersies pie vēl radikālākiem pakļaušanas paņēmieniem. Līs daudz asiņu, izspēlēs tumsai vajadzīgos scenārijus.
— Nevienam tas nav vajadzīgs! Bet kas mums visiem, ievērojot savstarpējas pieklājības normas, rindas kārtībā uz kautuvēm vilkties? — Staro nenoturējās indīgi nepiezīmējis.
Zanes vecāsmātes balsī ieskanējās metāliska nots:
— Arī šajā jomā nekas nestāv uz vietas! Mobilo torņi ir pilnveidotā enerģijas sūkļsistēma. Tas notiek tik smalkā enerģijas plaknē, ka bites nevar izdzīvot. Tā izēd spēku asinīs, izplēnē garu, toties tumsa tūkst.
Staro no pēkšņās balss toņa pārmaiņas aizrijās un iekāsējās. Atguvies noslaucīja muti ar apakšdelmu.
— Greizo spoguļu pasaules likumus nevar uztiept, ja vien tiem neļaujas. Kolīdz tie tev atklājas, tu nezini, ko iesākt. Tu apjūc.
Staro saspicēja ausis.
— Vēl vairāk tevi tracina apmāto aklums, kas izsmej. Pūlis, šis cilvēkveidīgais planktons, ir akls pret saucieniem attapties, jau kopš aiz-laikiem šīs zināšanas tiek koncentrētas. Tumsa ir neticami varena, bet nav visvarena. Tā nodarbojas ar varas koncentrāciju, pārdali ar mērķi vēl vairāk sakoncentrēt. Jo ari sabiedrība attīstās arvien lielākas koncentrācijas virzienā — naudas un varas koncentrācija arvien mazākas cilvēku grupas rokās, kas var ļoti slikti beigties. Tāpat kā ļaunuma ačgārnā morāle ar izkropļotajiem priekšstatiem par labo un ļauno, kura gūst sabiedrības priekšroku. Kaut ari šajā dzīvē reti kad notiek taisnīgi. Nekaunīgākajam un spēcīgākajam ir priekšrocības.
Netīkams kamols vilka Staro kuņģi čokurā. Kā nez kādā veidā norīta smaga viduslaiku lielgabala lode. No deniņiem pāri vaigam smagnēji slīdēja liela sviedru lāse.
— Tu esi nobijies?
Zanes vecāsmātes seja sagrumbojās. Mēmā pacietībā cieši saslēgtās lūpas gaidīja atbildi. Viņš bez sajūsmas pamāja ar galvu un vai izšāva vārdus:
— Rauj, mani kociņš! Nobijies? Par maz teikts! Ar visām šīm jaunajām zināšanām es jutos kā pārpilnā odžu terārijā iemesta baltā pelīte. Ko līdz manas prasmes, ja burvestības indes zobi mani var viegli pievarēt?
— Biedējoši teikt, bet jāsaka. Civilizācija, iekļuvusi vadāmā haosa lavīnā, gāžas iznīcībā. Laiks kā cilpa pietuvojas tam punktam, kad noteiktā brīdī civilizācija aprij sevi pati.
— Ar tādām kā jūs, ir ārkārtīgi bīstami būt barikādes pretējās pusēs.
— Var pārdzīvot! — Zanes vecāmāte attrauca. — Gaismas un tumsas pretstats ir mūžīgais attīstības dzenulis. Cīņa neļauj ieslīgt galējībā. Es neesmu visspēcīga! Taču savai dzīvei un tās mērķiem pietiek. Ne jau spēkā ir vara.
— Pēc visa tā, ko te uzzināju, es jutos ne savā gadsimtā, ne savā ādā. — Staro sajuta kaklā dedzinošu kamolu, bet pārvarējis turpināja kratīt sirdi:
— Kas par neveiksmi piedzimt laikā, kad nevis tu, tavs spēks, prāts, izmaņa un veiksme ir tas galvenais. Kad tu nevari ar spēku iegūt sievu. Tie romantiskie laiki ir aizgājuši.
— Nekad nemēģini atgriezties pagātnē. Pagātni vairs nekad neatdzīvināsi. Tikai uz priekšu ejošam piederēs nākotne!
Rietošā saule lēja sēru spožumu pār mežu.
— iVlēs vairs nevaram tikties! — Zanes vecāmāte skumji noteica. Viņa novērsa acis, kad tajās saskrēja asaras.
— Nav ideālas aizsardzības, jebkurā būs plaisa, vājā vieta. Tādās situācijās ir jāprot uzmeklēt un dot iznicinošu triecienu. Melnie magi atsevišķu mērķu sasniegšanai izveido — idiot savant — šaurā, specifiskā jomā ģeniālu speciālistu. Bet tā pataloģisks, dzīvot nespējīgs indivīds. Aiz mūsu veikto izmaiņu vairoga tavas pēdas sadzīt var tikai šaurpierains ģēnijs. Tavas specifiskās feromona molekulas klejo pa pasauli. Un ošņa. Pēdzinis... Mums tie neko nepadarīs, taču tevi mēs nespēsim pasargāt...
Staro nevajadzēja skaidrot, ko gan ošņa viņa situācijā spēs atklāt.
Zanes vecaistēvs uz atvadām pastiepis roku noteica: