— Ielāgo labi! Bailes cērt dziļāk nekā ierocis. Šo karu tev nāksies izcīnīt bez mūsu ieročiem!
Un saspieda roku tā, ka pirksti nokrakšķēja. Par spīti cienījamam vecumam krampi nebija zaudējis.
Staro stiepdams laiku uz atvadām mīļotajai teica:
— Mēs vienmēr šai saulē būsim saāķēti ar neredzamu āķi.
Laiks nepielūdzami strauji iztecēja. Un viņš devās prom uz neatgriešanos. Ko gan viņam nesis nākamība? Viņš labprāt aizsargātu, lolotu, bet lielais un skarbais „bet”. Viņš bija renegāts — savējo izstumtais.
Krūtīs kaut kas pārtrūka, dzīve šķita tukša, bezjēdzīga. Viņa dzīve sabruka kā zāle pēc spēcīgas rudens salnas — saulei austot spīguļo un mirguļo, bet sarmai nokūstot... Acīs ieriesās asaras un tecēja pa vaigiem. Staro nekautrējās. Tās bija īsta pārdzīvojumu liecinieces. Viņš priecājās, ka Zane dāvāja niecīgus, taču laimes pārpilnus mirkļus.
Lai kā sagriezās dzīves ceļi, Staro bija pateicīgs par notikušo. Šajā mājā viņš bija ieradies no dusmām uztūcis zili melns, bet aizgāja laimīgi smaidīdams. Šī vieta dziedēja garu. Tālumā pelēko mākoņu jumu pāršķēla plaisa. Tā strauji paplašinājās ielaižot spožu saules staru kūli.
Šķiet, tā bija cerību pilna zīme.
Viņš bija kļuvis par pilnīgi cita kaluma cilvēku! Ne pārkausēts, bet pārliets no pilnīgi cita metāla. Pat domas mainījās. Vien ārējais veidols kā plāna viņa būtības čaula, palika neskarts.
Atgriezies Rīgā, Staro burtiski sajuta, kā pilsēta izsūc spēkus. Gaisā virmoja spriedze, steiga, stress, saspīlējums. Viņš sajuta nepārtrauktu miegainību, ļuta, ka ir izsūkts. Nav spēka. Visu laiku Staro bija noguris pēc suņa, pat ja ne fiziski vai garīgi viņš neko nebija darījis. Tāds bezjēdzīgs nogurums.
Normāls nogurums pēc padarīta darba dod dzīvesprieku, bet šeit tas bija nedabisks. Viņam šķita, ka teju teju nosmaks šajā cilvēkskudru pūznī. Kā tādā vietā vispār var dzīvot? Bija laiks rīkoties. Nebija ko cerēt uz citu atbalstu! Cilvēkus saēd bailes un viņi taisnojas: neko nevar izdarīt! Cīņa ir bezjēdzīga. Labāk klusēt un izlikties, ka viss ir kārtībā, kad kā kaujami lopi stāvam rindā pie upuraltāra. Tāpēc arī virsroku guva un vēl aizvien gūst Kangari un Līkcepures. Šī doma saindēja viņa dzīvessparu. It sevišķi, kad senpazīstamais savīzēja jaunā gaismā.
Tumsa viņu saspiedīs kā knisli, ja stāsies atklāti pretī. Līdz prātā ienāks jēdzīgs padoms, viņš varēja vien bezspēcībā šņirkstināt zobus.
Prātā neskaidri iezīmējās turpmākā rīcības plāna vārie asni.
Staro, pavēris masīvās Zinātņu akadēmijas durvis, iegāja iekšā. Viņš jutās kā Džeks milžu kāvējs rāpjoties milzu pupā. Nomelnējušie augstie toajē griesti atgādināja katedrāli. Viņu vērīgi nopētīja neliela auguma policiste. Atpazinusi kā nepiederīgu, pienāca klāt. Pieklājīgā bezierunu balsī noprasīja:
— Labdien! Jūs uz kurieni?
— Es tāpat, uz skatu laukumu.
— Šeit nav skatu laukuma! — noskaldīja asā bezierunu balsī.
Lieliski zinot, ka tāds eksistē, Staro tomēr netaisījās strīdēties ar varas pārstāvi. Turklāt ar tādu, kurš ir saistījies dubultā kombinācijā ar tumsas varu. Izgājis ārā, viņš pārgāja pāri ielai un, apsēdies uz soliņa, vērojot augstceltni iegrima domās. Tad šeit bija tā spēka koncentrācija un pārdale!
Kā tikt pie tās rasējumiem? Varētu būvvaldē tikt, aizbildinoties ar pētījumu, ieceri uzrakstīt bukletu par tūristiem pieejamām septiņām Rīgas visaugstākajām vietām, taču šī vieta bija modrā uzraudzībā. Re, neatsaucīgā policiste viņu cītīgi novēro pa logu.
Pats varētu palikt ēnā, aizsūtīt studentiņu, lai nofotografē plānus. Arī tas neģeldēja. Viņš bija iezīmēts ar īpašu auru. Un vēlreiz te tuvoties bija vairāk kā bīstami. Pasaulē, kur ik gadu pazūd miljoniem cilvēku, viņš būs un paliks tikai sausa statistikas vienība, bez kādām individualitātes pazīmēm pazudušo sarakstos.
Un viņš pazudīs, pirms spēs iecirst zobus tumsas ķetnā. Sīkzobus. Pat smilšu graudiņš varenajai tumsas granīta piramīdai ir nekaitīgs līdz tam brīdim, kad ir sasniegta kritiskā masa.
Teorētiski varētu būvi-monstru burtiski nonest. Pat bez cilvēku upuriem. Ja strādātu ātri un saskaņoti. Bet ar ko? Visu mūžu kā vilks vientuļnieks. Ir partneri kriminālajā vidē. Par lielu naudu? Ar lielo naudu būtu čābīgi. Piedzīt smago ar pēdējā kara cīņu vietās savākto tolu? Varbūt paveiktos. Visticamāk, triecienvilnis aizietu sānis. Šī ēka ar dubulto funkciju bija būvēta vairāk nekā pamatīgi. Gan jau arī par tādu iespēju
galvas palauzījuši. Te vajadzēja nopietni padomāt pirms rīkoties.
Atgriezies mājās viņš apsvēra visdažādākos variantus. Vienu brīdi Staro pat domāja iekārtoties par tehnisko darbinieku. Netīrais darbs un visminimālākais atalgojums saglabāja neaizpildītas vakances. To Staro lieliski zināja. Tāpat šādu darbinieku vēlmi piepelnīties ar sīkām zādzībām, piesavinoties kādu vara detaļu, uz ko vadība pievēra acis.
ja iekārtotos, tad visu acu priekšā atklāti varētu izložņāt, izpētīt. Un tad nemanāmi savest, izvietot, sakārtot, uzlikt detonatorus. Un tad pēkšņi, dodot pāris stundu laiku, ļautu izvākt Dainu skapi, vērtīgākos materiālus, un atstāt tumsu bez dzīvības enerģijas pieplūduma...
Vajadzēs pastudēt ķīmisko reakciju. Un nodrošināties. Ar sapieriem neatkožamiem aizsargmehānismiem.
Staro noskurinājies atmeta domas. Nē, tā ir fantastika! Atlika vien tikai Dostojevska „Ko darīt”.
Staro izlēma uzvārīt makaronus. Verdošajā ūdenī iemeta sagrieztus sīpolus, ķiplokus, nedaudz lauru lapu, sāli, garšaugu maisījumu un iebēra makaronus. Priekšā tumša, plaša, bezgalīga nākotne.
Pārlicis prātā visus iespējamos variantus, Staro tos atmeta kā nederīgus, kad viņu iztraucēja durvju zvans. Monitorā ieraudzīja vidusmēra uzvalkā tērpušos vīrieti.
— Labdien! — sasveicinājies tas skaļi pavēstīja: — Es būtu no drošības policijas! Ja nekas nebūtu pretī, tad vēlētos uzdot pāris jautājumus.
— Nāciet iekšā! Dzīvokli gan jau zināsiet!
Viņš bija ļoti patīkams, glīts vīrietis. Taču kaut kas viņā atstūma. Smaidīgs, laipns, taču izskatījās kā nedzīvs robots. Tāds savāds. Nebija patiesas jūtas ne sejā, ne acīs. Nedzīvi dzīvs. Kaut kas no čūskas. Vai tādu iespaidu radīja gar sāniem brīvi plandošās rokas? Uzbāzīgi pieklājīgs. Straujām, brīžam pat saraustītām kustībām. Sagumzītā uzvalciņā. Kruķim neraksturīgs, apkārt glūnošs skatiens.
— Lūdzu! Vienmēr esmu bijis par sadarbību ar valsti!
— Jūs bijāt pazudis! Mēģinājām sazvanīt. Torņi neuztvēra pat jūsu tālruņa signālu.
— Dzīvoju vienatnē zaļā dabā. Biju saslapinājis mobilo un izjaucu, lai izžūst.
Staro laipni atbildēja, stingri lūkojoties sarunu biedra acīs.
— Bet mēs pārjums uztraucāmies!
— Šķiet, sociālistiskā lēģera laiki ir pagaisuši nebūtībā? — uzdevis retorisko jautājumu Staro devās pretuzbrukumā. — Un, kas gan tie būtu par draugiem, kas jūs vada, tā vietā, lai paši man paprasītu.
— Jūs vēlaties strādāt Zinātņu akadēmijā! Tas ir stratēģiskas nozīmes objekts. Tāpēc mēs ievācam informāciju par visiem kandidātiem.
— Opā! — Staro prasmīgi notēloja pārsteigumu. — Es nevienam nebiju tādu domu izteicis. Un neesmu pieteicies uz kādu vakanci. Varbūt jūs vēlreiz parādītu savu dienesta apliecību? Šķiet, kaut kas lāga neštim-mē jūsu vārdos un manos darbos!
Sapratis, ka ir pielaidis feilcri, zombētais sāka neskanīgi taisnoties:
— Jūs plānojāt strādāt Zinātņu akadēmijā....