— Tātad plānoju? — Staro draudīgi novilka. Draudīgi pastiepa uz priekšu apņēmības pilno žokli. Sirds sitās paātrinātā tempā. Uz kakla piepampa vēnas. Viņa acīs gailēja auksts cilvēkēdāja skatiens. Balsī iezīmējās skaudri virstoņi:
— Es vēlreiz atkārtošu lūgumu, vai arī nekavējoties zvanu policijai par zombiju viltvārdi! Jā, zombija operatori! Es jums to saku! Jūs pat lādzīgu leģendu nespējat sacerēt! Kur nu vēl mani normāli iztaujāt.
Baiļu atblāzma pazibēja viltus drošības struktūru darbinieka acīs, lai vienaldzības pilnais izdzisušais skatiens no jauna aizvilktu acis.
Šķiet zombija operatori, neplānotā pavērsiena samulsināti, nezināja, ko iesākt. Zombijs stāvēja ar kūkumā saliektu kaklu un nolaistu galvu. Pusminūte, minūte. Neredzamie leļļu meistari tikmēr laikam apspriedās, ko vēl varētu saglābt.
Tad zombijs piecēla zodu un ar plaši ieplestām acīm, rumpim absolūti neatbilstošā rūcošā balsī nodimdināja:
— Tu, ute, nespēlējies ar uguni. Pelni no tevis nepaliks!
Un pagriezies tā kā uzvelkamā lelle, kurai beidzies atsperes spriegums, šļūcoši izsteberēja ārā. No viņa uzvēdīja baisa, ledaini auksta dvesma.
Staro apņēma svētlaimes mirklis. Vien uz mirkli! Tas viss radīja nelāgu priekšnojautu gaisotni.
Pretīgi smeldzošs tukšums iezīmējās kuņģī. Parādījās iekšēja spriedze. Nervi pārvērtās uzvilktās, nepārtraukti uzvilktās stīgās.
Pa palodzi neveikli lēkāja tikko no vecāku savītās ligzdiņas izlidojusi /.virbulīte. Viņas dzeltenīgais knābis vēl nebija paguvis izveidoties. Arī apspalvojums atgādināja neveiklu, steigas diktētu izvēli. Drīz vien viņa iegūs tikai zvirbuļiem raksturīgo nevērīgo eleganci. Naivās actiņas bez bailēm uzlūkoja Staro. Tādu putna bērnu uzlūkojot, atmaigst pat rūdīta runča sirds. Ar nosacījumu, ka tas ir pārēdies un par visu vairāk pasaulē sapņo mierīgi pasnaust. “Tieši tāpat kā Zanes mājās!” Staro nodomāja. Zvirbuļmeitene aizspurdza līdzi savam baram. Uz pilsētas smoga nobendētās ābeles nokaltušā zara sabozusies sēdēja vārna. Iegrimusi vār-nīgajās domās, tā ignorēja apkārtējo pasauli.
Arī Staro gremoja smagas domas:
“Zanes vecāmāte bija teikusi: nav labā un ļaunā! Ir tikai dzivie un mirušie. Dzīvie ir labi un mirušie nereti vēl labāki. Sirdī mirušie pārtop par zombijiem, patiesībā — dzīvi mirušajiem. Ķermenis dzīvo ar mirušu dvēseli! Par cilvēku bez dvēseles. Tik viņš ilgi nedzīvo, kad zaudē dvēseli. Nevar iegūt to, kā vairs nav! Nespēja sadzīvot ar tādu dvēseles čaulu noved kapā. Tā ir kā māja ar tumšiem logiem. Pilnīgi bez kādas dzīvības pazīmes.”
Jā! Nekustīga, nejūtīga čaula. Dominikā viņš tādu redzēja. Daudz kas kopīgs ar pašmāju ražojumu. Seja tāda ļengana. Kakls nespēj noturēt galvu. Seja visu laiku nokārta uz krūtīm. Balss tāda gārdzoši neskanīga,
dobja. Nespodra, pat nedzīva, apvītusi āda.
Kā runātīgais gids paskaidroja — viņus var pamodināt ar sāli. Ļoti daudz sāls! Bet visdrošākais, kā nelaiķi pasargāt, ir aizliet kapu ar betonu!
“Vajadzēja arī šo iesālīt...” Staro nosmīkņāja, “bet varbūt to tikai no manis gaida. Pretošanās varas pārstāvim ir vienvirziena ekspreša biļete uz restoto pasauli.”
Viņš neaizmirsa par vecajiem draugiem. Sivins, zaudējis daudz enerģijas, izskatījās pamatīgi sakrities un novecojis. Staro bezmaz vai redzēja viņa pelēkajā sejā nāves galvaskausa apveidus un ņirdzīgo smaidu. Gurdi Sivins paskaidroja:
— Krabis! Man palicis vien kāds pusotrs mēnesis. Tāpēc stāsti bez puņķiem!
Staro skopiem vārdiem galvenos vilcienos izstāstīja pieredzēto.
Sivina acis pielija ar dzīvību. Tās no jauna bija gudras, ironiskas acis. Vienveidīgā intonācijā viņa balsī pazuda:
— Tāpēc jau jutu, ka mainījies tavs enerģētiskais plāns, bet nesapratu kāpēc. Patīkama vibrācija, un izskaties vareni, pirmais iespaids — būsi saskatījies klasiskās izmeklētāju, privātā detektīva filmas. Frizūra un stils rada uzticību. Acis analizē visu, skatiens iet pat cauri bildei. Nebiju ievērojis, bet tev ir nežēlīgi analizējošs skatiens... Patīkami iedvesmoji un pārsteidzi. No sirds!
Sivinam tas prasīja daudz spēka. Vēlreiz uzlūkojis Staro, viņš pateica:
— Lai arī mūsu dzīvē ir bijis vairāk melno svītru, nekā vidusmēra pilsonim, mums nevajag ieciklēties vien uz melno. Ir kāds spēks, kas lauž visus nodomus, pretēji sapņiem. Tas ir ļaunais liktenis. Ej prom! Un piemini ar labu. Es neatdošos melnajiem! Dzīvs! Tiksimies ne šajā saulē.
Viņam nodrebēja lūpas, iemirdzējās acis, kad Staro ar izpratni cieši paspieda roku.
Tad nāca notikums, kas pilnībā un absolūti pārvērta dzīvi. Ap viņu savilkās smalks un nepārraujams tīkls.
Armijā apmācīts ievērot katru neatbilstību, ar uztrenētu zemapziņu viņš pūlī atrada tādu. Ieraudzījis svešinieku, viņš sajuta dvēselē netīkamu smirdoņu. Zem lāpstiņām savilkās ledus gabals. Tas izlaida savus slindzinoši aukstos taustekļus aizvien tuvāk sirdij. Kaut arī iekšēji Staro Ilicēja kā pēc milzu pārslodzes, viņš centās saglabāt mierpilnu ārieni. Cilvēku straumi pāršķēla spēcigs augums, no kura dzalkstīja draudi. Ikdienišķi ģērbies, vidusmēra pusmūža vīrietis pievilka skatienu kā magnēts. Lai arī lāga neredzēja seju, no viņa plūda reāli draudu bioviļņi.
Nē! Šis vīrs nepārprotami izstaroja visaugstākās intensitātes draudu viļņus. Zvēra instinkts kaucot un gaudojot bridināja: “ziepes, skrien, ko vari prom uz neatgriešanos!”
Ja nevari ietekmēt, tad ļauj notikumiem iet savu ceļu, Staro tomēr filozofiski nosprieda. Kā nekā katra cilvēka dzīves ceļi nereti krustojās ar nelaimes takām. Tur var sagaidīt jebkādu pārsteigumu. Pat dzīves ceļa pārtraukumu. Taču šis vīrs nogriezās, tā arī neļaujot kā nākas aplūkot savu seju.
Nevar dzīvot pastāvīgā spriedzē. Iestājas errors.
Staro reti dzēra ko stiprāku. Vairāk par alkoholu viņam patika tas skurbinošais vieglums, kas vienoja jautrās pasēdēšanas, kur katrs dālijās ar sevi.
Pavadījis patīkamu vakaru boulinga centrā, Staro devās mājās kājām. Milzīgs, ruds runcis, garām laipojot, uzmetis aizdomu pilnu skatienu Staro, nervozi noraustīja astes galu un devās tālāk pa savām bezgalīgi svarīgajām kaķa darīšanām.
Kaķa smaragdzaļās acis saistīja viņa apziņu, neļāva uzsūkties melnumā. Tas bija Ariadnes pavediens uz dzīvi, kas palīdzēja aizdzīt zudušo sapņa rūgtumu.
Netālu no mājām viņu sagaidīja. Šņabja dvinga nāca no vēlīnajiem pretimnācējiem.
— Kāpēc tev tāda cepure? — kā bullis iebaurojies, stiegrains pad-smitgadnieks nostājās ceļā. Pārējie puslokā ieskāva abus flangus, un pēc mirkļa loks bija noslēdzies. Valdonīgā pašpārliecinātībā galvenais, šķietami nevērīgi virpinot duncīti, izbaudīja savu zvaigžņu mirkli. Staro nevilināja perspektīva izbaudīt asmeņa ieslīdēšanu aknās. Vai kur citur. Lai savā starpā durstās uz nebēdu. Tāpat nesaistīja šādām reizēm ieplānotā mežonīgā divkauja ar neizbēgamo atrisinājumu — kāda nāve. Armija viņu iemācīja pretinieku izslēgt ar pirmo sitienu. Kautiņā ar visminimālāko piepūli jāsasniedz maksimālais rezultāts. Lai kino lēkā sienāzīši. Šeit jāizdzīvo par katru cenu!
Staro negaidīja, kad notikumi sāks attīstīties pēc aplencēju ieplānotā scenārija. Zibenīgs sitiens saules pinumā, tam sekoja blieziens pa žokli, un ļenganais ķermenis smagi nozvēlās uz piegružotā trotuāra. Pašdarinātais duncis nokrita ļoti izdevīgā pozīcijā — plakaniski, ar galiem virs krietnas spraugas asfaltā. Ar papēdi asi uzsitis pa asmeni, Staro to salauza.
— Tā! Vai kāds vēlas paraudzīties uz pasauli no reanimācijas palātas logiem?